Viens no austrumu cīņas veidiem.
Tā kā man interesē austrumu cīņas , nolēmu uztaisīt nelielu rakstu par Džiu džitsu.
Domāju, ka sporta cīņas cienītājiem patiks :)
Džiu džitsu8
50
2
Džiu džitsu ir japāņu cīņas sporta veids. Burtiskā tulkojumā "Džiu džitsu" varētu tulkot kā "elastīgā māksla". "Džiu džitsu" ir cīņas māksla, kurā uzsvars tiek likts lai attīstītu savu elastību, un pretinieka uzbrukuma enerģiju izmantotu savai aizsardzībai. Džiu džitsu aptver teju vai visus cīņas paņēmienu veidus - metienus, sitienus, spērienus, satvērienus, žņaugšanas tehniku un sāpju paņēmienus. tāpēc tas bieži tiek uzskatīts par vienu no visefektīvākajiem pašaizsardzības veidiem.
Džiu džitsu bieži tiek uzskatīts par vienu no visefektīvākajiem pašaizsardzības veidiem.
Reklāma
Džiu džitsu ir radies feodālajā Japānā, kā neapbruņota samuraja pašaizsardzības māksla, iespējams arī pret smagi apbruņotu pretinieku vai arī pret vairākiem uzbrucējiem. Pirmās džiu džitsu skolas parādījās 16. gadsimtā.
19. gadsimta beigās pēc Imperatora Meidži valsts reformas, oficiāli tika likvidēta samuraju kasta, tika aizliegts ikdienā nēsāt zobenu. Kopā ar armijas un ieroču modernizāciju džiu džitsu skolas zaudēja savu aktuālitāti.
Daži meistari sāka džiu džitsu pielāgošanu jaunajiem nosacījumiem. Minētā periodā no džiu džitsu ir attīstījušies tādi pasaulē populāri austrumu cīņu veidi kā Džudo (pamatlicējs Dzigaro Kano, 1882. gadā ) un Aikido (pamatlicējs Morihejs Uešiba, 1920. gadā).
Tiem, kas turpināja senās tradīcijas bija grūti izdzīvot izveidotos apstākļos. Daudzas skolas pārtrauca darbību un džiu džitsu meistari pameta valsti, tādējādi aizsākot džiu džitsu izplatību visā pasaulē.
Reklāma
Tehnika:
Tradicionālā japāņu džiu-džitsu bāzes tehnika ietver sevī sekojošus elementus - atbrīvošanos no satvērieniem (aiz rokas, kimono atloka, matiem, elkoņa, pleca utt.), metienus (pāri gurniem, pleciem utt.), sitienu tehniku ( ar rokām, kājām, elkoņiem, ceļgaliem ), sāpju un žņaugšanas paņēmienus, partera elementus (cīņa uz zemes), aizsardzību pret uzbrukumiem ar nazi, nūju, pistoli, kā arī aizsardzība pret žņaugšanu. Obligāti tiek atstrādāta pareiza kritienu tehnika.
Līdz mūsdienām džiu-džitsu ir attīstījies trijos virzienos — klasiskajā, sportiskā un praktiskajā. Tradicionālas jeb klasiskās džiu džitsu skolas aptver novirzienus, kuros šo cīņas māku apgūst saskaņā ar konkrētās skolas tradīcijām un kanoniem. Sportiskā virzienā praktizē galvenokārt sitienu un cīņu tehnikas, kas ir atļautas pēc sacensību noteikumiem. Praktiskajā virzienā uzsvars ir uz pašaizsardzību un bieži tiek izmantotas ne tikai tradicionālas džiu džitsu tehnikas, bet arī tehnikas no džudo, sambo, boksa, muai tai, karatē un citām cīņām. Šajā virzienā, atšķirībā no sporta, parasti izmanto visu džiu džitsu tehnikas arsenālu — no sitieniem un metieniem līdz sāpju paņēmieniem un ieročiem.
Pakāpes:
Džiu džitsu skola savus audzēkņus iedala divās kategorijās. Mācekļa pakāpe (KYU), un meistara pakāpēs (DAN). Tradicionāli mācekļiem tiek piešķirtas KYU pakāpes no piektā līdz pirmajam KYU. Piektais KYU (dzeltenā josta) ir zemākā mācekļa pakāpe. Tai seko 4 KYU (oranžā), 3 KYU (zaļā), 2 KYU (zilā), 1 KYU (brūnā). Iegūstot pirmās pakāpes melno jostu (1.DAN) melno jostu, skolnieks no mācekļa kļūst par meistaru. Pavisam pastāv 10 pakāpju melnās jostas (1.-10.DAN).
Reklāma
Mūsdienās džiu-džitsu vai to elementi arī tiek apgūti policijā un armijā.
:)cerams ka patika :)
Tev patiks šie raksti
