1932. gadā tika atklāts smagais ūdens, kurā ūdeņradis tika aizstāts ar tā izotopu – deiteriju.
Dabā smagais ūdens ir ļoti niecīgā daudzumā, un tikai pēdējos gados noskaidrojies, ka tas var atrasties arī cilvēka organismā.
Smago ūdeni var nosaukt arī par mirušo ūdeni: to ir ļoti grūti izvadīt, tāpēc tas palēnām saindē organismu.
No kurienes šis ūdens mūsos radies?
Pēc krievu zinātnieces, tehnisko zinātņu doktores Ludmilas Bolotovas domām, tas notiek tā: kad cilvēks enerģiski verbālā formā izpauž kādu negatīvu domu, daļa organismā esošo ūdeņraža atomu var pārvērsties izotopos.
Ja tā, tad iznāk, ka ar savām negatīvajām emocijām, dusmām, naidu mēs indējam paši sevi un saīsinām savu mūžu.
XX gadsimta beigās japāņu zinātniekiem izdevās konstatēt, ka gan jaundzimušo dzīvnieku, gan cilvēkbērnu šūnas satur kādu īpašu ūdeni, kuru viņi nosauca par klausterūdeni. Ļoti spēcīgā palielinājumā šā ūdens struktūrai ir sniegpārsliņas forma.
Ja iedzer šādu ūdeni, cilvēks jūt ļoti spēcīgu atveseļojošu iedarbību. Tas ne tikai izvada toksīnus, tam piemīt visu organismu atjaunojošs efekts.
Zinātnieki uzskata, ka nav vairs aiz kalniem tā diena, kad cilvēks, iedarbojoties uz ūdeni, iemācīsies piešķirt tam dažādu zāļu īpašības, un tad tablešu un pulveru vietā varēsim dzert tikai tīru, ar nepieciešamo informāciju piesātinātu ūdeni un tā iedarbībā ātri atveseļoties.
