Ā, pirms sākt, gribēju pateikt, ka šis nebūs nekādu neatkarīgo ekspertu viedokļa apkopojums (kāds pārsteigums, ne?) - šīs spēles es novērtēšu atkarībā no tā, cik smagi viņas man norāva jumtu, kad es viņas spēlēju. Izvērtēt viņas no tagadnes skatu punkta būtu lieki, es pēdējo 12-13 gadu laikā esmu diezgan nopietni mainījies.
P.S.es nēsmu meitene gribeju rakstīt niku katriino321,bet iznaca katriin321.
Trackmania United.Vienīgā mašīnspēle šajā topā. Neviena cita man nav sagādājusi tik daudz foršu momentu - es regulāri smējos braukājot Platform tipa trases un kārtējo reizi aplaužoties uz kādu viltību. Nevienai citai spēlei man tik ļoti nav paticis menu, lielākoties laikam mūzikas dēļ. Steams man rāda, ka es tur esmu pavadījis 142 stundas, bet kopējais skaits noteikti ir 2x lielāks, jo pirms tam es no A līdz Z izgāju pirātisko versiju. Šī spēle ir viss, kam spēlei ir jābūt - jautra un interesanta. Un papildus bonuss (kas patīk man) - pietiekoši sarežģīta (ja vēlies iziet pilnīgi visu). Kad es to izdarīju, es biju ~500ais pasaulē no kaut kādiem nezinu cik simtiem tūkstošu cilvēku. Neskaitīsim šeit grūtāko Platform trasi, kuru iziet uz Gold var tikai pilnīgi slimi narkomāni.
Team Fortress 2. Nu nav interesantākas multi-player FPS spēles par šo. Pat ar visu to tonnu huiņas, kas tur tagad ir ielikta - nu, nav. Vienīgā, ko es vēl ik pa laikam uzspēlēju. Kad sāku, tad biju pilnībā uzsēdies.
Fallout: New Vegas.Man patika arī trešais Fallouts īstenībā, bet šeit ielikšu New Vegas, jo tas tomēr bija uztaisīts labāk un to es atšķirībā no trešā arī izgāju. Spēlei ko explorēt un ko darīt ir ļoti daudz un ļoti interesanti. Un es (droši vien tāpat kā daudzi) esmu a complete sucker for post-apocalyptic environment. Kas var būt foršāks par kaut kādu mošķu klapēšanu tumšā metro tunelī, pa ceļam vēl čekojot vai kaut kur nemētājas mīnas. Endless hours of fun.
Dungeon Siege 2.Jāpiemin arī pirmais, bet tas pēc kāda laika kļuva pārāk vienveidīgs. Ļoti interesanta spēle, lieliski spēlējas gan vienam, gan co-op. Ar odiņu, testu un, fak neatceros, laikam vincister, izgājām kopā, bija riktīgi forši. Bet ne tāpēc šī spēle šeit atrodas. Viņai bija saistošs story, interesanti skilli, forši pretinieki un viņa ne brīdi nekļuva garlaicīga. And that’s what games are about
Portal.Nezinu vai kāds no jums atceras to, cik pirmo reizi prātam neaptveroši bija iepazīšanās ar portāliem. Man bija tā laime sēdēt blakām, kad Jurko ar šo spēli iepazinās, tas man atsauca atmiņā mani pašu ~2007ajā gadā. Spēle sākumā šķita respektabli frīkaina (and I love creepy stuff) un Jurko attiecīgi arī reaģēja konstanti OMGojoties un sakot “pizģec, šitas ir daudz frīkaināk par to džeku ar mazo krāniņu no prenumblas”. Kopumā spēle bija ne tikai ļoti interesanta un principā revolucionāra ar saviem portāliem, bet arī ar stilīgu storiju un creepy atmosfēru un es tiešām nevaru vēlēties neko vairāk.
Reklāma
GTA:SA. Labāko šīs spēles atsauksmi esmu dzirdējis no madball “Da viņa sūkā, tur ar kaut kādu ņigru jāskraida”. Madball, protams, ir pretīgs rasists, bet es domāju, ka daudziem uzaugušiem monokulturālā vidē, nepievilcīgs šķitīs varonis citādā ādas krāsā nekā viņi paši. Papildus tam, man besī viss tas ghetto slanga talks, yo, yo, gotta protect da hood, ma homie blabla, fuck you. Un neskatoties uz to visu šī spēle ir viena no viskrutākajām spēlēm ever. Misijas ir interesantas un daudzveidīgas, environments ir vienkārši burvīgs, es pat braucot gar krastu saulrieta laikā, izkāpu no mašīnas un to NOFOČĒJU :D. Tad es sapratu cik tas bija gay ^__^. Enivei, mani šī spēle aizrāva pilnībā, tur bija miljons lietas ko darīt un kā var nepatikt spēle, kurā tu mentu vari atskaldīt ar lielu rozā dildo, vai teiksim pārmācīt mauku ar motorzāģi vēderā - lielāks funs vienkārši vairs nav iespējams (aizmirsīsim uz brīdi par Postal 2, kurā man pakaļ dzinās policiste, kamēr es ar nebeidzamo urīna čītu viņai čurāju mutē un viņa ik pa brīdim apstājās, jo aizrijās ^__^ - nē, man nav urīna fetišs, tas bija vienkārši faking smieklīgi). Storijs īstenībā arī made sense un es beigās ar milzīgu gandarījumu novācu to smirdīgo Tenpenny, ko es labprāt būtu jau sen izdarījis.
Half-life 2. Man nedaudz zb rakstīt + kurš gan no jums nezina HL2, tāpēc šī vieta topā, manuprāt, nav nekas, ko vajadzētu baigi paskaidrot. Gribu tikai pateikt, ka ļoti cienu spēli par to cik viņa mani regulāri izbiedēja ravenholmā ar zombikiem, es kā muļķis nesapratu, ka viņi spawnojas tai vienā vietā un novācu kādus 40 pirms sapratu, ka jāmēģina atrast ceļš prom, nevis jākaujas ar zombikiem. Gravity gun + radiators = tev nevajag citus ieročus, būsim atklāti.
Half-life.Šis ir augstāk nekā HL2, jo kā jau teicu - vērtēju attiecībā pret to cik uz doto momentu man spēle patika, tā citādi, HL2 noteikti būtu augstāk. Spēle izieta padsmit reizes + vēl visas tās reizes ar counter-life plaginu (tb HL ar CS ieročiem), speedruns noskatīts kādas reizes 5 un man viņš nekad neapnīk, tam čalim ir NOPIETNI skilli. Deathmatchu agrāk arī bija spēlēt diezgan inčīgi.
Reklāma
Heroes of Might and Magic III. Jā, no mana mūsdienu skatu punkta šī spēle noteikti būtu pirmā. Es pat nezinu ar ko lai sāk. Es atceros, ka pirmais mans varonis ever bija Xsi un man viņš šķita riktīgi kruts pēc izskata. Un tas bija kaut kāds 1999 vai 2000 gads. Tikai vairākus gadus vēlāk, es sapratu, ka viņš ne tuvu nav krutākais. Es šai spēlē esmu pavadījis neskaitāmas stundas, viņa izieta pilnībā (ieskaitot visus addonus - SOD un AB) ir hvz cik reizes, es beigās mēģināju viņu iziet pēc iespējas ātrāk uz visgrūtākā difficulty un kačāt punktus. Vienā brīdī pirms ~5-6 gadiem man pazuda angļu versija, es nokačāju kaut kādu krievu variantu, kur man spēlē burtu vietā rādījās simboli, bet man burtus redzēt nevajadzēja, es tāpat zināju pilnīgi visu, kas kur rakstīts, visus status, visus vārdus, spell nosaukumus, artifacta nosaukumus un bonusus, visu, visu, visu. Man šķiet, ka es joprojām to visu zinu. Pat salīdzinot ar mūsdienu grafiskajām iespējām, es šo spēli lieku augstāk par jebkuru turn-based strategy, kas ir radīta. Galvenais, ka viņa neapnīk. Vienmēr var uzbliezt random map, 7 pretiniekus, kas visi ir pret tevi, visgrūtāko difficulty un mēģināt izsisties. Pirmās ~10 cīņas ir episkas, tur ir stundām ko domāt, kā pareizāk iziet. Man ir bijušas vairākas leģendāras uzvaras pār armijām, kas ir vairāk kā 10x stiprākas, viskrutākā laikam bija pret 5 x 500 Naga Queens, kas ar vienu sitienu nosistu jebkuru manu unitu. Es jau tā daudz sarakstīju šeit, pietiks, pāriesim pie pirmās. Ā, tikai jāpasaka - mūzika spēlē = bestest.
Final Fantasy VII. Lai saprastu, kāpēc es viņu ieliku pirmo, ir jāiedomājas mani ~14 gadu vecumā - es toreiz lasīju daudz grāmatas un kad es biju vēl sīkāks, man ļoti patika pasakas. Par Final Fantasy žanru neko nebiju dzirdējis, dabūju no drauga PlayStation (kas toreiz maksāja faking bagātību) un sāku iepazīties ar spēli. Viņa mani burtiski ierāva sevī, es atceros, kā cēlos no rīta un man šķita, ka šī būs krutākā diena pasaulē, jo es jau no rīta varēšu spēlēt FFVII. Papildus mindfuckam es galveno varoni nosaucu iesaukā, kas man bija skolā un tajā brīdī, kad viņam radās eksistenciālas problēmas un viņš vispār mēģināja saprast dzīvi, I was tripping balls no tā visa, tas bija tik nereāli. Grafika tam laikam bija neiedomājama (CGI mūviki man konstanti turēja muti vaļā) un storiju krutāku vairs nevarētu vēlēties. Galvenajam varonim ir MILZĪGS zobens un galvenajam ļaunajam - ~2m garš tievs zobens un viņš bija actually ļauns. Es nevaru atrast pienācīgus vārdus, kas raksturotu to, cik stingri šī spēle ierāva mani sevī, es mīlēju visus mini-games (kuras vēl ilgi neparādījās nevienā citā spēlē), man patika varoņi, man patika pasaule un man patika, ka mēs visi tur esam riktīgie dumpinieki. Mūzika mani fascinē joprojām, One Winged Angel ir viens no krutākajiem gabaliem, ko spēlēs esmu dzirdējis ever (joprojām tā domāju). Reti kuram tas kaut ko izteiks, bet dabūt Knights of the round table bija goda lieta un atskaldīt Ruby - tāpat. Man dikti patika arī slepkavnieciskais zaļais pidiņš ar nazīti, to es regulāri klapēju, viņam tur kaut kas labs krita laukā. Ak, vēl taču visi summoni - bahamuti, neo-bahamuti, sīkais es dzīvoja konstantā omgpizģec stāvoklī to spēli spēlējot. Es ļoti ceru, ka kādreiz būs kaut kas tāds, kas man līdzvērtīgi noraus jumtu, bet tas šķiet pilnīgi neiespējami.
Heroes III arī regulāri kapāju, bet tas riktīgi ietekmē miegu. Sās spēlēt ar domu "Nu, kādu pusstundiņu paspēlēšu" un tad attopies nakts vidu, kad jau sen bija jāguļ.
