Dzīve ar nebeidzamo dzīvesbiedru - Veģetatīvo distoniju.6

Pirmo rakstu par VD vari meklēt manā profilā.



Sākumā, tas bija labs iemesls, lai izvairītos no lielākām pārmaiņām dzīvē. Tu to vienmēr varēji izmantot kā attaisnojumu ne tikai citiem, bet arī sev. Jo vieglāk ir, kad kaut kas kaiš ne? Vari no daudz kā izvairīties, tā taču vieglāk! Tas ar laiku jau sākt palikt par pašsaprotamu lietu. Tu no visa esi atsvešinājies, visi no tevis - jo tev taču visu laiku ir slikti. Un pamodies jau tikai tad, kad grūti ko glābt. Un tad pieslēdzās vēlme bēgt no problēmām. Un te arī tas viss beidzās. Kad dzīve tev, tavas bēgšanas misijas liekā izvēlās spēlēt “rupjāku” spēli, tu nekad nezini, kas notiks tālāk. Tu dzīvo katru dienu ar domu, to, kad viss pārējais dzīvē, kas bijis, ir viens liels nieks. Tad arī parādas “reality check”. Protams, nenoliegšu, ka ir slikti un ir labi brīži. bet labie ir krietni vairāk nevis kā tālajā 2016/17 gadā. Bet tas vairāk nav attaisnojums, lai izvairītos no pilnvērtīgas dzīves. Un tā ir ļoti daudzu ikdiena! Vieglāk ir tā, nekā virzīties uz priekšu. Bailes ir mūsu melis..
Vistrakāk, manuprāt, ir tas, ka ne visi saprot to kas notiek ar mums. Kas notiek mūsu galvās brīžos, kad paliek slikti. Citi to uzskata tikai par saucienu pēc uzmanības, kas tā arī ir, bet tā nav vienīgā lieta.
Cenšos ikdienā katram garām gājējam neafišēt to, ka ar mani notiek kas tāds. Te nav ar ko lepoties, tā ir cīņa pašam ar savu sadragāto zemapziņu. Un ir pa tiesi žēl, ka mūsdienās tik ļoti daudzi paši sev izdara slēdzienu, ko būtu jādara ārstam.
Un jo vairāk tu redzi šādus cilvēkus sev apkārt, jo mazāk tev gribās sev piesaistīt to visu.

Tās bija manas nelielās pārdomas, gadiem ejot. Bija jāpaiet ilgam laikam, lai saprastu, cik ļoti es sevi esmu mocijusi ar to, kā patiesībā nemaz nav. Varbūt, kādam palīdzēs. 🌞