Elektrošoks, urbšana galvā, cilvēka asiņu dzeršana - tā ir medicīna, draugi!19
Senākos laikos cilvēki nezināja, ka dzīvsudrabs ir indīgs, tāpēc tūkstošiem gadu atpakaļ izmantoja to kā ārstniecības līdzekli. To reiz plaši izmantoja kā līdzekli ādas slimību ārstēšanā. Dzīvsudrabu arī plaši izmantoja dažādos rituālos – Ēģiptes kapenēs ir atrasti trauki, kas pildīti ar dzīvsudrabu. Indiešu un ķīniešu sievietes to izmantoja kā uzbudinošu līdzekli. Ķīnietes to pat izmantoja kontracepcijai.
Senie ārsti dzīvsudrabu lietoja arī sifilisa ārstēšanai. Daži ticēja, ka tas tiešām palīdz, lai gan liela daļa pacientu nomira no aknu un nieru mazspējas, ko izraisīja saindēšanās ar dzīvsudrabu. Viljams Šekspīrs, šķiet, ir slavenākais šīs ārstniecības metodes upuris.
Cilvēkiem nez kāpēc jau izsenis ir gribējies noliet sev un citiem asinis. Un kurš gan ir labāks asiņu noņēmējs par dēlēm?
1600.gadā p.m.ē. ar dēlēm varēja izārstēt vai ikvienu slimību. Īpaši populāras tās bija ēģiptiešu, romiešu, grieķu un franču vidū.
Dēles pārtrauca izmantot vien 16.gadsimtā, lai gan, kā mēs labi zinām, tās savu popularitāti daļēji ir atguvušas.
19.gadsimta trīsdesmitajos gados parādījās jauna ārstniecības metode – lobotomija.
Ārstniecības metode paredzēja to, ka caur ādu pie acs tiek iedurts mietiņš, kurš, durot tālāk, tiek aizvirzīts uz smadzenēm un tur iznīcina noteiktas smadzeņu daļas, lai pacients atbrīvotos no sakāpinātām emocijām un sasniegtu emocionālu stabilitāti.
Ar to pamatā ārstēja slimības, kuras šodien pazīstam kā autismu, šizofrēniju, depresiju, nedrošību utt.
Par spīti tam, ka metode izklausās brutāla, sabiedrībai tā patika. Tās izgudrotājs pat saņēma Nobela prēmiju.
Ja kādam interesē rezultāti, tad tie bija aptuveni šādi: 2/3 pacientu kļuva sliktāk/nekas nemainījās, bet 1/3 pacientu piedzīvoja maģiskus uzlabojumus.
Superlabas zāles pret galvassāpēm – HEROĪNS
Tieši tā. Ap 1800.gadu cilvēki sāka apzināties, ka morfijs, ko Pilsoņu kara laikā tik plaši izmantoja, tomēr izraisa pamatīgu atkarību, tāpēc viņi sāka meklēt alternatīvas.
Un nonāca pie heroīna. Cilvēkiem tika teikts, ka tas ir drošs un neizraisa atkarību. Tolaik heroīns bija apmēram tas pats, kas mums šobrīd Ibumetīns, - nopērkams visur un bez receptes. Tikai heroīns, pēc ārstu teiktā, varēja dziedēt visu, sākot no klepus un beidzot pat ar vēzi un tuberkulozi.
Lai gan elektrošoka terapija savu popularitāti sasniedza vien 1940.gadā, to izmantoja jau ap 1500.gadu. Arī šī metode solīja atbrīvošanu no depresijas, mānijām un psihozēm. Tika pat uzskatīts, ka ar to var ārstēt homoseksuālitāti.
Kā tas notika – pacientam pie pakauša piestiprināja elektrodus un palaida elektrību, izraisot šausmu filmu cienīgu raustīšanos.
Par šo metodi tika diskutēts ļoti plaši, un joprojām to mēdz izmantot kā galējo līdzeki noteiktos gadījumos.
Kārtējā migrēna? Ibumetīns nelīdz? Ir risinājums – trepanācija!
Šo metodi lietoja jau akmens laikmetā. Būtība – izurbt galvaskausā caurumu, lai nolaistu asinis no smadzenēm, pielaistu klāt gaisu.
Lai gan metode šķiet brutāla, īpaši jau iedomājoties instumentus un sanitāros apstākļus, kādos tā tika veikta akmens laikmetā, ir atrasti pierādījumi, ka pacienti, kuriem tā veikta, pēc procedūras dzīvojuši vēl ilgus gadus. Daži no viņiem procedūru veikuši atkārtoti.
Arī mūsdienās to izmanto dažu acu operāciju un smagu smadzeņu bojājumu gadījumos, un procedūru veic profesionāļi ar augstas klases tehniku.
Ap 1500.un1600.gadu eiropieši medicīnu pacēla vēl nebijušā līmenī – viņi sāka lietot cilvēka asinis, kaulus un taukus.
Mirušo galvaskausi tika saspalcināti, lai pulveri izmantotu galvas kaišu ārstēšanā.
Cilvēka tauki tika izmantoti podagras ārstēšanai.
Arī cilvēka asinis tika uzskatītas par labām veselībai, tomēr aptiekās tās maksāja bargu naudu. Nabadzīgākie iedzīvotāji pie asinīm tika nāvessodu laikā, kuri tolaik bija gana asiņaini, lai katram tiktu pa tasītei asiņu.
Šī prakse tika izbeigta ap 1700.gadu.