Šis būs pirmais raksts par spēlēm,ta ka es īsti nezinu ka jūs velaties pieņemt informāciju.ceru ka patiks.ja velaties ielieciet +.
Pasaulē nav daudz lietu, par kurām cilvēki būtu vienaldzīgi – pārsvarā visiem ir viedoklis par visu. Kad izdzird vārdu salikumu „Gredzenu pavēlnieka triloģija”, daudzi iedomājas Džona Ronalda Rūela Tolkīna grāmatas, vēl vairāk cilvēku iedomājas Pītera Džeksona filmas. Taču par Lord of the Rings spēlēm, kaut arī to ir bijis vairāk par filmām un grāmatām kopā ņemtām, zināšanu nav kuram katram, pat nosacīto geimeru vidū – un varbūt tam ir pamatots iemesls.
Pandemic Studios šogad, 13. janvārī, EA paspārnē izdeva pagaidām svaigāko pievedumu „Gredzenu Pavēlnieka” franšīzes spēlēm – Lord of the Rings: Conquest (pirkstu veselības labad – LOTR:C), kas paredzēta PC, PS3, DS un Xbox360 konsoļu īpašniekiem. Spēles treileri solīja iespēju izcīnīt vēl nebijuši episkās kaujas abās frontes pusēs – priecējot spēlētājus ar Saurona, Gendalfa, Sarumana un Balroga kustīgajiem poligoniem, un, jāsaka, šo solījumu spēle tur. Tās demo kopš izlaišanas gada sākumā jau ir lejupielādējuši pāri par miljonam cilvēku, taču jāatceras, ka demo popularitāte ne vienmēr tiek pārcelta pārdotajās spēles vienībās. LOTR:C nav saistīta ar citām LOTR spēlēm, ja neskaita sižeta pamatlīnijas un varoņus, līdz ar to tā neiekļaujas nevienā spēļu sērijā, un, pilnīgi iespējams, savu sēriju tā arī nepiedzīvos.
Spēles sižetu var iedalīt divās daļās – lai cik arī klišejiski tas nebūtu, „labajā” un „ļaunajā”. Tāda arī ir spēles odziņa, ar ko piesaistīt potenciālos pircējus – iespēja izdzīvot GP visumu no abu tajā iesaistīto pušu redzespunkta; par to, cik labi tas spēlei izdodas, mazliet vēlāk. Taču, iespējams, šī odziņa ir arī spēles lielākais klupšanas akmens – tā ir tik ļoti sasaistīta ar GP stāstu, ka cilvēkam, kurš nav lasījis Tolkīna grāmatas vai vismaz piespiedis sevi 9 stundas skatīties apšaubāmas kvalitātes kino, visticamāk tā arī neradīsies priekšstats par to, kas un kāpēc spēlē notiek.
Spēles galvenās daļas ir sadalītas nodaļās – katra no tām ataino kādu no kaujām, kas ir izšķirošas stāsta veidošanā, un tā arī tiek veidota spēles mehānika – pārlecot no kaujas uz kauju. Izvēloties „labo spēku” frakciju, spēlētājs nokļūst grāmatās aprakstītajā un filmās rādītajā pasaulē un tiek pamazām virzīts uz pirmās spēles daļas nobeigumu – Gredzena iznīcināšanu.
Izejot spēles „labo” daļu, spēlētājam ir iespēja turpināt spēli, realizējot savu iekšējo ļaunumu un pārejot tumšo spēku pusē. Šī, šķiet, ir arī interesantākā no abām daļām, jo piedāvā ieskatu tajā, kā varētu risināties notikumi, ja Frodo pašā pēdējā brīdī tomēr tiktu pakļauts Gredzena kārdinājumam, kas savukārt novestu pie pakāpeniskas Saurona varas atgūšanas un pilnīgas Viduszemes pakļaušanas.
Pati spēle, kā jau minēju, sastāv no kaujām, spēlētāja mērķis – uzvarēt. Diemžēl neko cita tā arī nepiedāvā – tas ir brutāls hack’n’slash action. Turklāt arī kauju norise šķiet dīvaina – spēlētājam (magam, izlūkam, karotājam vai lokšāvējam) ir jāizsit sev ceļš līdz noteiktam checkpoint’am, tas kādu brīdi jānotur, un tad jādodas pie nākamā, līdz cīniņš uzvarēts. Kaut arī kaujas ir diezgan dinamiskas, tās apnīk ātrāk nekā politiķu solījumi. Spēlētājam nav absolūti nekādas izaugsmes iespējas, jo visi skilli, ieroči un spēles tēli ir jau pieejami no paša sākuma, līdz ar to zūd jebkāda motivācija nogalināt pretinieku simtus, ja neskaita tiekšanos pēc kārtējā cut-scene. Taisnības labad jāsaka, ka LOTR:C drīzāk atgādina kādu online šūteri, nevis action spēli, jo jau minētā „ ala capture the flag” check-pointu sargāšanas mehānika ir papildināta ar spēlētāja respawn citā kaujas lauka vietā ikreiz, kad dzīvības rādītaja stabiņš sarūk līdz nullei, tiesa gan, augšāmcelšanos skaits ir ierobežots. Spēlētāja labākais draugs būs Battans Mašings, ja neskaita dažus God of War līdzīgus lielo monstru nogalināšanas mini-geimus. Pati spēle uz vidējā grūtības līmeņa nekādas problēmas (un arī izaicinājumus) nesagādā un ir izejama aptuveni 6 stundās.
Spēlei ir arī pievienots daudzspēlētāju režīms – gan co-op, gan multiplayer. Multiplayer mode ir haotisks, piepildīts ar nūģiskiem GP faniem, nerada pārliecību par tā nepieciešamību un vispār, šķiet, tikai paņirgājas par jau tā vārgo spēli. Tiesa gan tieši pusi – 500 gamerscore, Xbox360 īpašnieki varēs iegūt tikai online režīmā, taču, ja vien spēlētājs nav apveltīts ar principiālu vēlmi dzīties pēc katra achievement’a, multiplayer nav ieteicama šīs spēles daļa.
LOTR:C ir papildināta ar cut-scenes no filmām, ko pavada Hugo Vīvinga (Smits, Elronds, V) ierunāta narratīva. Šie cut-scenes tad arī ir skaistākā spēles daļa, ar ko spēlētājs saskarsies, jo LOTR:C grafika ir ļoti, ļoti vāja. Tā drīzāk piederētos ex-gen konsolēm – uz PS2 un Xbox šāds grafikas līmenis būtu pieklājīgs, kaut arī, šķiet, vienalga atpaliktu no God of War 2. Orki, cilvēki un elfi laikam ir atklājuši klonēšanas noslēpumu, jo nereti var attapties identisku trīnīšu četrīšu un piecīšu priekšā, kas diemžēl var izsaukt tikai skumju smaidu, ja atceramies, kā Pīters Džeksons, katram orku karotājam radīja individuālu seju. Spēles skaņas celiņu veido orķestris ar latīniski dziedošu kori, kas izklausās pārsteidzoši labi, taču visticamāk vienkārši ir filmas mūzikas bibliotēkas tiešs kopējums. Ik pa laikam spēlē monotonā balsī tiek izkliegtas komandas spēlētājam, kas it sevišķi komiski skan ļaundaru misijas beigās, kad ir iespēja spēlēt ar Sauronu, kuram nez kāpēc kāds stāsta kas jādara, lai „the master of darkness would be pleased”.
LOTR:C ir papildināta ar cut-scenes no filmām, ko pavada Hugo Vīvinga (Smits, Elronds, V) ierunāta narratīva. Šie cut-scenes tad arī ir skaistākā spēles daļa, ar ko spēlētājs saskarsies, jo LOTR:C grafika ir ļoti, ļoti vāja. Tā drīzāk piederētos ex-gen konsolēm – uz PS2 un Xbox šāds grafikas līmenis būtu pieklājīgs, kaut arī, šķiet, vienalga atpaliktu no God of War 2. Orki, cilvēki un elfi laikam ir atklājuši klonēšanas noslēpumu, jo nereti var attapties identisku trīnīšu četrīšu un piecīšu priekšā, kas diemžēl var izsaukt tikai skumju smaidu, ja atceramies, kā Pīters Džeksons, katram orku karotājam radīja individuālu seju. Spēles skaņas celiņu veido orķestris ar latīniski dziedošu kori, kas izklausās pārsteidzoši labi, taču visticamāk vienkārši ir filmas mūzikas bibliotēkas tiešs kopējums. Ik pa laikam spēlē monotonā balsī tiek izkliegtas komandas spēlētājam, kas it sevišķi komiski skan ļaundaru misijas beigās, kad ir iespēja spēlēt ar Sauronu, kuram nez kāpēc kāds stāsta kas jādara, lai „the master of darkness would be pleased”.
Spēles plusi:
• Interesants piedāvātais stāsta pavērsiens, kas noved pie tumšo spēku triumfa
• Dinamiskas kaujas
• Hugo Vīvings spēles teicēja lomā
• Spēles mūzika (Orķestris un koris)
Spēles mīnusi:
• Repetetīvs un garlaicīgs geimplejs
• Cilvēkam bez priekšzināšanām GP pasaulē nepiemērota spēle
• Vāja grafika un „attack of the clones”
• Dīvainā check-pointu sistēma un Battans Mašings
• Spēles laikā nemainās tēlu izskats, spējas vai arsenāls
• Multiplayer „tikai ķeksīša pēc”
Spēles plusi:
• Interesants piedāvātais stāsta pavērsiens, kas noved pie tumšo spēku triumfa
• Dinamiskas kaujas
• Hugo Vīvings spēles teicēja lomā
• Spēles mūzika (Orķestris un koris)
Spēles mīnusi:
• Repetetīvs un garlaicīgs geimplejs
• Cilvēkam bez priekšzināšanām GP pasaulē nepiemērota spēle
• Vāja grafika un „attack of the clones”
• Dīvainā check-pointu sistēma un Battans Mašings
• Spēles laikā nemainās tēlu izskats, spējas vai arsenāls
• Multiplayer „tikai ķeksīša pēc”
Kopsavilkumā jāsaka, ka spēle acīmredzot ir radīta hard-core Lord of the Rings faniem, kas būtu pietiekami apsēsti, lai aizvērtu acis uz visām spēles nepilnībām, kas parastam spēlētājam liktu novērsties no tās pēc pirmajām 30 minūtēm. Ja vispār apsver domu par šīs spēles iegādi, vispirms lejupielādē tās demo.
