Halo: Combat Evolved10

Spēle, kas veidota ilgi, solīta ilgi, bet vai viss solītais ir piepildījies? Viena no pirmajām DirectX 9 efektus izmantojošām spēlēm, kas dod papildus dzini redzēt to un izmēģināt. Tomēr ne jau grafika būtu vienīgais kā dēļ būtu šī spēle jāspēlē, arī pašā spēlē ir kaut kas tāds, kas liek to spēlēt. Varbūt vēlme iznīcināt mazos, zaļos briesmonīšus?



Hallo, hallo!
Halo: Combat Evolved ir kārtējais “shoot them all”, tomēr nevajag tikai tāpēc uzreiz to novērtēt ar bļāvieniem: “Pē, tādi jau pa pilno”, “gribēsim gaļu, spēlēsim CS” un tamlīdzīgiem. Reizēm labāk ir noslogot ne tikai galvas, bet arī muguras smadzenes. Halo ir viena no tām spēlēm, kuras spēlējot var tiešām atpūsties un nav jāsasprindzina visas savas pelēkās šūniņas, lai mēģinātu izdomāt kādu viltīgu gājienu izstrādāt, lai aptietu, lūk, to tur mošķīti. Vells ar viņu, ņem un nošauj to! Varbūt beidzot izdevās ieinteresēt arī jūs, elitārie RPG un quest spēlmaņi, atkāpties no saviem smadzenes noslogušajiem spēļukiem, un dot vietu kaut kam ekstremāli gaļīgam un mošķīgam?

Iesākumā...
... biju es robots, superkareivis – vienīgais, kas palicis no eksperimentālās programmas. Lidinājos mierīgi siltajā kapsulā, savā drošajā bāzes kuģī. Tomēr kādā jaukā dienā visai idillei bijā jāizjūk, jo sākas nelietīgo citplanētiešu, pīkstuļu iebrukums. Loģiski, ka bez manas ūberkrutā kareivja palīdzības nevienam neiztikt. Palaida mani vaļā, paskraidīju pa riņķi, gribēju jau ķerties pie savu ieroču testēšanas, bet, še tev, trakie iebrucēji jau nāk virsū. Nu neko darīt, metam visu pie malas un dodamies uz komandtiltiņu. Saņemam rīkojumus un kādu visai noderīgu čipu, ar interesantu saturu... Laiks ķerties pie lietas, pats labākais, ātrākais, stiprākais, drošākais un, protams, skaistākais superkareivis ir gatavs cīņai! Tomēr nepietiek vien ar mūsu spēkiem, lai gūtu uzvaru kuģī un nākas to steidzami pamest, jo tā mazie, zaļie mošķīši to jau ir pārņēmuši no augšas līdz apakšai. Pēc neliela ceļojuma izplatījumā nosēžamies uz gredzena formas zemes gabaliņa, lai sāktu aktīvu tā izpēti. Protams, ka nosēšanās diez ko veiksmīga neizvērsās un pārējais evakuācijas kuģa sastāvs neveiksmīgi atslēdzies. Bet, vai tad es – pasaules labākais superkareivis no kaut kā bīstos? Man arī vienam ir labi, padod tik lielāku bliežamo!

Gameplay

Kā jau daudzviet minēts, spēle izceļas ar palielu gaļas daudzumu, tomēr tai ir savs spēks, kas pie tās pievelk un gribas to spēlēt vēl un vēl. Kā jau daudzās mūsdienu spēles tas pierasts, arī transporta līdzekļiem nav vairs statisks darbs, bet tos var aktīvi lietot, pie tam visai noderīgi. Kas gan var būt labāk par bagiju, aprīkotu ar ložmetēju, pret kādu bariņu kustonīšu? Tie, kas iedomājušies, ka varēs pletēt apkārt, apkrāvušies ar entajiem desmitiem ložmetēju un pistoļu, nāksies nomierināties, jo reāli varēs būt tikai divi šaujamie + granātas. Protams, jebkurā brīdī tās var nomainīt pret citām. Daudzi varbūt sasapņojās, ka šajā spēlē ir kādas skillu sistēmas? Nē, te nu viss ir vienkāršs, ka tālāk vairs nav kur. Nekādi skilli, nekādas papildspējas – tikai daudz patronu savam iemīļotajam automātam. Īstenība par gameplay nav neko daudz ko teikti, ja nu vienīgi tas, ka viss nav tik vienkārši, kā izklausās, jo mošķīšu daudzums nav mērāms ar vārdiem “daži”, vai “pāris”, bet gan “daži desmiti” un “pāris simti”, tāpēc bieži vien nāksies atstiept pekas kaujas karstumā, kad piemirsās par to, ka, vēlams kādreiz arī paskatīties uz bruņu/dzīvību stabiņu, nevis tikai, acis pārgriezušam, spiest (lasīt: turēt) peles kreiso pogu. Tāpat ir iespēja izvēlēties vairākas grūtības pakāpes, lai apmierinātu pat visprasīgāko hardcore spēlētāju. Darbība notiek, kā klajumos, tā arī tuneļos un ejās. Tomēr visur, kur iesi, vienmēr kāds tevi gaidīs.
Spēles saglabāšanas notiek spēlē noteiktos čekpointos, kuri ir pietiekami bieži, lai neradītu liekas bažas par to, vai tik pēdējais sevis nebūs pārāk ilgi atpakaļ. Iepriecina arī fakts, ka saglabāšana un spēles ielādēšana nenotiek ilgi. Spēles saturu vēl izrotā filmiņas, kas ļauj vismaz parīs reizes pamirkšķināt acis, pirms sākās nākamais slaktiņš.

Bilde arī šim zvēram ir? Un kā ar skaņu?

Kā jau minēju sākumā, spēle nav taupījusi dzelžu resursus un ir viena no jaunajām, lieljaudas spēlēm. Tieši spēles grafiskajā izpildījumā viss ir kā pieklājas, gaismas, ēnas, detalizācija – viss pilnībā ir DirectX 9 savietojams un attiecīgi krāšņs. Spēlē pret dzelžiem nav pārāk prasīga, bet tomēr ar minimālo aprīkojumu pavisam noteikti būtu jābūt aprīkotam, lai būtu patīkama spēlēšana. Tā kā spēle ieturēta futūristiskā stilā, tad nav žēloti dažādi spīdumiņi, gaismas vairogi, kas dod labu efektu, ar minimālu piepūli. Tomēr prieks ir par to, ka tomēr spēlē ir iespējams arī ieraudzīt zaļo zāli, pelēkos akmeņus un dzidri-zilgano ūdeni. Vismaz uz kādu brīdi var justies, kā mājās, līdz atkal nav jānonāk kādos tuneļos vai ejās. Spēlē nav novēroti arī nekādi milzīgi grafiskie gļuki, kā pazudušas tekstūras, nereālas kustības, lai tml. Tātad. Grafika ir pilnīgi pietiekoša, lai dažubrīd tai pievērstu lielāku uzmanību, bet dažubrīd tā būtu vienkārši bilde.
Skaņa ir pietiekamā līmenī, kā jau tas pienākas – asākos brīžos tā ir straujāka, mierīgākos attiecīgi lēnāka. Mūsu kareivju draugu sarunas, mošķīšu burkšķēšana, viss ir kārtībā.

Galu, galā...

... spēle ir pietiekami interesanta, lai ierautu sevī. Vismaz uz kādu laiku, jo kādā brīdī, protams, var apnikt trulā šaudīšanās, tomēr to atkal var atjaunot, sākot spēlēt internetā, jo šaut humānos varētu būt daudz interesantāk, nekā parastus, visnotaļ aprobežotus AI. Nedaudz skumji, protams, ir tas, ka šī viena no konsolēm pārvesta spēle, tomēr par laimi tas ir izdevies veiksmīgi. Neteikšu, ka spēle ir jāredz katram, bet tā tika marinēta divus gadus, tāpēc varbūt tomēr būtu vērts redzēs, cik labs tas iznākums ir. No savas puses varu teikt, ka rūdītiem Action žanra faniem šī spēle noteikti patiks, bet pārējiem tā varētu būt patīkam laika kavēklis, vismaz kādu laiku.