Labs raksts, par dažām lietām, nezināju,
bet nu labi, ja dži dalās ar savām pieredzēm , nedaudz pastāstīšu savu.
mana dzimšana bija ļoti traģiska, nebīja cerību ka piedzimšu. bet liktenis man deva dzīvību, kura man jācieš
celiakiju man atklāja kad man bija ~2 gadi. mana mamma mani vedāja pie visādiem ārstiem, līdz atklāja celiakiju.
atceros, ka bērnībā es ļoti ievēroju dietu.
kad ievēroju dietu, man sāka locītavas sāpet, nebīju spējīga, pat no gultas piecelties, pa kāpnēm paiet, mamma domāja ka simulēju, pus gadu mērīja man temperatūru (bija ~37.1 un nedaudz vairāk)
ģimenes ārste, manu mammu atšuva sakot "mamīt ko jūs katru dienu mērat bērnam temperatūru). Tad manai mammai ieteica uztaisīt vienas analīzes. un tā atklāja artrītu.
viena reimataloģe manu organismu gruzīja ar zālem. Un kad apmainījas arsts, dakttere bija šokā ka man ir smagā stadījā artrīts. (bet nu labi te cits stāsts)
vel šo dienu nespējam ar mammu saprast no kā man radies artrīts -dēļ deguna dobuma iekaisuma vai dēļ celiakijas .
ar gadiem, es dietai uzmetu ar roku, simtomus neievēroju.
bet es zinu ka man vel tā slimība ir.
dēļ celiakījas un artrīta man uzradās vidēji smaga depresīja.
daudzi nesaprata manas ciešanas, manas domas par nāvi, lidz pastāstīju stāstu savu, to ko nedrīkstu ēst utt. tad visi saprata, kam man jāiet cauri.
tik grūti ir noskatīties kad visi ēd to, kas man garšo.
kad tētis man bija dzīvs, viņš man pirka pa dārgu naudu speciālo maizi pirka un visādus gardumus. bet kad palika 8 gadi -dzīve mainījās krasi.
vajadzēja būt likumam ka ja ir 2 slimības par celiākiju jāmaksa (ahh mamma ktko stāstija, tā es arī nesapratu)
mamma cīnījas lai tāds likums būtu, pat rakstīja ktkādam Jansonam (ktkāds tur galvenais bija)
lids šogad mammai pateica ka likumu izskatīja un no Julija naudu dos(kādus 2 gadus mamma par to cīnījas)
bet man jau savos 16 gados palika vienalga- vienalga par pabalstu, vienalga, par to ka "būšu tieva"..esmu jau padevusies. ēdu visu ko grībēju ar apziņu būs kuņģa vēzis ah po**j, nomiršu tā pat. bet labi tagad es gandrīz , ka neko neēdu.
drīz taisīs man jaunus testus uz 3 slimību -veģetatīvā distonīja. es šo rakstu ar "savām ilgstošajām lēkmēm (jeb man šobrīd ļoti rokas trīc))
pirms h mamma paziņoja, ka drizumā taisīs ktkādu ģenētisko testu. kaut es nezinu ko viņš dod.
atceros, ka viens draugs kas mācās Stradiņos pateica ka nav izārstējama, es atkal iegrimu sevī ar domu ka nav vērts nekam,pat internātā man skolas daktere pasaka, ka mocīšos tā visu mūžu, cik es "laimīga" biju to dzirdot.
mamma saka ka ievērojot dietu, man nevis slimība pazudīs, bet paliks labāk. nemaz nav patīkami dzirdēt ka neēdišu to ko es vēlos, man paliks labāk..ah
p.s.Labi tas ir stūlbi savos gados dzert, bet tas saucamais "YOLO"
reiz sēdēju pie viena kluba un dzēru alu. gāju garām vienai meitenei, kas centās ieskaidrot dažiem, ka pie celiakijs nevar dzert alu jo tas satur miežus(vai kviešus, neatceros), piebalsoju, ka pie celiakijas, nevar dzert pašai ir..tad visi paskatās uz mani un uz aliņu ko turu rokās.
domāju pamazām ievērot dietu, bet nezinu vai vērts... bet nekas tagad jau 4 mēnešus mokos ar veder sāpēm
bet jā labs raksts , )