Ivanuška muļķītis iemīlas skaistulē Vasilisā. Kantējas klāt gan tā, gan šitā, bet šī nekā. Domā: "Jāiet prasīt padomu savam draugam pūķim Goriličam". Domāts- darīts, aiziet Ivanuška muļķītis pie pūķa Goriliča un izstāsta savu bēdu. Pūķis gardi nosmejas: "Tad ta atradis problēmu! Iemauc viņai ar lāpstu un viņa ir tava!" Ivanuška atbild "Es tā nevaru, es gribu ar mīlestību." "Nu tad nekā. Ej pie nemirstīgā Kaščeja. Tas vecāks un gudrāks." Aiziet Ivanuška pie nemirstīga Kaščeja, izstāsta savu bēdu. Kaščejs ar smejas kā kutināts. "Da paņem tu viņai iemauc ar lāpstu un viņa būs tavējā!" Ivanuška saka "Nevaru es tā, ar lāpstu. Gribu ar mīlestību." "Nū, ar mīlestību... Tad ej pie Raganas. Tā ir viss vecākā un gudrākā." Aiziet Ivanuška pie Raganas un izstāsta savu problēmu. Ragana domā, domā, domā un beidzot saka: "Jā, tev var palīdzēt tikai pišam zālīte. Ej dēliņ aiz trejdeviņām jūrām, aiz trejdeviņiem kalniem, saplūc un atnes man trejdeviņus grozus ar pišam zālīti." Trejdeviņus gadus Ivanuška gaja turp un trejdeviņus gadus atpakaļ liidz atnesa Raganai trejdeviņus grozus pišam zālīti. "Un tagad šo burvju zālīti vajag trejdeviņus gadus saulē žāvēt" māca Ragana. Kad zālīte bija izžuvusi Rgana turpina mācīt kā sagatavot pišam zālīti "Un tagad Ivanuška vajag, lai trejdeviņus gadus šī zālīte nostāvas vēsā pagraba". Beidzot Ragana saberza pišam zālīti pulverī, dod to Ivanuškam un saka: "Ielavies dēliņj skaistās Vasilisas guļamizstabā un izber pulverīti vinjai zem paladziņa, kad atnāks Vasilisa, noģērbsies un liksies gulet, viņa grozīsies, grozīsies līdz neizturēs un piecelsies, lai paskatītos, kas viņu tur kņudina. Un tikko viņa pielieksies, lai paceltu paladziņu, tu, Ivanuška, iegāz viņai ar lapstu un..."
