ADHD jeb uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms3

Vēl nesen absolūta līdere konstatēto ADHD gadījumu daudzumā bija Ziemeļamerika. ASV pacienti patērēja ap 90% „Ritalin” kopējā zāļu daudzuma, kas ir viens no populārākajiem ADHD ārstēšanas medikamentiem. Taču šobrīd pēc pētījumā publicētās informācijas amerikāņu pacienti patērē vairs tikai 75% kopējā pasaules „Ritalin”, un tas neliecina vis par to, ka šīs zāles ASV ārsti sākuši izrakstīt retāk, bet gan par to, ka pieaudzis medikamenta patēriņš citviet pasaulē.

Analizējot statistikas datus noskaidrots, ka Lielbritānijā uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma pieaugums vēl 20.gadsimta 90.gados bija 1%, taču mūsdienās pieaugums sasniedzis jau 5% robežu. Vācijā ADHD medikamenti ikdienas lietošanai 1998.gadā tika izrakstīti 10 miljonus reižu, bet 2008.gadā šis skaitlis bija sasniedzis jau 53 miljonus – tātad Vācijā pēdējo desmit gadu laikā piedzīvots pieckāršs pieaugums. Itālijā un Francijā arī novērots ADHD medikamentu izsniegšanas gadījumu pieaugums, taču tas bijis ievērojami lēnāks, kas skaidrojams ar stingrākiem zāļu izrakstīšanas noteikumiem. Savukārt Brazīlijā aizvien pieaug ADHD diagnozes aizstāvības grupas, no kurām daudzas ir cieši saistītas ar farmācijas rūpniecības nozari. 

Brandeisas universitātes pētnieki apgalvo, ka galvenais iemesls, kas izraisījis straujo pieaugumu, ir veiksmīgi izmantoti lobēšanas un mārketinga triki. Medikamentu kompāniju pārstāvjiem līdz šim atsevišķās valstīs ir izvedies panākt reklamēšanas ierobežojumu mazināšanu dažādiem stimulantiem. Mārketinga triki efektīvi darbojas arī interneta vidē. Piemēram, daudzās ADHD medikamentu izplatītāju un ražotāju mājas lapā slimības diagnosticēšanai uzskaitīti sekojoši jautājumi:

Uz šiem jautājumiem, kā saprotams, apstiprinoši var atbildēt liela daļa cilvēku. Šādu vispārīgu jautājumu izmantošana noved pie situācijas, kad teju katrs pats sev vai saviem bērniem var diagnosticēt uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, pārvēršot dažāda rakstura problēmas medicīniskās kaitēs.

Turklāt vēl jāatzīmē, ka medicīnā pēdējā laikā izplatās tendence, ka psiholoģiskas problēmas aizvien biežāk tiek risinātas nevis ar klasisko sarunu terapiju, bet gan ar dažādu medikamentu palīdzību. Sākotnēji šāda prakse bija raksturīga ASV psihologu un psihiatru vidū, taču pēdējo gadu laikā arī Eiropas un Dienvidamerikas ārsti ir sākuši pievērsties Amerikāņu psihiatru asociācijas izstrādātās mentālo traucējumu klasifikācijas „Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders” standartiem, kuros saslimšanu apraksti ir ievērojami plašāki un pēc tiem ADHD diagnosticēšanai vajadzīgi daudz mazāk simptomi, nekā kādreiz.

Kā norādījuši pētījuma autori, līdz pat 20.gadsimta vidum uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms nemaz netika uzskatīts par slimību, kas ārstējama ar medikamentiem. Tagad ADHD diagnozi tiek piemērota teju visiem nervozajiem un neuzmanīgajiem bērniem, bieži vien ignorējot faktoru, ka uzvedības traucējumiem, iespējams, nemaz nav nepieciešama ārstēšana ar spēcīgiem medikamentiem.

Netrūkst arī speciālistu, kas uzskata, ka ADHD ir ne tikai bieži vien nepamatoti diagnosticēta slimība, bet gan pilnībā izdomāta kaite. Piemēram, 2014.gada februārī neirologs Ričards Sauls (Richard Saul) laida klajā grāmatu „ADHD Does Not Exist: The Truth About Attention Deficit and Hyperactivity Disorder”, kurā viņš apgalvo, ka ADHD nav nekas vairāk kā simptomu kopums, kas nav uzskatāms par atsevišķu saslimšanu. Viņaprāt, diagnosticēto ADHD gadījumu skaits pēdējo gadu laikā aug tikai tāpēc, ka ārsti nespēj iedziļināties pacientu problēmās un uzdot pareizos jautājumus, lai atrastu to cēloni – atbilde „ADHD” ir kļuvusi par vienkāršu, vispārpieņemtu slēdzienu, ja runa ir par skolas vecuma bērnu koncentrēšanās un uzvedības problēmām.