Man ir tāda spēle tapēc nolēmu izveidot šo rakstu.
Takā esmu pamanījis dažādus FAIL HITMAN:CONTRACTS tad nolēmu izveidot.
Cerams, ka patiks.
Bišku esmu pamanījis pats un bišku pameklēju internetā.
Paradoksāli, bet bieži vien spēlēs tie galvenie tēli nemaz nav tik jauki puiši. Bieži vien mums nākas spēlēt slikto zēnu pusē – slepkavas, kriminālie elementi, Harijs Poters. Tomēr tas taču mums visiem tik ļoti patīk – the bad guy I am! Antivaroņi ir modē un nesen iznākušais Hitman: Contracts tam ir dzīvs pierādījums. Vispār pirms sāku trepanēt jauniegūto spēli, neliels humors, kas skar visu Hitman sēriju. Jūs neesat padomājuši, kā tik ievērojams personāžs, kā mūsu plikgalvainais puisis ar svītru kodu uz pakauša, spēj vēsā mierā pārģērbties par ķīniešu restorāna pavāru (ievērojiet, ka puisis ir ar izceltiem vaigu kauliem un nāvējošu acu skatienu) un pie tam apsardze domā, ka viņš ir ķīniešu restorāna pavārs. Man šķiet, ak pat omītei bez brillēm būtu skaidrs, ka 47 nav pavārs. Kur nu vēl ķīnietis. Tomēr sērijas stilistika piekopj stilu un, ja 47 uzvilktu balerīnas kleitiņu un izliktos par krievu mafiozi miesassargu, tad šis mafiozi palūkojoties uz 47 secinātu, ka mūsu varonis ir plikgalvains miesassargs balerīnas kleitiņā.
Bet šeit detaļas tomēr nav galvenais, jo Hitman: Contracts ir laba spēle. Varbūt novecojusi idejas ziņā, bez ievērojamām inovācijām gameplay nozarē, bet tomēr tā ietur savu stilu līdz pat geimera murgam The End. Hitman sērijā vienmēr ir bijis kaut kas tāds, kas pievelk. Un nē – ne jau grafiskais izpildījums, vai kaudze stroķu brašā killera arsenālā. Piesaista spēles pamatideja – pasaulē nav labu vai sliktu lietu. Nav labu vai sliktu cilvēku – ir tikai tie, kas attiecīgajā brīdī dara to, kas ir nepieciešams.
Nezināt, kas ir 47 ir tas pats, kas būt Nezinītim uz mēness. Tomēr vēl joprojām atrodas cilvēki, kas domā, ka Diablo ir RPG, tāpēc atļaušos svarīgākos faktus atgādināt. 47 ir algotnis. Turklāt viņš ir klonēts. Pirmajā daļā (kuru atzīstos esmu diezgan maz spēlējis) brašulis izbēga no psihiatriskās klīnikas, ieeļļoja pāris stobrus un assassin aģentūras (kuru, starp citu, tā arī sauc – The Agency) uzdevumā devās atbrīvot pasauli no pāris nevēlamiem subjektiem. Principā jaunā Hitman sižets diezgan bieži izdara atsauces uz pirmo sēriju, tā kā tie, kas to nav spēlējuši varētu palaist garām sērijas faniem ļoti zīmīgus momentus.
Otrā spēle – Silent Assassin. 47 met pie malas pagaidu dārznieka darbu (sist kurmjus ar lāpstu nav tas pats, kas nospiest snaipera šautenes gaili) un devās atpakaļ pie slepkavas aroda. Vispār izrādījās, ka 47 bija ierauts diezgan riebīgā plānā, tomēr paļaujoties uz Agency sniegto info, viņš parādīja ūsainam, bārdainam puisim, kur vēži ziemo. Mēs redzējām varoni uzkaram krustu vārtu galā un pazūdam tālumā…
Tagad Hitmans ir atpakaļ. Savainots un uz nāves robežas. Nē – gaismu tuneļa galā viņš vēl neredz, tomēr šādi guļot un prātojot, viņš atsauc atmiņā daudzas iepriekšējās misijas. Un jāsaka tas arī ir šīs spēles galvenais sižeta pavediens. Turklāt atmiņas spēlētāju aizved uz jau spēlētām misijām no pirmās spēles. Nē – tās neatkārtojas, bet šādas tādas reminences var atrast. Un, ja manas matemātiķa spējas mani neviļ, tad spēlē kopumā ir 12 misijas. 12 lokācijas, kur 47 var parādīt savu nāvējošo talantu. Starp tām ir līmenis, kur slepkava atrodas klīnikā (tajā pašā, kur jamais tika klonēts) un vecais labais Hong Kongas līmenis no pirmās spēles. Un jaunie līmeņi, kuru darbības vide – eksotiskā Anglija, Sibīrija ar savu submarine level, nav sliktāki. Starp citu, te jāpiemin arī jaunie upuri, kuri atļaušos pieminēt – ir kļuvuši kolorītāki. Ko vērts ir mans favorīts Meat King (bija pat žēl šo smukulīti izcaurumot), kurš gaļas kombināta līmenī ir mūsu mērķis. Atkal ir atgriezusies Red Dragon Triad. Jāsaka, ka šoreiz puikas ir nedaudz pamainījuši savu garderobi, bet tie joprojām ir viņi. Un lai gan sižets kopumā ir varbūt pat nedaudz klišejisks (piekritīsiet – uz nāves gultas esoša slepkavas atmiņas ir bieža parādība), tomēr ieturētais Hitman sērijas stils un glance, man tomēr liek to pieņemt un jūsmot. Un interesanti, ka Sibīrijā lidmašīnas sargi valkā botas uz mata Nike. Jā – krievu nīstie kapitālistu ekspluatatori ir pamanījušies ielīst pat sniegotajās Sibīrijas tālēs.
Ja runājam par gameplay mehāniku, tad tā ir palikusi uz mata tāda kā iepriekšējās daļās. Mums iedod misiju, ieročus un sīki un detalizēti izstāsta kas, kur un kā ir jādara. Pēc tam spēlētāju iesviež attiecīgajā līmenī, kurš pēc visiem kanoniem ir pilns ar sargiem, mierīgajiem civiliedzīvotājiem un, protams, kaut kur tu slēpjas arī mūsu mērķis. Tālāk seko ierastā rutīna – nelineārajā līmenī, kur kā vienmēr pie mērķa ved trīs-četri ceļi mēs izvēlamie savējo un dodamies medībās. Joprojām galveno lomu spēlē 47 māka pārģērbties, uzvelkot pat augumā mazākā ķīnieša drēbes. Un kā jau minēju, tad tas nekas, ka mūsu skinheads neizskatās pēc aziāta – detaļām te nav pieņemts pievērst uzmanību. Tādēļ aiz cieņas pret šo sēriju un dāņu izstrādātājiem no IO, iedomāsimies, ka te darbojas modernās pasaules jaunākais izgudrojums – bezizmēra apģērbs.
Vispār gribētu parunāt te vēl drusku par spilvenu, kurš ir diezgan interesants priekšmets. Ar to var ne tikai smacēt pretinieku, bet arī izmantot kā sava veida klusinātāju. Tāds tīri oriģināls piegājiens jāsaka.
Joprojām ir pieejams liels daudzums ar ieročiem un kā vienmēr ir palikusi Hitman raksturīgā lieta – nevar staipīt līdzi kaudzēm ieroču. Vispār Hitman pārsvarā vienmēr ir izcēlies ar reālismu. Un patiesība jau vien ir – žaketē nav iespējams noslēpt piecus stobrus, mīnmetēju un Bārbijas leļļu māju. Un, lai gan 47 spēj paciest diezgan lielu skaitu šāvienu, tomēr viņu tāpat kā viņa oponentus spēj nogalināt viens precīzs snaipera šautenes šāviens galvā. Hitman: Contracts snaiperi nav izmētāti tik lielos apjomos kā Silent Assassin, kur līmenis Japānas kalnos no manis izspieda visus spēkus. Tomēr tie te arī nav maz – it īpaši uz beigām. Vispār gameplay ir palicis tāds kā bija. Un tas varbūt pat ir pozitīvi. Nav ieviestas lielas inovācijas – ieroči, neskaitot spilvenu smacēšanai un āķi, kas atgādina Manhunt ieročus, tie paši vecie, kustību komplekts tas pats vecais. Pat AI nav cietis pārāk lielas izmaiņas – sargi joprojām ir salīdzinoši gudri un Hitman sargu priekšā nobāl pat mans mīlulis Splinter Cell. Protams jebkuru AI var apmuļķot. It īpaši, ja pašā gameplay mehānikā ir iztrūcis kāds zobrats. Pat visspēcīgāko AI spēj satriekt lupatās kļūda pašā spēlējamībā.
Un gameplay vājā vieta ir tajā pat aspektā, kas oriģinālā Hitman: Codename 47 faniem, neļāva tā īsti pieņemt Silent Assassin – iespēja iziet līmeni bliežot no visiem stobriem. Joprojām ir divas iespējas – zodzies-slēpies-šifrējies vai kazuālim daudz pieņemamākais run’n’gun. Turklāt, ja vēl uz maksimālo grūtības pakāpi, kur kartē mums neko nerāda un aizliegts pat uztaisīt vienu seivu līmenī , ir jāizmanto stealth, tad ejot uz normal tikpat labi var paķert katrā rokā pa silenced baller un doties pacienāt oponentus ar pāris uncēm svina.
Piemērs: misija naktsklubā. Es, tā vietā, lai izmantotu stealth principus, kā paklausīgs sava veida Sema Fišera aroda brālis, izvilku no kabatas ballers un devos iekšā. Apšāvis pie durvīm sargus, es bez pūlēm nolīdu tuvējā pūlī, un kamēr šie skraidīja pa zāli mani meklēdami apšāvu gan viņus, gan pusi apmeklētāju. Bloody party, amigo! teiktu Vudijs Harelsons Kventina Tarantīno filmā Resaivoir Dogs. Jā viņam tas liktos jautri, bet es, pieņemot, ak šī spēle ir stealth action, atļaušos nosaukt šo par kārtīgu mīnusu, kas gandrīz pārvērš spēli par kaut ko ala Counter Strike. Situāciju gan uzlabo max grūtības pakāpes izmantošana, bet arī ne daudz. Ja tev ir labs arsenāls, tad nekas nevar stāties pretī 47 gaļas mašīnas talantam.
Un, lai gan spēlējamība nav zudusi un spēle ir interesanta, tomēr ir manāmas nepilnības, kas varētu liecināt par to, ka paralēli izstrādāt spēli arī Xbox un PlayStation2 nav laba ideja. Kazuālais tirgus dara savu un ir pat nedaudz skumji, ka Hitman sērija ir gatava nolaisties līdz IGI līmenim. Nu, mums gan vienmēr būs Sems Fišers, tomēr 47 idejiskajiem tēviem ceturtajā spēlē (un par tādu jau ir paziņots, mīlīši) izdosies ietvert vairāk stealth pielietojuma. Nepārprotiet – tagadējais risinājums nav slikts. Tas vienkārši nav tāds, kādu vairākums būtu gaidījis.
Vizuālais tēls Hitman sērijai ir bijis lielisks no laika gala. Un vismaz līdz šim IO mācēja apvienot lielisku grafiku ar viduvējiem (pēc mūsdienu standartiem) dzelžiem. šoreiz gan te varētu būt nelielas problēmas, jo spēle mīl padzīvoties uz grafiskās kartes rēķina. Tā kā pēdējo nežēlojiet. Grafika gan nav uzlabojusies tādā līmenī kā periodā starp Codename 47 un Silent Assassin. Galvenie uzlabojumi ir efektu ziņā. It īpaši ir piestrādāts pie gaismas un laika apstākļu simulācijas. Sibīrijas līmeņu sniegs ir fascinējošs un naktsklubā gaismas krīt ļoti labi un pareizi. Tomēr tas, kā jau minēju ēd jūsu grafiskās kartes resursus. Bet sērijas fanus jau nepaturēs pat spēlēšana uz 600×400 rezolūcijas ar zemākajiem efektiem. Pēc pieredzes saku. Un gatavojaties – tieši tā mēs spēlēsim DOOM 3.
Un dizains vienmēr ir bijis trumpis. Tādi līmeņi kā Hitman sērijai ir varbūt tikai Max Payne 2. detalizācijas līmenis ir fenomenāls, no arhitektūras viedokļa ļoti daudzveidīgas celtnes un caur to visu strāvo tāds kā neizsakāms reālisms. Turklāt patīkami, ka IO nav koncentrējušies uz vienu dizaina elementu, kā piemēram Splinter Cell pirmā spēle, kas nepārprotami lika uzsvaru uz dažādiem ofisiem. Līmeņi ir ļoti kolorīti un pats galvenais – dažādi. Nu nav iespējams sajaukt Krievijas sniegotos ziemeļus ar, piemēram, baikeru bāru vai kuģi. Līmeņu dizains ir lielisks un te nu es varētu Hitman: Contracts piešķirt visas 10 balles.
Par ieskaņojumu vēl joprojām var uzslavēt puišus no IO. Pirmkārt jau mūziku, kuras autors Jesper Kyd (Hitman 1,2 un Freedom Fighters) ir atgriezies pie pārbaudītām vērtībām. Nav vairs manis iemīļoto orķestriālo epohāliju – tagad ir electronic ambient tipa mūzika. Paldies dievam, ka tā tomēr ļoti labi iederas spēlē un te es neko sliktu nevaru teikt. Vispār šī spēle vairāk cenšas līdzināties Codename 47 – gan stilistiski (jaunais interfeiss utt.), gan muzikāli. Vispār Jesper Kyd talants ir acīmredzams un ja viņš tā turpinās es atļaušos viņu ielaist manā iemīļotāko spēļu komponistu slavas zālē.
Skaņa ieskaņota ļoti profesionāli. Te es negribētu īpaši ieslīgt komentāros, tik jāsaka, ka atšķirībā no Splinter Cell, kur visi ārzemnieki runā angliski, te ķīnietis runā ķīniešu mēlē, anglis angļu mēlē un krievs jebkā, izņemot latviski. Par ieroču izdvestajām skaņām nerunāsim – tās pārsvarā pārņemtas no iepriekšējās daļas.
Lai nu kādas kļūdas Hitman: Contracts nebūtu pieļāvis, tomēr jāsaka, ka pozitīvo īpašību ir daudz vairāk. Pieminēšanas vērts, kaut vai ir neaprakstāmais gandarījums izejot spēles misijas uz silent assassin. Protams vienmēr var izvēlēties vieglāko ceļu un visus nošaut, bet, manuprāt, tie, kas no šīs spēles vēlēsies saņemt stealth action paši arī piestrādās pie tā. Cita lieta, ka paši izstrādātāji akcentējot stealth ir likuši uzsvaru uz action, lai cik dīvaini tas neizklausītos. Bet Hitman: Contracts nav izgāšanās. Hitman: Contracts ir labs turpinājums pasaulē slavenajai sērijai, tikai gribētos, lai turpinājums būtu nedaudz novatoriskāks.
Pamatojoties uz četriem galvenajiem trūkumiem – stealth sistēmas elastīgumu, nedaudz vairāk kazuālisma kā gribētos, neizteiksmīgo briefing sistēmu un ,atskaitot gaismas/weather efektus, īpaši neuzlaboto grafiku (pieņemot, ka grafika tomēr ir svarīga) es piešķiru spēlei tikai 7,5. Es uzsveru – tikai. Jo, manuprāt, Hitman: Contracts bija pelnījis daudz vairāk.
Tomēr neliecieties traucēti no GM dotās atzīmes, jo spēle ir laba. Lielisks līmeņu dizains, reālisms un Hitman sērijas ieturētais stils nostrādā lieliski. Viss, kas vajadzīgs faniem un tiem, kam vienkārši šajos jaukajos, saulainajos pavasara vakaros nav ko darīt. Turklāt Hitman nav spēle vienai reizei, jo katru līmeni var iziet vismaz trīs dažādos veidos, tā kā replayabilty koeficents šeit ir makten liels.
+
++ 