Helēna Staphena ciešs no neparastiem simptomiem, kas izraisa muskuļu piepūšanos un krampjus. Neviens ārsts nevar izskaidrot to, kas patiesībā notiek ar 50 gadus veco sievieti.
Halka Sindroms.12
50 gadus vecā Helēna Stephena ciešs no nekontrolējamām krampju lēkmēm nu jau pēdējos 14 gadus. Krampju lēkmes ir tik spēcīgas, ka viņas muskuļi piepūšās tik ļoti, ka dažreiz plīst pat muskuļu audi. Helēna katru dienu saņem pretsāpju zāles tādās devās ar ko pietiktu, lai noguldītu 12 pieaugušus vīriešus. Vel nesen ārsti uzskatīja, ka Helēna ciešs no Stīva Pērsona sindroma, kādas ļoti retas formas, kas liek muskuļiem kratīties un uzbriest krampju lēkmju iespaidā. Bet Pērsona sindroms tā arī nekad nav ticis apstiprināts un ārsti nespēj dod konkrētu slēdzienu pat to, kas tad īsti Helēnai kaišs.
Par Helēnas reto stāvokli tiek uzņemta dokumentālā filma, kur ārsti viņai mēģina palīdzēt un noskaidrot, kas viņai īsti kaišs un vai to vispār vai izārstēt. Sieviete pati par sevi nevar parūpēties un pēdējo mēnešu laikā viņas stāvoklis ir tikai pasliktinājies. Spazmas kļūst tik vardarbīgas, ka varētu viņu nogalināt. Pēdējjo lēkmju laikā Helēnai parādās sāpes arī krūtīs un galvā un viņa vairs nespēj elpot un dažreiz piedzīvo sirdslēkmi.
Dokumentālās filmas laikā ārsti centās iegūt galīgo diagnozi, jo sākotnējais slēdziens par Persona sindromu bija kļūdains. Dokumentālās filmas laikā Helēna atbildi mekleja pie Karalienes Elizabetes konsultantes veselības jautājums kā ari pie John Radcliffe Hospital ārstiem Oksfordā. Šajā dokumentālajā filmā ārsts paskaidroja, ka lielākajai daļai cilvēku nepieciešams tikai 10 mg diazepāna dienā, lai nomierinātu savus muskuļus kramju laikā un nejustu sāpes, bet Helēnai nepieciešami 30 mg diazepēna četras reizes dienā.
Noslēpumainie krampji var uzliesmot jebkurā brīdī un ilgt no paris minūtēm līdz pāris stundām.
Lēkmju laikā Helēnas kakla, roku kā arī kāju muskuļu apkārtmērs var palielināties pat par vairākām colām. Pati Helēna saka- " Lēkmju laikā es izskatos kā balons, mani muskuļi piebriest tik ļoti, ka es atgādinu kultūristu. Es līdzinos Arnoldam Švarcnēgeram jaunībā." Helēna joko, ka viņa pārvērtīšoties par Neticamo Halku.
Lai gan tas oficiāli nav pierādīts, pati Helēna visās savās nelaimēs vaino autoavāriju 1999. gadā kurā viņa diezgan smagi cieta. Pāris mēnešus pēc avārijas viņai sākās šīs nekontolējami šausmīgās krampju lēkmes un tās ar katru gadu paliek ar vien spēcīgākas.
Pat pēc visām izmeklēšanām ārsti nevar pateikt, kas konkrēti sievietei kaišs. Ārsti turpinās meklēt atbildi uz šo grūto jautājumu un mēģinās citus ārstēšanas veidus, lai kaut kā mazinātu sievietes ciešanas, jo Pērsona slimības ārstēšanas metodes viņai nepalīdz nu jau 14 gadus.