Kā es izārstēju sev vēzi II5

Kā vēzis uzņem enerģiju?

Pastāvošā teorija, pazīstama kā Varburga effekts, (radīta 1924. g.) ko izstrādājis Otto Varburgs, apgalvo, ka vēža šūnas pārveido barības uzņemšanu, lai viecinātu savu augšanu. Pēc šīs teorijas, atdalītu vēža šūnu laboratoriskie novērojumi liecina, ka vairums vēža šūnas ražo enerģiju fermentizācijas procesā no glikozes, kam seko, laktozes, pienskābes izdalīšanās, kamēr veselas šūnās esošās mitohondrijas* izmanto skābekli, jeb airobisko procesu barības vielu uzņemšanai. Tika postulēts, ka šīs metabolisma, jeb vielu uzņemšanas izmaiņas ir fundamentālais vēža cēlonis - Varburga hipotēze. Šodien, sekojot šai teorijai, onkogēnu un audzēju apspiedēju gēnu mutācija tiek uzskatīta par ļaundabīgas transformācijas cēloni, un Varburga efekts tiek uzskatīts par šo mutāciju sekām, nevis cēloni.

*Mitohondrijas ir mazas organellas, dzīvības formiņas, kas šūnās, ar skābekļa starpniecību atbrīvo enerģiju no pārtikas molekulām. Kā tiek uzskatīts, evolūcijas gaitā šūnas ir veidojušās apvienojoties baktērijām, un uzņemoties katrai savu lomu, kur mitohondrijas piedalās šūnu barošanas un augšanas procesā, un arī, sazinoties savā starpā, regulē šūnu skaitu, izraisot to atmiršanu.

Savukārt vēža šūnās, pēc laboratorisko pētījumu datiem, ir mitohondriju trūkums un augšanas process notiek nekontrolēti. Bet, lai arī pētījumi tiek veikti, sākot ar 20 gs. sākumu, pilnīga izpratne par tā saucamo Varburga efektu joprojām nav iegūta.

Saskaņā ar šīm teorijām medicīnai ir vairākas metodes, kā cīnīties ar vēzi - tādas kā operācija, apstarošana, ķīmijterapija, kas visas ir paredzētas vēža šūnu izkaušanai. Taču tās ne vienmēr ir efektīvas metodes, un vienmēr saistītas ar smagām komplikācijām visā ķermenī.

Lielas grūtības vēža šūnu izpratnē, iespējams, ir izraisījuši laboratoriskie pētījumi, kuros vēža šūnas ir atdalītas no savas dabiskās vides.

Pētnieku komanda Tomasa Džefersona universitātes Kimmela vēža centrā, ir piedāvājusi jaunu teoriju par to, kā aug vēža sūnas un kā tās izdzīvo.

Ričards Pestells, MB, BS, MD, Ph.D, FRACP, Kimmela Vēža centra direktors un šo studiju līdzautors saka: “Šie [iepriekšējie] pētījumi liek domāt ka mitohondriju trūkums laboratorijas vēža šūnās var daļēji būt izraisīts tādēļ, ka tās bijušas spiestas pielāgoties laboratorijas apstākļiem, ārpus to dabiskās vides, bez tās saistaudu partnera.” Dr-i. Lisanti, Pestells un kolēģi to atklāja, izveidojot vienkāršu eksperimentu, kurā viņi sajauca vēža šūnas kopā ar saistaudiem, fibroblastiem, lai pēc tam pameklētu tajos mitohondrijas. Viņi atklāja, ka fibroblastos nebija nevienas mitohondrijas, un vēža šūnās bija visas mitohondrijas.

“Varburga efekts notiek, bet tas notiek fibroblastos, nevis vēža šūnās. Fibroblastos nav mitohondrijas tādēļ, ka tās apēd tās, lai apgādātu ar enerģiju vēža šūnas, un vēža šūnās tās ir vairums, jo viņām vajag šīs spēkstacijas, lai ģenerētu enerģiju no pārsrādātās barības vielām, kuras nodevuši saistaudi, kas palīdz tām augt un vairoties.”

Dr. Lisanti saka: “Vairums no tā ko mēs zinām par vēzi ir pretēji, tādēļ ka vēža pētnieki izmantoja izolētas audzēja šūnas vairumā vēža pētījumos. Tagad, kad mēs ievietojam vēža šūnas atpakaļ to dabiskajā vidē, mēs redzam, kā vēža šūnas ir savā izdzīvošanā kritiski atkarīgas no fibroblastiem.”

Dabiskā badošanās periodā, normālās šūnās notiek autofāģija, jeb šūnas pašpatērēšana. Šī enerģijas uzņemšanas pārslēgšanās ļauj šūnām pārstrādāt barības vielas palēnām apēdot pašām savas sastāvdaļas, ieskaitot to mitohondrijas, kuras kļūst mazāk svarīgas. Tas ļauj šūnām izdzīvot spiedīgos apstākļos.

Bet vēža šūnas neizmanto skābekli barības vielu uzņemšanas procesā. Tās izmanto fermentizāciju, kas ir krietni neefektīvāks enērģijas uzņemšanas veids skābekļa trūkuma apstākļos organismā, pārstrādājot cieti par glikozi un proteīnu par glutamīnu, to uzraudzējot, kā rezultātā pašām saskābstot, un ģenerējot ap sevi reaktīvas skābekļa formas un laktozi, kas izraisa stresu apkārtējos saistaudos. Un šī panika liek saistaudiem ieslēgt autofāģijas procesu, un atbrīvot jaunas, pārstrādātas barības vielas priekš apkārtējām vēža šūnām. Jauni saistaudi vēlāk tiek veidoti kaulu smadzenēs, lai izveidotu jaunus fibroblastus, kas turpina veicināt vēža šūnu augšanu. Savukārt laktoze nonāk aknās, kurās tā tiek deoksidēta, un pārvērsta atkal glukozē, kas tālāk baro vēža šūnas. Lai cīnītos ar šķietamo skābekļa badu konkrētā organisma vietā, organisms veicina jaunu asinsvadu veidošanos pie audzēja, to vēl labāk apgādājot ar barības vielām.

Oksidēšanās stress pašās vēža šūnās izraisa DNK izmaiņas, un veicina agresīvāku šūnu formu veidošanos. Vēža šūnas ir divreiz skābākas par veselām šūnām.

Daudzi vēža slimnieki sūdzas, ka “viņu vēzis apēd viņus dzīvus”. Šiem slimniekiem ir taisnība.

Vienā no publicētajām studijām, Dr. Lisanti demonstrē, kā anti-oksidantu izmantošana var novērst oksidēšanās stresu fibroblastos, šādi nogriežot enerģijas piegādi vēža šūnām, liekot tām badoties. “Doma, ka vēža šūnu vietējā vide ir svarīga audzēja augšanā ir tagad vispārēji pieņemta vēža izpētes aprindās”, saka Dr. Lisanti. “ un tagad mēs demonstrējām, kādēļ tas ir pareizi”.

Tieši tādēļ nevajag ignorēt salātus, dārzeņus, riekstus un augļus kuriem ir augsts sārmu līmenis. Ieteicams patērēt ekoloģiski audzētus ābolus, citronus, kivi, kāpostus, kolrābjus, ķirbjus, kabačus, papriku, tomātus, burkānus, pētersīļus, ķiplokus, sīpolus, redīsus, mango, nektarīnus, diedzētus rudzus un miežus, mandeles, valriekstus u.c.

Daudzos no tiem atrodas ķīmiski aktīvas vielas, sauktas par salvestroliem, kuras, sastopoties ar tikai vēža audos sastopamo enzīmu CYP1B1, sāk aktīvi iznīcināt vēža šūnas, nenodarot kaitējumu veselām šūnām (teorija pretrunīga).

Un var arī piesardzīgi piebērt dzeramo sodu pus tējkaroti siltam ūdenim, tā attīra asinis no toksīniem un uzlabo visa ķermeņa pH vidi.

Vēl ir tāda pretrunīga viela kā amigdalīns, sastopams aprokožu kauliņu kodolos.

No vietnes “cancerActive”: “Fakts ir tāds, ka es personīgi pazīstu lielu skaitu cilvēku, kuri lieto aprikožu kauliņu kodolus (6 pie brokastīm) un simtiem vairāk, kuri ir lietojuši līdz pat 50 kodolu dienā, kopā ar bez-glukozes, bez piena produktu, sārmainu diētu, kā daļu no viņu Papildinošāas un integālās ārstēšanas pakotnes (kopā ar vingrinājumiem utt.), kad viņiem bija vēzis. Un šis komplekts viņiem nostrādāja. Džefrijs Boikots, bijušais angļu kriketa spēlmanis, derētu par labu piemēru, tāpat kā Sjuī Olifenta, kura izstāstīja savu stāstu “Health Academy Live” kas tika palaists 2015. g. aprīlī. Sjuī bija aknu un aizkuņģa dziedzera vēzis, un ārsti aizsūtīja viņu mājās tādēļ, ka tie neko nevarēja darīt viņas labā. Sešus mēnešus vēlāk audzēji bija pārvērtušies rētās. Viņa ir izveidojusi atbalsta grupu, Active Cancer Support (spiest šeit), lai palīdzētu cilvēkiem uzzināt vairāk.