Alkohols...2

Cilvēka organismā nav neviena orgāna, neviena auda, nevienas tā sastāvdaļas, uz kuru neiedarbotos alkohola iznīcinošā ietekme. Alkohols ir galvenais smadzeņu asinsizplūdumu iemesls. Alkohola ietekmē sirds muskuļi aptaukojas un kļūst vārgi.

Pirmkārt, alkohols ietekmē smadzenes. Daudzi šīs ietekmes (reibuma stāvokļa) dēļ, arī lieto alkoholu. Kad alkohols nokļūst asinīs, tas noņem tauku slāni no sarkano asinsķermenīšu (eritrocītu) virsmas un viņi tek nevis atsevišķi, bet salipuši kopā. Līdz ko šādi ķekaros salipuši eritrocīti sasniedz noteiktus galvas smadzeņu asinsvadus, eritrocītu ķekars nosprosto asinsvadu un asinis netek tālāk kā rezultātā attiecīgās galvas smadzeņu šūnas pēc kāda laika atmirst no skābekļa trūkuma. Reibuma stāvokli iedzēris cilvēks izjūt tad, kad sākas atsevišķu galvas smadzeņu šūnu atmiršana. Smadzeņu šūnu iznīcināšana ir neizbēgama, lietojot alkoholu pat nelielās devās. Ir zinātniski pierādīts, ka pat mazas alkohola devas samazina prāta spējas.

Alkohols, ko vīrietis izdzer 3 mēnešus pirms bērna ieņemšanas, atstāj stipri negatīvu iespaidu uz jaunā bērna fizisko un jo īpaši psihisko veselību. Tomēr, ja vīrietis ir pārstājis lietot alkoholu, tad trīs mēnešu laikā notiek pilnīga spermotozīdu nomaiņa.

Savukārt sievietes, kurām var vēl būt bērni, vispār nedrīkst lietot alkoholu nekādos daudzumos un tas ir zināms jau sen. Tas ir tādēļ, ka sievietes olnīcās atrodas visai viņas dzīvei paredzētās olšūnu rezerves. Atšķirībā no vīrieša, sievietes dzimumšūnas veidojas iekšķīgi vēl pirms viņas dzimšanas [un dzīves laikā neatjaunojas; tas ir – cik un kādas piedzimstot tiek dotas, tādas arī paliek visu mūžu]. Olšūnas ir visilgāk dzīvojušās sievietes organisma daļas.

Olnīcu sieniņas droši sargā olšūnas gandrīz no jebkuru negatīvu faktoru ietekmes, izņemot……. etilspirtu, kurš, būdams ļoti labs šķīdinātājs, spēj izsūkties cauri olnīcu sieniņām un traumēt daļu no olšūnām, no kurām nākotnē iespējams var rasties bērniņš. Un ar katru alkohola glāzi, ko izdzer sieviete, traumēto olšūnu skaits pieaug, un var gadīties tā, ka pēc pāris gadiem apaugļosies tieši tā olšūna, kura tika saindēta ar to pašu šampanieša glāzi Jaunajā gadā vai „tikai vienu” vīna glāzi kādā no jubilejām. Šīs šampanieša (vai vīna, vai alus utt.) glāzes ietekmes rezultātā dzīvība var tikt dota bērnam ar nopietniem fiziskās vai garīgās attīstības traucējumiem.

Mīti par alkoholu

Mīts: Kaukāzā dzer daudz vīna un dzīvo vairāk kā 100 gadus ilgi

Ilgdzīvošanas parādība Kaukāzā tik tiešām tika konstatēta. Tās bija trīs mazas musulmaņu apdzīvotās vietas augstu, augstu kalnos. Tīrs gaiss, tīrs avota ūdens un musulmaņiem raksturīgais atturībnieku dzīvesveids [Islāms kategoriski aizliedz lietot alkoholu] veicināja ilgdzīvošanu. Savukārt Gruzijā un Armēnijā, kur ir alkohola lietošanas tradīcijas, ilgdzīvotāju apdzīvotas vietas konstatētas netika.

Mīts: Šņabis ziemā sasilda

Alkohols, nonākot organismā, veicina ādas poru atvēršanos (asinsvadu paplašināšanos) un organisms tieši zaudē siltumu, kurš uzkrājas zem apģērba, izraisot cilvēkā siltuma sajūtu. Alkohola ietekmē ātrāk iestājas iekšējo orgānu apsaldēšana. Iedzēris cilvēks nosalst daudz ātrāk nekā alkoholu nelietojušais, lai gan viņš jūtas siltumā. Kad atrod no sala mirušus cilvēkus, tad lielākai daļai no viņiem sekcijas laikā organismā konstatē alkoholu.

Mīts: Sarkanvīns paildzina dzīvi

Savulaik statistiķi konstatēja īpatnēju parādību, ka, ja paņemt trīs cilvēku kategorijas – alkoholiķus, mērenus iedzērājus un atturībniekus, tad izrādās ka vidēji visilgāk dzīvo mēreni dzerošie, atturībnieki mazliet mazāk, bet alkoholiķi pavisam maz. Rodas likumsakarīgs jautājums – kāpēc mēreni dzerošais dzīvo ilgāk par nedzērāju?! Jo no šīs statistikas tad sanāk, ka mērenas alkohola devās nāk par labu. Pētot šo parādību sīkāk, tika konstatēts, ka viss noslēpums ir nedzērāju grupā, kurā tika ieskaitīti pilnīgi visi nedzērāji, tai skaitā arī bijušie alkoholiķi un nedzerošie sliktā veselības stāvokļa dēļ (iedzimtas hroniskas slimības, piemēram, sirdskaite, dzīves laikā, tai skaitā alkohola lietošanas rezultātā, iegūtas slimības, piemēram, aknu ciroze, utt.). Tātad atturībnieku skaitā tika ieskaitīts pietiekami liels daudzums slimu cilvēku, kas arī pasliktināja vidējo rādītāju, bet, ja paņem īstus un pārliecinātus atturībniekus, tad viņi dzīvo daudz ilgāk nekā kulturāli dzerošie.

Tā, piemēram, savā mūžā vispār alkoholu nelietojušais pasaulslavenais ķirurgs Fjodors Uglovs (1904—2008) nodzīvoja 103 gadus. Viņš bija pirmais, kurš Padomju Savienībā veica virkni vissarežģītāko operāciju ( barības vadā, aizkuņģa dziedzerī, plaušās, sirdī uc.). 100 gadu vecumā viņš vēl vadīja automašīnu, peldēja, varēja noskaitīt no galvas savas iemīļotās Puškina poēmas. Pēdējo operāciju Uglovs veica neilgi pirms savas 100 gadu jubilejas Ginesa rekordu grāmatas pārstāvju klātbūtnē.

Mīts: Alkohols noņem stresu

Pasaules Veselības organizācija un zinātnieki viennozīmīgi alkoholu pieskaita depresantu grupai. Neskatoties uz plaši izplatīto uzskatu, ka alkohols noņem stresu, tas līdzīgi kā barbiturāti, anestētiķi, opiāti nomāc centrālo nervu sistēmu. Tieši tāpēc lielākā daļa pašnāvību, sadzīves konfliktu ar letālu iznākumu notiek alkohola ietekmē.

Līdzīgi ir apgāžami arī citi kulturālas dzeršanas mīti par to, ka noteiktos gadījumos alkohols var būt nekaitīgs vai pat nāk par labu. Alkohols pat ļoti mazos daudzumos iedarbojas uz cilvēku tikai un vienīgi negatīvi.

Kulturālās dzeršanas mīti ir radīti un tiek plaši izplatīti tikai tādēļ, lai piespiestu mūs labprātīgi tērēt savu naudu par pašu veselības un pašu nākamo bērnu veselības graušanu. Mēs nogalinām savas smadzenes un labprātīgi atdodam savu naudu tiem, kuri to iztērēs alkohola propagandai – esošo mītu uzturēšanai un jaunu radīšanai.

Mērenas un kulturālas dzeršanas mīts

1950-o gadu beigās Padomju pilsoņiem plaši sāka stāstīt par vienu, it kā zinātnisku teoriju – kulturālas iedzeršanas teoriju. Šīs teorijas piekritēji apgalvoja, ka viņu mērķis ir iemācīt cilvēku dzert alkoholiskus dzērienus, bet nenodzerties. Prakse gan parādīja ko citu – tikai 20 gadu laikā kopš šīs teorijas nostiprināšanās cilvēku apziņā alkoholiķu skaits Padomju Savienībā palielinājās 11 reizes, un tas nav nekas neparasts, jo jau vairāk kā 100 gadus atpakaļ zinātnieki konstatēja, ka etilspirts ir narkotiska viela [kura izraisa atkarību], tāpēc ir neizbēgami, ka noteikta daļa cilvēku, kuri ir sākuši lietot šo legālo narkotiku [kulturāli un mēreni iedzert], pēc kāda laika kļūs par dzērājiem un alkoholiķiem. Pie tam no paaudzes uz paaudzi alkoholiķu procentuālais īpatsvars arvien tikai pieaug.

Kulturālas iedzeršanas teorija praksē tikai pieradina lietot alkoholu tos cilvēkus, kuri vēl nedzer, pirmkārt – bērnus.

Cilvēku pieradināšana pie alkohola sākas jau no agras mazotnes. Bērni bērnudārzā no vecāku piemēra jau ir iemācīti un zina, kā pēc pieaugušo modes vajag svinēt svētkus [dzerot un šķindinot glāzes]. Un kad viņi izaug un jūtas pieauguši, sāk lietot alkoholu pēc tā parauga, ko redzējuši mājas svinībās, filmās un savā apkārtnē. Beidzot pamatskolu vairāk kā 90% Krievijas [līdzīgi ir arī Latvijā] jauniešu jau ir pietiekami nopietna alkohola lietošanas pieredze.

Bērniem jau kopš bērnības praktiski gandrīz nav brīvas izvēles alkohola lietošanas ziņā, tā vietā praktiski piedāvājot pseidoizvēli.

Pseidoizvēle ir psihologiem labi zināma tehnika, kuru var izmantot arī bērnu audzināšanā. Piemēram, ja ir nepieciešams, lai bērns palīdzētu uzkopt māju, tad viņam netiek dota izvēle palīdzēt uzkopt māju vai arī nepalīdzēt, bet tiek dota pseidoizvēle – noslaucīt putekļus vai arī izmazgāt grīdu.

Līdzīga pseidoizvēle tiek piedāvāta arī alkohola lietošanas jomā. Mūs kopš bērnības pārliecina, ka alkoholu lietot drīkst tikai pieaugušie, un bērna acīs alkohola lietošana izskatās kā sava veida pieaugušajiem pieejama privilēģija. Un kad bērns izaug, viņam visapkārt praktiski ir tikai divu veidu attieksmes, kādas var būt pret alkoholu : 1)Nenormāla, kad cilvēks ir dzērājs vai alkoholiķis; 2) Normāla, „tāda kā visiem”, mērena, kulturāla iedzērāja attieksme, kad alkohols tiek lietots reti un salīdzinoši maz tikai īpašās svētku reizēs. Bet patiesībā ir trešais, tik tiešām normāls un dabisks variants, par kuru praktiski neviens nerunā un pret kuru pat mērenie iedzērāju attiecas ar skepsi un reizēm pat ar zināmu neiecietību – tā ir pilnīga atturība no alkohola lietošanas (tas ir, nelietot necik un nekad).