Vakardienas siltais laiks liek apjaust, ka tiešām ir pavasaris un tuvojas vasara. Es gan neesmu no tiem, kas ziemā ar nepacietību gaida pavasari, bet pavasarī vasaru, toties nenoliedzami esmu siltum mīle. Laiks strauji skrien uz priekšu, kas nozīmē, ka mans šī gada mērķu saraksts ir steigšus jāsāk pildīt. 1.jūnijs atnāks nemaz nemanot un tik pat nemanot mans vēlamais iznākums pēc vingrošanas arī nāk. Lēnām, nemanot kaut kur lavās.
Tā kā esmu noteikusi sev mērķi 14.septembrī noskrien 10km, būtu jāsāk arī skriet. Teikšu godīgi, ka nav tik viegli kā būtu gribējusi. Dzīvē notiek visādi un dažreiz ne tā kā mēs gribētu. Pēc emocionāli smagām pāris nedēļām saņēmos un sapratu, ka nekas nemainīsies no tā, ka pasaule liekas pelēka. Izdomāju, ka atradīšu labu programmu pēc kuras trenēties, meklēju, meklēju. Vienu atradu, kas nav īsti tāda, kādu gribēju, bet ir okey. Saņēmu sevi rokās un atsāku sniegt mīlestību savam ķermenim- atsāku vingrot. Tiešām sajutos labāk.
Visu cieņu tiem, kas skrien cauru gadu. Tiešām cepuri nost. Un cepuri nost arī tiem, kas skrien mēnesi gadā, vai iet pastaigāties katru dienu. Ārā ir forši, sportot vispār ir superīgi. Arī mājās vingrojot, svaigs gaiss caur atvērtu logu ir labs. Pēc tāda laba darba vispār jūtos ļoti labi. Ja nav daudz laika tad 10min ir labākas par nevienu. Piemēram, es, sevī redzu jau panākumus. Paskatos spogulī un ir jau ir ceļā viss. Kas prom, kas klāt, cita runa.
Zinu, ka tas prasa lielu gribasspēku, lai saņemtos kaut ko darīt. Visiem tā ir. Vēl pie tam mājās, kur bērns ir karalis un noteicējs, cik ilgi varēsi vingrot un vai vispār varēsi. Par laimi manējam patīk skatīties kā es lēkāju, pārsvarā. Kā gan var nepatikt, ja no dzimšanas to vien redz, ka mamma pa grīdu vārtās, tad lēkā, tad ar kājām vicinās. Ir pagājuši gandrīz 10 mēneši, kopš mans ķermenis pieder tikai man, bez maza cilvēciņa puncī. Ziniet? Kad es sāku sportot, aptuveni pirms 8,5 mēnešiem, es noteikti gaidīju, ka jau pēc 3, mans vēders būs lieliskā formā un arī mana fiziskā sagatavotība būs vismaz ja ne labāka, tad tāda,kāda bija iepriekš. Un ziniet? Tā nebūt nebija. Tas laikam ir bijis mans lielākais aplauziens attiecībā uz sevi. Es gaidīju zeltu virspusē tur, kur līdz tam ir ilgi jārokas. Nu neko, iesākts ir, tad tur vairs nav kur apstaties. Tikai uz priekšu.
Tas ir galvenais, ticēt un nezaudēt ticību.
Atceros, ka pirms sāku vingrot vispār, man bija attaisnojumi- Netieku uz sporta zāli, nav svari,ko cilāt, nav vingrošanas paklājiņa, es nemāku, karoč- nevaru sākt sportot. Sēdēju un skatījos video un priecājos par to cik citi smuki.
Kas ir mainījies? Es sāku vingrot, es saņēmos un pamēģināju. Oj 10 pietupieni par zaudētu spēli basketbola laukumā, likās tīrās šausmas. (Nezinu, ko darīju pamatskolā sporta stundās). Pēc darba gāju skriet. Noskrēju maz, ļoti maz, bet es mēģināju un jutos lieliski. Es vasarā skrēju ārā, vingroju ārā un ziemā istabā. Tā bija mana sporta zāle, kur viss ir mans un nav uz nevienu jāgaida. Darba laiks arī mans. Ideāli. Nav svari (šis bija mans tagad, pēc dzemdībām, esošais šķērslis). Izrādījās, ka ūdens pudeles sākumā ir pat ļoti smagas, ka grāmatas ir ne tikai laba lasāmviela, bet arī lieliski iekļaujas plaukstā. Un tagad esošais 9kg smagais/vieglais smaidīgais puisis ļoti smejas un viņam patīk, kad viņš tiek cilāts. Pavisam godīgi, tagad varu viņu virs galvas pacelt 10x. Ar katru dienu viņš paliek smagāks un smagāks, labais ne. Labi trenē musīšus un izklaidē bebsiku. Palēnām arī palielinās pacelto reižu skaits un smagums. Divi zaķi ar vienu šāvienu. ĀĀAAA, vingrošanas paklājiņš nav. Kā tagad? Nu neko, man ir paklājs, man ir sedziņa, kuru uzklāju un vingroju. Par to- es nemāku, vispār nav jāsatraucas. Tagad ir pilns internets ar dažādām video pamācībām, kur ir elpošana un pareiza izpilde, un viss pārējais. Pieredze arī palīdz, bet nedarot pieredzi neiegūsi. Ja tā padomājam, tad lielākoties ir attaisnojumi nevis īsti šķēršļi.
Izrādījās, ka ja grib, tad viss ir. No jebkuras situācijas var atrast izeju. Galvenais ir gribēt to darīt. Jā, es sapņoju par skaistu, sportisku augumu, un jā, es atļaujos pasapņot un neko nedarīt. Jā, es ilgi to nevaru un sāku atkal, jo es to gribu un man tas patīk.
Lieliski ir paskatīties spogulī un redzēt, ka ir. Ir labāk un ir panākumi. Nezinu vai tā ir patiesībā, varbūt manas acis redz to, ko grib redzēt, bet nu un. Ja es jūtos priecīga par to, tad ar to pietiek.
Galvenais ir saņemties. Tas ir pats grūtākais. Saņemties sākt darīt un viss. Viss aizies un būs. Tagad turpināšu to pašu programmu līdz atradīšu kādu, kas man tiešām būtu pa prātam. Vai kādu jaunu izaicinājumu.
Atļaujies izmēģināt, jo neko nezaudēsi. Protams, es neesmu kvalificēta trenere vai speciāliste, kas var pateikt ko un kā, es tikai pasaku kā iet man un ko es daru.
Es meklēju kā uzlabot uzturu, ko es arī atradu un tagad palēnām mēģinu ieviest savā ikdienā. Atklājās, ka nemaz tik traki nav, tikai pusdienas un vakariņas jāsamaina ar vietām un brokastīs neslinkot un uzcept kādu omleti vai uzvārīt putru. Viss notiek lēnām, ļaujot sev pielāgoties un turpinot iet.
Nevaru sagaidīt, kad sākšu skriet. Tad domāju, ka tas no grūtniecības palikušais puncis izlīdzināsies un es priecāšos.
Priecājies pati par sevi, jo tu esi tu. Tu staigā savā ķermenī, tu viņu samīļo darot viņam labu un tu par viņu rūpējies. Tu dzīvo viņā un jūties laimīga. Kāds saka, ka tev mazāk vai vairāk jāēd? Lai runā. Ja tu mīli to cilvēku uz kuru katru rītu skaties spogulī, tad par ko vairs runāt.
Bet tā godīgi? Sportot ir forši. Sākums ir grūts. Morāli un fiziski, bet pēc tam ir āāāāāāāāā, lielsikīīīīīīīīī. Tiešām. Saku to kā iepriekš nebijis ar sportu uz vienu roku cilvēks. Man patīk un es jūtos lieliski.
Pēc bebsika ir grūtāk atgūt savu izsapņoto apveidu, bet nav neiespējami. Ja gribat ātrāk un veiksmīgāk, tad sporta zāle un treneris būs īstā izvēle. Es palikšu pie savas istabas un kopā ar mazo, virzīšu sevi pretī mērķim un izklaidēšu viņu.
Jauku dienu Tev! 
