Es sākumā gribēju tikai par karatē, jo pats tur eju un tā kā rakstu gribēju garāku ievietoju arī citus cīņas stilus un varbūt tikpat interesanti
Ceru, ka patiks 
Cīņas stili6
28
6
Karatē ir okinaviešu un japāņu cīņas māksla, kurā kā ierocis tiek izmantots viss cilvēka ķermenis, piemēram, rokas, dūres, elkoņi, kājas, ceļgali un tā tālāk. 1900. gadu sākumā skolotājs Gičins Funakoši no Okinavas izplatīja šo cīņas mākslu pārējā Japānā. Atšķirībā no boksa, cīņas sporta, kikboksa tradicionālajā karatē ir liela nozīme cilvēka garīgajam spēkam un labām manierēm, kā arī tā mērķis ir attīstīt ķermeņa fiziskās īpašības.
Pēc Otrā pasaules kara karatē kļuva populārs Korejā, kur tas tika nosaukts par "tansudo". Karatē pilnais nosaukums ir "karatē-do", kas tulkojumā nozīmē "tukšo roku ceļš". Japāņi cilvēkus, kurš nodarbojas ar karatē, sauc par karatēkām.
Karatē būtība
Karatē ir sevis pārvarēšanas un sevis iepazīšanas skola. Sevi mēs iepazīstam grūtību dinamikā un bieži sagraujam ilūzijas par sevi, savām spējām un raksturu, līdz ar to atklājam savus trūkumus un, tos pārvarot, pilnveidojamies. Pēc laika esam gandarīti par sasniegto uzvaru pār sevi, pār savām bailēm un netikumiem. Tā, atbrīvojoties no ilūzijām, esam pasargāti no daudzām dzīves neveiksmēm.
Šis cīņas mākslas veids gūst arvien vairāk piekritēju visā pasaulē. Tas ir lielisks līdzeklis pašaizsardzības spēju izveidošanai, kā arī labas fiziskās formas uzturēšanai. Bez labas fiziskās veselības nebūs arī pilnvērtīgas garīgās darbības. To sākuši saprast studenti, skolotāji, mākslinieki, darījumu cilvēki, ierēdņi. Daudzas skolas (ne tikai Japānā) fizkultūras stundas velta karatē nodarbībām.
Kustības tehnika
Pareizi izpildot karatē cīņas elementus, kustībā jāiesaista viss ķermenis. Tikai tad sitienā pretinieks saņems vislielāko trieciena enerģiju, un, ja šī iedarbība notiks nelielā saskares laukumā, tad rezultāts būs ievērības cienīgs. Lai to panāktu, karatē nodarbībām jāvelta gadi rūpīga darba. Slavenāko karatē pārstāvju sitieni ir tik iespaidīgi, ka tos apbrīno mūsdienu zinātne un nespēj izskaidrot. Tas tikai liecina par mūsu iespējām, kuras bieži vien pat neapzināmies.
Katas
Kata ir formāls cīņas vingrinājumu komplekss, un tai ir izšķiroša nozīme karatē cīņas apgūšanā. Kata ir pārvaldīta tad, ja tā plūst harmoniski un iespaidīgi. Tā nav tikai labi pārvaldītu paņēmienu kopums – tas ir pārdzīvojums, kurā katra kustība atbilst cīņas epizodei un pat nezinātājs izpildījumā redz cīņu.
Cīņa
Nevar piekrist tendencei jau agri pievērsties brīvai karatē cīņai. Rezultātā neredzam karatē, bet prastu un nekontrolētu ielu cīņu, jo tai pietrūkst kustību tehnikas un katu izpildes sagatavotības.”
Lai karatē cīņa atbilstu savam nosaukumam, partneriem jābūt pietiekami sagatavotiem kā fiziski, tā garīgi. Cīņā nepieciešams saglabāt garīgo līdzsvaru. Aplūkosim līdzību ar mierīgu ūdeni, kas tieši un bez izkropļojumiem atspoguļo apkārtējos priekšmetus. Tāpat arī mūsu apziņa, atrodoties garīga līdzsvara stāvoklī, nekļūdīgi sapratīs pretinieka darbību. No otras puses, ja ūdens virsma nebūs mierīga, tad atspulgs tajā būs neskaidrs, tas ir, jūs nesapratīsiet pretinieka nodomus un nespēsiet savlaicīgi reaģēt uz pretinieka aktivitāti.
Reklāma
Kikbokss
Kikbokss (japāņu: — kikkubokushingu) ir cīņas sporta veids, kurā tiek izmantota boksa tehnika plus atļauti spērieni ar kājām. Kikbokss tiek iedalīts pilna kontakta (full contact) un viegla kontakta (light contact) disciplīnās. Kikboksa saknes meklējamas pirms 2000 gadiem Japānā, taču kikbokss kā cīņas sporta disciplīna oficiāli tika izveidota 70. gados Amerikā. 1993. gadā Japānā tika izgudrots viens no pasaules populārākajiem kikboksa paveidiem - K-1.
Džudo
Džudo (japāņu izruna dzjūdō) tulkojumā no japāņu valodas dzjū-nozīmē maigs, elastīgs, piekāpīgs. Do-ceļš, izziņa, uzskats. Tātad maiguma, elastības, piekāpības ceļš. Džudo ir radies Japānā. Džudo pirmsākumi ir cieši saistīti ar samuraju bezieroču cīņu - Džu-džitsu, japāniski izruna - dzjūdzjucs (maigā māka). Savukārt šīs cīņas pirmsākumi meklējami XV gadsimta ķīniešu bezieroču cīņā Kumiutu,kas tulkojumā nozīmē "Ar kailām rokām". Dzigorõ Kanõ (1860-1938) jau studenta gados domāja par iespējām sasniegt ķermeņa un gara harmoniju. Izzinādams džu-džitsu pie vairākiem atzītiem skolotājiem viņš salīdzinoši īsā laikā apguva dažādu skolu sarežģītos cīņas paņēmienus. Dzigoro Kano izslēdza no tās traumējošos un nāvējošos cīņas paņēmienus. Savu jauno cīņu viņš nosauca par džudo. 1882. gadā pēc universitātes beigšanas viņš atklāja savu džudo skolu Kodokan ("vieta kur māca ceļu" no jap.val.). Šo gadu uzskata par džudo rašanās laiku. Nepilnu piecu gadu laikā Dzigoro Kano intulektuālā skola ieguva vispārēju atzinību. Pamatlicēja filozofisko ideju dziļums, izraudzītais cēlsirdīgais mērķis - audzināt harmoniski attīstītu cilvēku, audzēkņu godprātīgā uzvedība - tas viss izsauca sabiedrības simpātijas. Uzskata, ka Kodokana tehnisko paņēmienu kopums tika pabeigts 1887. gadā un daudzu desmitu gadu laikā palika nemainīgs. Taču pie morāles un tikumu problēmu izpētes Dzigorõ Kanõ turpināja srādāt vēl ilgus gadus. Ar laiku Kodokan kļuva par starptautiski atzītu džudo institūtu. Sportisti cīnās speciālā tērpā kimono, kurš sastāv no stingra auduma jakas (Gi), garām biksēm un jostas. Dzjūdō nodarbības un sacensības notiek uz speciāla paklāja - tatami,kurš tradicioāli tika veidots no rīsa salmiem bet mūsdienās tatami tiek izgatavots no sintētiskiem materiāliem. Paklāja mehāniskās īpašības (cietība, elastība u.c.)atbilst zināmiem noteikumiem. Džudo cīņā pielieto metienus (kāju tehnika,gurnu tehnika,roku tehnika), guļuscīņas paņēmienus (noturēšana, žnaugšanas tvērieni, sāpju paņēmieni). Džudo ir kļuvis par vienu no populārākajiem cīņas sporta veidu pasaulē. Starptautiskā džudo federācija(IJF) apvieno 178 dalībvalstis(2003.g.). Džudo ir pirmais austrumu cīņas veids kuru iekļāva Olimpiskajās spēlēs (1964.g.).
Bokss
Bokss ir sporta veids, kurā notiek divcīņa starp diviem bokseriem. Tā notiek speciālā ringā un rokās bokseriem ir speciāli cimdi, amatieriem papildus ir jānēsā aizsargķivere. Boksa cīņā notiek 12 raundi pa trijām minūtēm. Cīņā uzvar bokseris, kurš pretinieku ir savainojis līdz tādai stadijai, ka ievainotais vairs nevar turpināt cīņu, ja pretinieks ir nokautēts un nespēj piecelties 10 sekunžu laikā vai arī, ja pretinieks ir pārkāpis noteikumus.
Bokss ir iekļauts Olimpisko spēļu programmā kopš 1904. gada Olimpiskajām spēlēm (netika iekļauts 1912. gada Olimpiskajās spēlēs).
Stiprākais boksa sitiens pasaulē pieder Maikam Taisonam, sitiens tika izpildīts ar roku.
Tev patiks šie raksti
