Stāsta varone vēlējās, lai šis stāsts tiktu pastāstīts un to izlasītu tie, kuriem tas ir vajadzīgs, bet tomēr nevarēja to pastāstīt pati- stāsta detaļas ir tādas, ka nebūtu patīkami, ja viņu atpazītu. Ja es rakstu par visām šokējošajām lietām, tad tāpēc, ka Resnā Meitene uzskatīja, ka tas ir vajadzīgs. Tad nu izpildu viņas vēlēšanos.
Aizkustinošs stāsts par Resno Meiteni.11
1170
2
Viss sākās ar to, ka mamma uz pusgadu aizbrauca uz ārzemēm un atstāja mani pie Emīlijas tantes- jauka cilveka, kurš cepa un dāvināja visiem jubilejās savas brīnumainās tortes- īstus makslas darbus un tik fantastiski gardas! Nez kapēc viņai bija maniakāla velēsanās visus pabarot, un, manuprāt, nebija gudrākais viņai uzticet bērnu. Sekas bija tādas, ka tad, kad mamma atgriezās, viņa normāla bērna vietā atguva kaut ko kvadrātveidīgu un totali pārbarotu. Ja citi bērni pusdienās apēda vienu cīsiņu, tad es- piecus.
Visus turpmākos gadus ar mainīgam sekmēm notika cīņa ar manu lieko svaru. Gan mamma centas mani nolikt uz diētas, gan es pati mēgināju ievērot diētas un badoties. tas bija murgs. Izbadējusies naktī bieži metos pie ledusskapja un ēdu. Vecaki centās neturēt mājas neko treknu- bet es paņēmu olas un saputoju tās ar cukuru. Gaišais periods bija universitātē- iesaistījos visai interesantā vegānu kompānijā, kur meditēja, nodarbojas ar jogu un citām interesantām lietām. Reiz pat veselas divdesmit dienas dzēru tikai ūdeni. Tajā laikā iepazinos ar savu vīru. Tās bija padomju laiku beigas, vel eksistēja sadale un nosūtīšana obligātā darbā uz trīs gadiem. Un mūs ar vīru aizsūtīja uz pilsētu otrā Latvijas malā.
Reklāma
iespējas satikt savus interešu biedrus man vairs nebija, vīrs caurām dienām pazuda darbā, un es vakaros bieži sēdēju mājās un ēdu. Vairs nebija blakus mammas, kura mani sargātu no rīšanas. Tad piedzima mūsu meitiņa. Kamēr viņu gaidīju, visi teica, ka man tagad jāēd par diviem, kamēr viņu baroju- ka jaēd, lai būtu piens. Un tā drīz vien svari radīja 100 kilogramus.
Redziet, cilvēks jau netic, ka viņš ir tik resns, kad viņš ir parmēru resns. Viņš netic tam, kas ir redzams spogulī. Un es laidu gar ausīm pat to, ko teica mans vīrs. Pienāca brīdis, kad viņš parcēlās gulēt uz citu istabu- tā arī pateica- tu smirdi un nosmērē palagus ar sūdiem. Jo resnamcilvēkam ir, es atvainojos, grūti tualetē noslaucīt dibenu- vienkārši viena brīdī roka kļūst par īsu. Ciskas ir mūžīgi noberztas un iekaisu šas, un trinas viena gar otru. Padusēs, pavēderē un zem krūtīm veidojas izsutumi un iekaisumi. Ir ļoti grūti iekāpt un izkāpt no vannas- papriekšu kaut kā ar lielām grūtībām pagriezies četrrāpus, tad turoties pie vannas malām piecelies un izrāpies laukā.
Bet problēmas drīz atrisinājās- bija iespēja nopirkt dušas kabīni un automašīnu, jo kilometru līdz darbam noiet man jau bija grūti. Nāca jaunie laiki, vīrs atguva dzimtas īpašumus laukos un parcēlās uz turieni kopā ar meitiņu- viņi bija ļoti pieķērušies viens otram, un mana vīra iespējas interesanti pavadīt laiku kopā ar viņu bija daudz lielākas- es vienkārši nekur vairs nespēju aiziet. Paliku viena un ēdu, man sagadāja prieku tas, ka vairs netraucē vīra pārmetošais skatiens, kad ēšanas rezultātā no mana svara lūza krēsli..
Reklāma
Mans svars tuvojās simtpiecdesmit kilogramiem. Braukt ar mašīnu kļuva grūtāk- vietas starp stūri un sēdekli sāka trūkt- sajūgu spēju aizsniegt tikai ar pirkstu galiem, drošības jostu vairs gandrīz nevarēju aizsprādzēt.
Un tad pie manis atveda manu tanti Emīliju- čaklo toršu cepēju. Tante diabēta rezultātā bija zaudējusi abas kājas un pec tam vēl nāca insults. Viņas meita bija mirusi ar infarktu pāris gadus atpakaļ. Es viņu kopu divus mēnešus līdz viņas nāvei. Un tad es sapratu, ka mani gaida tas pats. Un es sapratu, ka es to negribu. Ka es negribu tā nomirt- tik agri un .briesmīgi.
Resnajiem cilvēkiem daļa draugu ir tāpēc, ka viņi labi jūtas uz rešņu fona- lasot par tievēšanu gadījās sastapties ar frāzi "crabs bucket". Tas ir, tad, kad esi nolēmis novājēt un jau to uzsācis, rodas ļoti daudz cilvēku, kuri cenšas tevi iegāzt- "sabojāsi vielmaiņu un kļūsi vēl resnāka", kolēges sāka nakt uz darbu ar bulciņam un rullbiskvītiem. Īpaši tad, kad regulāri sāku nakt uz darbu jaunās- mazākās drēbēs un manus 43 izmēra vīriešu saišzābakus nomainīja normāli mana izmēra sieviešu zābaciņi (vienkārši kāja ir tik resna, ka resnajiem cilvēkiem sava izmēra apavi nav uzvelkami)
Un tad sākās mana cīņa ar lieko svaru. Man uzreiz pateica, ka bez fiziskās slodzes neka laba nebūs- ka man ir jāstaigā katru dienu vismaz stundu. Pirmo kilometru pēc ilgiem gadiem es stundas laikā arī nogāju. Pec tam sāku iet stundu no rīta un stundu vakarā. Jo nedrīkst tikai neēst- ir vajadzīga arī fiziskā slodze- tauki sadeg tikai muskuļu darba rezultātā. Ja neēd un nekustas, tad vienkārši noārdās muskuļi, un svara krišanās apstājas. Un pēc tam jau svaru nodzīt ir daudz grūtāk. Ir meitenes, kuras lepojas, ka ar badošanās diētām ir nodzinušas nedaudzos liekos kilogramus- un varu teikt, ka es ieverojot diētas, KATRU REIZI sasniedzu nodomāto svaru- un kritu atpakaļ. Nodzītie kilogrami nāca atpakaļ un atveda līdz draugus- ar katru reizi nomest nācās vairāk. Es, starp citu, pedējo reizi tievējot, nebadojos.
Vienkārši sāku svērt katru apēsto sīkumu, aizmirsu par ātrajiem ogļhidrātiem- saldumiem, kartupeļiem un miltu ēdieniem. Rēķinaju līdz kalorijas, kaut gan drīz tas vairs nebija nepieciešams- vienkārši zinaju, cik ir apests. Jāsaka, ka kaloriju normu es drīz sāku nenoēst. Laba lieta tievējot ir kviešu un auzu klijas, kuras labi aizpilda kuņģi- ievērojot, ka karotei kliju ir vajadzīga glāze šķīidruma. Vēl vertīgi produkti ir vistas fileja un olas baltums, kas satur olbaltumvielas, bet gandrīz nemaz- tauku.
Reklāma
Un - ir vajadzīga motivācija. Kaut kāds lielāks mērķis par lieka svara nomešanu vien. Jo daudzi, kuri ir sasnieguši idealo svaru, krīt atpakaļ- mērķis taču ir sasniegts. . Man gadījās redzēt filmu par cilvēku, kurš gaja pari visai Spānijai pa Svētā Jēkaba ceļu - uz Santjāgo de Kompostellu. Un es padomāju, ka es arī to gribētu- izdarīt to, ko es nekad agrāk, pat studiju gados nebūtu varejusi paveikt. Es beigās gāju arī uz trenažieru zāli- mani turp aizveda mans vīrs, kaut gan es izmisīgi pretojos- man likās, ka visi tur par mani smiesies. Bet es tur satiku ļoti jaukus, pozitīvus un līdzjūtīgus cilvēkus.
Āda gan ir jākopj- lai tā labi savilktos. Pretcelulīta dušas želeja un masāža, līdz āda paliek sarkana. Un ir vajadīga arī trenažieru zāle- lai pareizi attīstītu muskuļus.
Dzīve ir skaista, un sagādā daudz prieka- kad esi ticis vaļā no tauku kažoka.
Mēs ar sievu gribējām aizvest mūsu viešņu līdz stacijai ar mašīnu- līdz turienei ir gandrīz kilometrs un lija lietus- bet viņa smejoties izgaja pa durvīm un vējš atnesa līdz mums viņas vārdus- "Man tagad sagāda prieku iet ar kājām!"
Laimīgs cilvēks aizgaja pretī skaistai dzīvei, kura janodzīvo.
Šodien saņēmu ziņu no Resnās Meitenes tuviniekiem- viņa ar kājām ir veikusi 300 km garo ceļu un pēc divām dienām būs Santjago de Kompostellā.
Tev patiks šie raksti
