Atpaliekošās muskuļu grupas. Kā ar tām cīnīties?1

ar izšķirt 3 atpaliekošo muskuļu grupu veidus. Pirmā ir nosacīti ģenētiskā, proti – kāda muskuļu grupa vispār neaug. Tā faktiski var būt jebkura no muskuļu grupām. Klasisks gadījums ir, teiksim, kāju ikrveida muskuļi. Daudziem tā ir problēma, jo tie paši pa sevi ir “grūtie muskuļi”, t.i., tādi, kurus jātrenē savādāk – ar ļoti lielu slodzi, paralēli tam arī ģenētikas jautājums, jo daudziem šie muskuļi vienkārši neaug. Pat IFBB PRO līgas atlētiem. Taču tāpat tā var būt jebkura cita muskuļu grupa.

Kā ar to cīnīties? Godīgi sakot, šis ir pats bezcerīgākais gadījums no vienas puses un pats maznozīmīgākais no otras. Proti, tur neko daudz nevar darīt, taču parastam fizkultūrietim tas nav traģiski, jo nu… viņš nav startējošs bodibilderis, kur VISAM jāatbilst kaut kādiem standartiem.

Otrais atpaliekošo muskuļu grupu veids var tikt nosaukts kā treniņu laikā iegūtās atpaliekošās grupas. Kā tas parasti notiek? Kā jau minēts iepriekš, daudzi vienkārši trenē to, kas viņiem ļoti labi progresē. Protams, jo ir taču patīkami skatīties kā muskulis aug ik mēnesi utt., nevis cīnīties par katru muskuļa milimetru vai gramu tajās vietās, kur tas aug negribīgi. Te risinājums ir ļoti vienkāršs un acīmredzams – jāsāk trenēt VISAS muskuļu grupas. Kā to darīt? Ja kaut kas netika trenēts, tad nedēļas programma ir samērā tukša un to vienkārši ir jāaizpilda ar nepieciešamajiem vingrinājumiem. Iespējams, ka ir jāsamaina splits, jo, ticiet man, fizkultūrietim nav lielas jēgas no atsevišķa roku treniņa. Savukārt pēc kārtīga kāju treniņa gan neko citu negribēsies.

Nosacīti nākošais atpaliekošo muskuļu veids ir tā sauktā augša/apakša. Te gan ir jāsaprot, ka tā arī vairāk vai mazāk ir ģenētiski noteikta situācija, turklāt, ne vienmēr šajā gadījumā var runāt tieši par atpalicību, drīzāk – par ķermeņa augšas vai apakšas dominēšanu pār otru ķermeņa pusi. Ko darīt? Protams, var mēģināt atpaliekošo grupu trenēt vairāk, bet dominējošo – mazāk.

Kāpēc tā, nevis vienkārši – pagarināt mikrociklu, t.i., esošā beigās ielikt vienu treniņu dienu atpaliekošajām grupām? Cilvēka resursi, ja tie netiek kaut kā KOMPLEKSI mainīti, ir ierobežoti, tajā skaitā arī tie, kas atbild par atjaunošanos, muskuļu. Sākot trenēties vairāk, rezultāts nevar ne no kā kļūt labāks. Ja tā notiek, tātad iepriekš atlēts nav trenējies ar pienācīgu slodzi un tā jau ir cita problēma (apskatīta iepriekšējā punktā). Tāpēc, ja kaut kur tiek likta slodze klāt, kaut kur to arī ir jānoņem. Šajā gadījumā tā tiek noņemta dominējošajām muskuļu grupām, atstājot vien tik, lai uzturētu tās tonusā. Kad atpalicība ir novērsta, treniņu var atgriezt normālā režīmā.

Tāpat ir jēga parunāt par tādu fenomenu kā labās/kreisās puses muskuļu starpība. Tas mums arī ir ģenētiski. Cilvēka labā un kreisa ķermeņa puse NAV VIENĀDAS. Pat pasaules labākajiem bodibilderiem ir atšķirības, kuras pat vairāku desmitgažu treniņu laikā viņi nav spējuši izlabot. Pat četrkārtējam Mr.Olympia Džejam Katleram kreisās rokas apkārtmērs ir par aptuveni 1.5 cm mazāks nekā labajai rokai. Vai viņi par to iespringst? Gan jā, gan nē. Jā, jo viņi strādā pie tā, lai abas puses vizuāli izskatītos maksimāli līdzīgas. Nē, jo… tur neko nevar padarīt un pie viņu lielā muskuļu apjoma tas vizuāli nemaz nav pamanāms.

Ko darīt parastam fizkultūrietim, ja ir tāda problēma? Pirmkārt, ir jāaudzē kopējā muskuļu masa. Jo vairāk gaļas, jo mazāk redz dažādas neprecizitātes. Jo mazāk – jo rūpīgāk ir jāskatās uz simetriju, proporcijām. T.i., ja nav uz ko skatīties, skatās uz proporcijām, ja ir – pavēruši mutes apbrīno apjomus. Nu kaut kā tā. :D

Otrkārt, ir maksimāli jāizslēdz tie vingrinājumi, kas šo ass atpalicību veicina. Proti, tie lielākoties ir vingrinājumi ar svaru stieni un trenažieri, kur kustība notiek ar abām rokām/kājām vienlaicīgi. Šajā gadījumā stiprākā puse “izvilks” vingrinājumu, kļūstot spēcīgāka, kamēr vājākajai paliks tikai slodzes pārpalikumi. Kā alternatīva – darbs ar hantelēm vai kādiem trenažieriem, kur kustība katrai pusei notiek autonomi.