"TMNT: Shredder's Revenge" apskats0

Spēlē tu varēsi vadīt 7 dažādus tēlus - visus 4 bruņurupučus - Mikelandželo, Leonardo, Donatello, Rafaēlu, viņu senseju Splinteru, draudzeni Eiprilu O'Nīlu un taisnības cīnītāju ar hokeja un beisbola ekipējumu - Keisiju Džounsu (viņu, gan vadīt varēsi, tikai, kad esi izgājis visu story mode. Katram no tēliem ir iespējams sasniegt 10. līmeni. Katru līmeni sasniedzot tiek sasniegtas papildiespējas - jauni superuzbrukumi, vairāk superuzbrukumi, vairāk dzīvības utt.

Spēli tu vari spēlēt viens pats vai kopā ar draugiem, vai saslēdzoties ar cilvēkiem no interneta.

Pretī tev ies visdažādākie tēli no 1987. gada multenītes par bruņurupučiem. Tie, kas redzējuši jaunākas versijas, iespējams, daļu neatpazīs. Tu varēsi cīnīties gan ar Šrēderu, viņa pakalpiņiem Bībopu, Rokstediju, iepriekš pieminēto Krengu, ordām ar akmens kareivjiem, pēdu nindzām, mauseriem, mušu no dimensijas X - Beksteru Stokmanu, Ādas Pauri, Žurku Karali, kā arī vairākiem citiem sliktajiem.

Cīņās tu gan nebūsi viens. Laiku pa laikam varēsi ieraudzīt arī dažādus bruņurupuču draugus, sabiedrotos un citus tēlus no multenītes - Neitrīno, Pankus- Vardes, Vernonu, Irmu un Bernu.

Spēli noteikti nesauktu par šedevru. Cilvēks, kam prasības ir kā minimums GTA V, Skyrim, Marvel's Spiderman, Witcher III Wildhunt un citas spēles, kas tādā vai citādā veidā ir situšas pusi rekordus sarežģītībā, grafiku reāliskumā, misiju dažādībā diez vai kaifos par šo spēli.

Mūzikas celiņš gan šai spēlei ir lielisks. Neiztrūkst tehno gabali, roks, reps. Un viss patīkamā deviņdesmito gadu stilā.

Vadība ir vienkārša, saprotama. Taču kā jau šāda stila spēlei ar laiku jūti to, ka viss nosacīti atkārtojās. Lai arī katram tēlam ko tu vadi un katram pretiniekam ir savi unikāli uzbrukumi, pašvadītajiem tēliem arī superuzbrukumi, tomēr, kādā mirklī viss sāk šķist - jau darīts. Taču šīs spēles gadījumā tas nav slikti.

Kam tad šī spēle būtu ieteicama, ja saku, ka mūsdienu geimeris to varētu negribēt?

Šīs spēles pamata mērķauditorija domāju ir nojaušama tiem, kas ir cītīgi lasījuši līdz pat šai vietai. Tie ir tie, kas fanoja par bruņurupučiem no astoņdesmito gadu beigām/deviņdesmito gadu sākuma, kad arī bija pirmais lielais "turtlemania" bums un tiem, kas bērnību pavadīja spēlējot spēlītes uz žilitona (ja tu nezini, kas ir žilitons tu esi pārāk jauns/a). Šī spēlīte ir īsts nostaļģijas blieziens tiem, kam šobrīd varētu būt 25-30 gadi (ārzemēs es pat teiktu 25-40, pie mums, tomēr, daudz, kas no šī ienāca krietni vēlāk). Tāpat šī spēlīte varētu patikt arī bērniem - bruņurupuči nindzjas nekur nav pazuduši, tikai krietni mainījušies.

Līdz ar to ir ļoti grūti novērtēt šo spēlīti. Ja to vērtētu ar tādiem kritērijiem, kā modernas spēles, atzīmes droši vien būtu zemas, jo tā neizceļas ar modernu grafiku, lielu sarežģītību, ļoti daudz kosmētiskajām vai cita veidu uzlabojumu opcijām. Tā gan spēlēšanas ziņā, gan kopumā ir ļoti vienkārša. Kā ļoti pozitīvu izceltu to, ka šajā spēlē nav mikrotransakciju (kas mūsdienu spēlēs kļūst ar vien retāk), tiesa pagaidām arī nav ziņu par to vai būs kādi papildinājumi jeb DLC (par šo izstrādātājs minēja, ka plānu nav, taču ja spēle būs populāra, tad to apsvērs) - izej visus 16 līmeņus, ja vēlies atver visus sasniegumus un met mieru.

Ja šo spēli sāk vērtēt kā platformeri, domājot par to, kas tas mēģina būt - atgādinājums par to, kādas spēles bija kādreiz un tieši par to, kā bērnību pavadīja tie, kas fanoja par 1987. gada multeni - tad vērtējums krietni mainās. Un tieši šādā veidā mēģināšu vērtēt šo spēli.

Spēle tiešām atgādina modernizētu "žilitona laiku" bruņurupuču nindzu spēli. Visā savā pilnībā. Gan tas, ka tev pretī ies pēdu kareivji, kas atkarībā no krāsas izmantos citu ieroci, gan tas, ka bosi kļūstot ievainotāki, sāk ar vien ātrāk mirgot sarkani, gan mūzikas izvēle (bosu cīņās tā ir praktiski kopija vecajām spēlēm), gan pirmo un pēdējo bosu izvēle, gan tas, ka izšķirošajos līmeņos (un arī pa vidiņu) var būt 2 nevis tikai 1 boss, gan spēles stils kā tāds.