Latviešu pirmais šūteris50

Jūsu zināšanai šie vārdi žūžo manās ausīs un es, ne bez labpatikas, varu teikt, ka beidzot arī mums ir spēcīgs action žanra pārstāvis. Protams, varam diskutēt par to, cik daudz oriģinalitātes tas sevī ietver, taču viens fakts ir tikpat acīmredzams, cik kārtējās Latvijas valdības krišana vai augstāks akcīzes nodoklis Ādažu čipsiem – spēles Latvijā top un pašreizējiem mērogiem to izpildījums ir pat ļoti labs. Ar to arī varam ķerties pie rūpīgākas ķidāšanas.
Uzreiz jāteic, ka šogad ar laipnu datorsalona M79 atbalstu norisinājās Latvijas pirmais atklātais datorspēļu konkurss Indago 2004 (tiem, kas pēdējo pusgadu dzīvojuši tankā – indago.gamez.lv). Sīkāk neiedziļināšos, taču konkursa pamatā ir mūsu pašu jauno autoru izstrādātas spēles. Un Paradīzes sala, jeb Paradise Island ir viena no pirmajām.
Sižetiski mēs tiekam pārnesti uz tropisku salu, kaut kur šīs pasaules malā. Ir netāla nākotne un cilvēce ir sadalījusies divos sociālajos slāņos – nabagie un bagātie. Bagātie pilda tādu kā valdošās kliķes lomu un izklaidējas skatoties realitātes šovu „Paradīzes sala”, kas savā būtība ir vien gladiatoru šovs, kurā (spēles terminoloģijā) „ir daudz ģenētiski modificētu kretīnu ko slepkavot”. Principā tas arī viss, kas mums jāzin, jo Paradīzes sala necenšas būt uz sižetu balstītais Pahris, piedāvājot diezgan intuitīvi uztveramu gameplay, kas diez vai piespiedīs darboties jūsu smadzenēm. Nu galvas vismaz noteikti ne.
Paradīzes sala ir šūteris Serious Sam un Crimsonland stilā. Tas veidots diezgan pievilcīgā 3D grafikā un ietver sevī ļoti vienkāršu gameplay formulu – spawn’ojas monstri un ieroči uz mazas tropu saliņas. Mūsu brašā nākotnes gladiatora vienīgais uzdevums un pašmērķis ir izdzīvot līdz pāriešanai uz nākamo salu. Izklausās primitīvi? Nu patiesībā nekas izteikti revolucionārs tas nav, taču tas nenozīmē, ka spēlēt nav interesanti.
Sākam, protams, ar vienkāršu pistolīti un pa karti izmētātām medpakām, kuras gluži kā analogos izpilda dziedniecisko procedūru. Uzreiz sāk dzimt arī pirmie mošķi – sākotnēji vienkārši zirnekļveidīgi radījumi, kuriem arī uzreiz seko smagākas pakāpes mūdži, kas vizuāli nez kāpēc atgādina vecos labos paziņas no DOOM 2. Pāris veiksmīgu šāvienu un mūsu rīcībā jau nonāk shotgun, kurš ir lielisks tuvcīņā, taču ar diezgan mazu rādiusu, kas liek izvēlēties veco, labo pistoli. Īpašas bēdas tas gan neizraisa, jo pistoles šāviens tāpat ir spējīgs apvākt simtus, pat tūkstošus. Tāds lūk arī patiesībā ir spēles process – skraidīšana un arkādiska šaudīšanās. Piekritīšu, ka tas ar laiku kļūst apnicīgi un monotoni, taču kamēr visas salas izspēlētas, iekšējais spīts spēli neļauj pamest. Par nožēlu jāteic, ka spēles replayability nav sevišķi augsts.
Vizuāli Paradise island neapšaubāmi ir spēcīgākais Lv datorspēļu industrijas garabērns. Mums ir smuks ūdens, jaukas tekstūras (lai gan, protams, varētu būt labāk) un arī ieroču modeļi ir diezgan patīkami. Par skaņu gan nevarētu teikt to pašu, jo, ja atskaita ievadfilmiņu, balsu darba praktiski nav, un visi skaņu efekti ir ņemti no interneta skaņu bibliotēkām. Tas noteikti nenopelna spēlei papildus plusus.
Beigu beigās Paradīzes sala ir jāuzslavē par to, ka tas ir pirmais latviešu pirmās personas šūteris. Tomēr jāteic, ka vērtējums varētu būt daudz augstāks, ja Crimsonland klona vietā mums tiktu piedāvāts muliplayer šūteris. Zinot autoru iepriekšējo spēli Dogfight (uz multiplayer cīņām bāzēta lidmašīnu arkāde), es nešaubos, ka spēle būtu daudz oriģinālāka un interesantāka. Pagaidām varam apsveikt to ar diezgan jauku grafiku un faktu, ka Paradīzes sala ir pirmais latviešu FPS.