Lāzertags, pazīstams arī kā lāzerpeintbols (angliski – lasert tag) ir samērā sens izklaides formāts, kas pēdējo gadu laikā ir, manuprāt, ļoti progresējis. Šī spēle, zināmā mērā arī sporta veids, man sirdij ir tuva, tāpēc vēlētos padalīties savos iespaidos par to, kāpēc, manuprāt, lāzertags ir kaut kas foršs, un to būtu jāpamēģina ikvienam. Nedaudz par spēli un pēc tam par tās galvenajiem plusiem. Laižam!
Pirmā lāzertaga spēle tika spēlēta tālajā 1984. gadā. Šīs spēles pamatā bija lāzera ieroču sistēma, kas bija atvasinājums no pirms pieciem gadiem radītās MILES (multiple integrated laser engagement system) sistēmas, kas būtībā bija paredzēta militāriem nolūkiem. To izstrādāja ASV militārie spēki, lai raidītu tālus un precīzus, taču miesas bojājumus nenodarošus šāvienus. Sākotnējais laser tag formāts, līdzīgi kā nākamos 25 gadus pastāvošais, stipri atgādināja Zvaigžu karus. Lieli, smagi ieroči, kas ar vadiem bija savienoti ar ne mazāk smagu vesti. Acīs šaut nedrīkstēja, jo lāzera stari varēja sabojāt redzi. Šaut varēja arī stipri šķībi – uztvērēji to fiksēja kā trāpījumu. Pieļauju, ka daudzi no jums ko līdzīgu ir mēģinājuši Go Planet vai Zelta boulinga centrā Rīgā. Savulaik tas taču bija tik forši…
Militārie spēki joprojām izmanto MILES sistēmu, pat mūsu pašu armija. Tā nav sensacionāli mainījusies, toties lāzertags ir gan. Tumšās, neona gaismu pārpildītās arēnas ir palikušas pagātnē. Nu, labi, nav, atsevišķi uzņēmumi tepat Rīgā joprojām mēģina veikt šī, manuprāt, novecojušā formāta reanimāciju, tomēr Lāzertags ir izgājis ārpus agrākajiem rāmjiem. Šobrīd ir pieejami gan ļoti realistiski ieroči (replikas), kas izskatās un sver tāpat kā reāli, taču ar vienīgo atšķirību, ka tajos ložu vietā ir iemontēta lāzera sistēma, gan arī izklaidei paredzētos – vieglus, bet ļoti izturīgus. Vadi ir zuduši. Tos ir aizstājusi bluetooth tehnoloģija. Bet kāpēc lāzertags? Kāpēc ne peintbols vai airsofts?
Peintbola un airsofta aizstāvji noteikti metīsies vārdiskā cīņā, norādot, ka lāzertags ir galīgi garām, jo tajā nav fizisku sāpju trāpījuma brīdī. Jā, jums taisnība, un, manuprāt, tas ir viens no galvenajiem plusiem. Tas nozīmē, ka lāzertagu droši var spēlēt arī sievietes un bērni. Tas nozīmē, ka ir iespējami oriģināli korporatīvie pasākumi un dzimšanas dienas svinības, kur jubilārs var izbaudīt spēles procesu, nevis saņemt neskaitāmus zilumus. Jā, pretstatā peintbolam un airsoftam, šo spēli necaurvij sāpes, bailes un agresija. Jo šīs emocijas nereti iet roku rokā.
Salīdzinājumam – peintbolā šāvienu tālums ir līdz 35 metriem, precizitāte – apšaubāma, jo lodīte gaisa retinājumu dēļ sāk svārstīties. To ietekmē vējš un nokrišņi. Nedaudz šāviena precizitāti nokrišņi ietekmē arī airsoftam, tomēr tur šāviena tālums var sasniegt pat 90 metrus. Un tad nāk lāzertags, kur infrasarkano staru ir iespējams absolūti precīzi raidīt pat 250 metru attālumā. Šis faktors to padara daudz reālistiskāku, salīdzinot ar tā brālēniem – peintbolu un airsoftu.
Lāzertaga ieroči ir nedaudz lētāki, toties var aizmirst par mūžīgajiem munīcijas izdevumiem. Ja skatāmies uz izklaides sektoru, tad tieši munīcija sastāda lielāko tēriņu daļu peintbolā. Lāzertagā to ir iespējams programmēt, atkarībā no klientu vēlmēm. Standarts ir 30 lodes x 10 aptveres, līdz brīdim, kad spēlētājs tiek nošauts. Pēc atdzīvošanās aptveres tiek atjaunotas. Tāpat nav jāuztraucas par ķīmisko tīrītavu, jo pretstatā peintbolam, lāzertagā drēbes šaušanas procesā smērētas netiek. Lāzertaga ieroču uzlāde nepatērē daudz elektrības, toties to akumulators ļauj ierocim darboties pat vairākas dienas.
Lāzertagā ir tehnoloģisko iespēju bezgalība. Ir iespējams programmēt ne tikai ložu un dzīvību skaitu, bet arī ieroča pārlādes ātrumu, šāvienu skaļumu, pašu skaņu, šāvienu precizitāti un visu pārējo. Šo izklaides formātu var perfekti piemērot jebkurām klientu vēlmēm. Un tad vēl nāk dažādi elektroniski atribūti, tādi kā dominācijas stabiņi, kas ir vienas no populārāko misiju atribūtiem, granātas, naži utt. Spēles beigās ir pieejama detalizēta statistika par to, cik kurš kuram trāpījis, cik lodes iztērējis, cik reizes nomiris utt. Tas spēles procesu padara ļoti interaktīvu, un tas svāsrstās kaut kur starp reālo dzīvi un Counter-Strike.
Esam lāzertagu spēlējuši Rīgas centrā, esam spēlējuši parkos, esam spēlējuši pamestās rūpnīcās un armijas bāzēs. Liels pluss ir tas, ka spēles procesā apkārtējā vide netiek nedz bojāta, nedz piemēslota, jo lodes nav matēriskas. Tas ļauj lāzertaga maču uzrīkot pat skolā vai ofisā. Bet man vislabāk patīk reālistiska vide, kaut kur starp mežu un aizmirstu urbāno bagātību.
Un to noliegt varēs tikai tie, kas ir kvēli peintbola un airsofta fanāti, un tas ir okay, jo ir cilvēki, kam sāpes sagādā baudu. Lāzertagu (mūsdienu formātu) ir jāpamēģina, lai saprastu, ka tas ir cool! Un tā var būt vienkārši spēle ar draugiem, korporatīvais pasākums, dzimšanas dienas vai vecpuišu ballīte. Tam nav nozīmes, jo šī spēle jautrību ienesīs jebkur un jebkurā laikā! Izmēģiniet – būs forši!
Katram savs. Doma par sāpēm uzdzen asumu, jo neviens īpaši nevēlas dabūt pa miesu 
raksts super. +
Esmu izmēģinjis šo un jāsaka, ka, lai arī ir savi plusi, tomēr, viens ļoti liels mīnuss šim ir tas, ka nedzird tuvumā atlekošos pretinieka raidītos šāvienus, tādēļ nav tā realitātes sajūta, un pazūd piesardzības nepiecīšamība.
Šo vislabāk spēlēt tikai tiem, kas spēj absolūti godīgi pildīt spēles noteikumus, jo airsofta gadījumā, ja "līķis" paliek uz laukuma un norāda saviem komandas biedriem pretinieka pozīcijas, tad viņam par šādu izgājienu rodas ļoti nepatīkamas sajūtas. 
.
Iesaku izmēģināt!
