Gta 230
308
15
Seriāls GTA pasaulē ir izaudzis līdz ikonas mērogiem, taču tā notika, tikai pēc trešās daļas izdošanas, kas radīja pilnīgi vai jaunu žanru spēļu pasaulē. Lai gan patiesībā pie tā paša sandbox stila pieturējās arī pirmās divas spēles, tikai šķiet, ka tajā laikā par to visiem bija nospļauties, jo divu dimensiju pasaule nevarēja uzburt to brīvības sajūtu ko izdarīja stipri klučainā 3dimensiju versija.
Jāsāk ar to, ka GTA2 un GTA3 nav dažādas versijas, bet drīzāk dažādas spēles. Spēles stils, process un filozofija ir pilnīgi citādāka. Ja GTA3 ir kā lirisks pastāstiņš ar inovatīvām idejām savā laikā, tad GTA2 ir pavisam neveiklā situācijā novietotas klasiskas idejas. Kamēr GTA3 spēles stils ir mierīgs, jautrības un izklaides pilns, tad GTA2 ir ātrs, konkrēts un sarežģīts, kā profesionālais kibersports.
Ir nepieciešami labi attīstīti refleksi spēlējot GTA2, jo spēles temps ir daudz lielāks, pie kāda mūsdienu izlutinātais spēlmanis ir pieradis. Pateicoties tam, ka kamera kustas tik veikli, ka reizēm var sajust brokastu garšu mutē, mēs ne vella neredzam kur tad mēs tādā tempā steidzamies. Ir tikai pāris bultiņas, kas norāda aptuvenu virzienu. Nav pat īsti saprotama pilsētas uzbūve, kas ir kas, kur var iet, kur nē, jo no augšas viss izskatās diezgan neskaidri.
Pats spēles process it kā būtu pamatā tā pati Lielā Auto Zādzība. Dodamies pie telefona, saņemam kādu krimināla rakstura uzdevumu un dodamies to pildīt. Pa ceļam varam ņemt jebkuru mašīnu no ceļa, darīt pāri mietpilsoņiem un kaitināt policiju. Taču kāpēc tas viss nesagādā ne tuvu tādu jautrību, kā tas bija ar 3 dimensiju GTA?
Spēles iespējas ir ļoti ierobežotas. Praktiski nav nekas cits, ko darīt, kā vien ātri braukt pa ceļu, no kura mēs redzam pāris kvadrātmetrus. Vai griezties ap savu asi un šaut. Nu protams vēl īpaša poga tiek dota, lai varētu izdot nepieklājīgas dabiskas izcelsmes skaņas caur orālo un anālo atveri. Un tam tiek atvēlēts vesels taustiņš, kuru kopējais skaits spēlē nepārsniedz 10.
Ja skatāmies no iznākšanas laika konteksta, spēle protams saturēja dažas inovatīvas lietas. Ilūziju par brīvības sajūtu spēlē. Un desmit gadu vecumā tev ir pilnīgi vienalga, ka tur nav nekā ko darīt un spēles process ir vairāk mokošs nekā izklaidējošs. Šāda vecuma cilvēki atrod izklaidi arī vienkāršā braukšanā pa ietvi pāri gājējiem. Tomēr tiem cilvēkiem, kas mēdz arī domāt ar galvu, šī spēle varētu likties vienkārši lieka laika notriekšana, nedz izklaide atpūtas nolūkos. Šodienas kontekstā, tā nav īsti vairs spēle pēc definīcijas, jo Flash spēles pārlūkos mēdz sagādāt vairāk jautrības un prieka.
Arī GTA2 satur radio stacijas automašīnās, vieglo, sarkastisko kriminālo humoru, dažāda veida automašīnu zagšanu, pilsētas daļu atvēršanu un tas šķiet bija vienīgais, kas piespieda vispār saņemt drosmi no GTA2 turpināt uz GTA3.
Šķiet ir iemesls, kādēļ pirmās divas GTA sērijas bija nemanāmas un praktiski tādas arī palika. GTA3 tikai sāka piedāvāt spēles procesā to, kas pietrūka ceļā no garlaicības, līdz fantastiskai inovācijai un te nav runa par 3D tehnoloģijām, bet gan uzvedumu daudzveidību un spēles procesu, kas jebkurā pieaugušajā acumirklī pamodina bērnu. Kamēr, piemēram, Worms seriālā ieiešana 3D ērā bija katastrofa, GTA sērijā tas bija glābiņš. Tā vien rodas iespaids, ka spēle ir domāta vai nu cilvēkiem tālajā 1999. gadā vai tādiem spēlētājiem, kam baudu sagādā arī nemitīga Quake2 spēlēšana vai Counter-strike. Pārējie, šajā garadarbā, neko priekš sevis, visticamāk neatradīs.
"bet šitais uz kompja man ātrāk kā 5 minūtēs noriebās. nejēdzīgi acis sāpēja