Apskats: Battlefield 11

Stāsts kopumā ir ļoti saviļņojošs, un spēļu izstrādātāji šim aspektam likuši lielu vērību, jo katrs personāžs ir apveltīts ar savām cilvēciskām iezīmēm un atšķiras ar tām, radot ticamas personības. Arī dialogi ir labi sarakstīti un atrasti labi aktieri, kuri savas balsis ierunājuši visai veiksmīgi un atbilstoši personāžam, ievērojot pat to akcentu. Tādējādi rodas rūpes pret viņiem, to vēl jo vairāk paspilgtina attiecīgais, labi komponētais muzikālais pavadījums gan īsfilmiņas, gan procesa laikā, kas tiešām apņem spēlētāju, uzbur vienreizēju atmosfēru un brīžiem liek pat aizdomāties.

Bet, kaut arī naratīvs ir interesants un emocionāls, procesa vietā netiek piedāvāts nekas jauns šaušanas spēlēs – šķebinošā “pārvietošanās no viena punkta uz otru, ceļā apšaudot pretiniekus” gadījumu netrūkst. Šādu mirkļu ir visvairāk, un dažviet tas liek zaudēt intrigu par pašreizējo procesu. Gribētos jau, lai tas tiktu izlīdzināts ar kaut ko īpašāku, kaut ko iespaidīgāku, vēl ar kādu neredzētu ainu – nevis sniedzot kārtējo vienmuļo šaušanu.

Tiesa, ka DICE šoreiz varbūt ir pelnījuši uzslavu par kampaņas izveidi, ko nenoliedzami var dēvēt par labāko Battlefield sērijā, bet ne zelta medaļu. Proti, izveidot šāda veida stāstus nav viegli, jo tās ir īsas, kurām šajā šaurībā jācenšas visai kvalitatīvi un pilnvērtīgi attēlot savu saturu. Protams, spēļu izstrādātāji to ir izdarījuši veiksmīgi, bet ir vietas, kur šķietami stāsta pārlekšana uz nākamo notikuma attīstības gaitu ir par strauju, kas darbības plūdumu manāmi pārrauj. Tā nav liela skāde, bet tā ir pietiekami jūtama, kas negatīvi ietekmē visu struktūru.

Bez tam kampaņā ir ieviesti arī jauninājumi un uzlabojumi. Spēlētājam, atšķirībā no iepriekšējām DICE Battlefield spēlēm, ir iespēja lielākoties izvēlēties, kā konkrēto misiju izpildīt – lavoties vai atklāti uzbrukt. Lavīšanās iespēja jau norāda par mākslīgā intelekta daudzpusīgumu, proti, pretinieki tiešām reaģē diezgan atbilstoši situācijām un to dara salīdzinoši prātīgi. Viņi no tāluma spēlētāju uzreiz nepamanīs, un uz ekrāna būs redzams neliels mājiens, kas norādīs pretinieka reālo reaģēšanas brīdi. Pat ja pretinieki spēlētāju pamana, un ir pārliecinājušies, ka ieradies nelūgts viesis, no viņiem ir iespēja aizbēgt, paslēpjoties kādā drošā vietā – pēc tam spēlētājs var atgriezties, it kā nekas nebūtu noticis. Tiesa, tad pretinieki kļūs piesardzīgāki un rūpīgāk pārmeklēs esošo vietu. Turklāt, kā jau tas ir ierasts lavīšanās spēlēs, te arī ir iespēja mānīt pretinieku, metot izšautas patronas, kuru pēc tam nogalināt ar tuvcīņas palīdzību.

Jāpiebilst, ka Battlefield 1 War Stories nevar gluži nosaukt par lineāru, protams, vienā punktā šā vai tā ir jānokļūst, bet līdz tās sasniegšanai tiek dotas samērā plašas iespējas – taktisku gājienu veikšana, pretinieku iezīmēšana ar binokļa palīdzību, iepriekš minētā lavīšanās, transportlīdzekļi un citas stratēģijas. Taču diemžēl process neizceļas ar neko jaunu – tas viss jau ir simtkārt darīts citās šaušanas spēlēs. Bet jāatzīst, ka tomēr, kopumā, neskatoties uz klišejisko procesu kampaņā, War Stories kopējais izpildījums ir solīds, tēli spilgti, aktieru balsis dzīvīgi ierunātas, īsfilmiņas tīkamas, šaušana un sprādzieni elpu aizraujoši. Paldies Dievam, ka tehniski spēle darbojas labi, jo nesastāv no acīmredzamajām tehniskajām kļūdām, kas negatīvi ietekmētu spēlejamību (vismaz tādus es personīgi nenovēroju).

Jāatzīmē, ka Pirmā pasaules kara tēma spēļu izstrādātājiem DICE ļauj improvizēt un ieviest lietas, kas video spēlēs līdz šim brīdim nav realizēti, jo es personīgi neatminos nevienu pilnvērtīgu pirmās personas šaušanas spēli, kas pievērstos Lielā Kara laikam, piemēram, tā laika transportlīdzekļiem kā tankiem, motocikliem, lidmašīnām, dirižabļiem, vilcieniem, dažādu citu veidu tehnikām un pat zirgiem. Arīdzan ķīmiskajiem, tuvcīņas, uguns metējiem, durkļiem un citu veidu ieročiem. Tādēļ rodas jautājums, kādēļ…? Vai nu neviens tajā nemanīja ko vērtīgu, vai arī izstrādātajiem tas bija par sarežģītu vai arī kādu citu mistisko iemeslu dēļ. Bet DICE spēra soli šajā virzienā un uzdrīkstējās to visu apvienot, kur gala rezultātā izveidojās unikāla, man vēl neredzēta šaušanas spēles darbība.

Darbības reprezentācija cienījami tiek arī atspoguļota, piemēram, līķi peldēs virs ūdens, karavīri dabiski kritīs, un guļus šaujot, tiek sacelti smilšu putekļi no zemes. Kā arī katrs koks, krūms reaģēs uz sprādzieniem, tāpat arī vide un laikapstākļi viens ar otru mijiedarbosies. Toties lietus laikā – uz ieročiem un kara tehnikām būs manāmas ūdens lāses, turpretī dubļainos apstākļos tie tiks apklāti ar netīrumiem. Karavīri starp zibenīgajām lodēm kliegs un vaidēs. Piedevām, noguļoties telpā, virtuālo cilvēku kājas vairs neizies cauri sienām, bet tās tiks dabiski paceltas augšup. Un tā tālāk un tā joprojām, respektīvi, spēļu izstrādātāji ir vērsuši uzmanību pie vairākiem nozīmīgiem un ne tik nozīmīgiem spēles elementiem, tos padarot krietni pilnveidotākus.

Laiks pievērsties režīmam, kuru spēlē miljoniem cilvēku, un tas ir daudzspēlētāja režīms, taču jāpiebilst, ka spēles mehānikas gan daudzspēlētāja režīmā, gan arī kampaņā kopumā atšķiras no Battlefield 4 – vadāmība ir kļuvusi lēnāka, turklāt lēkšana, pārvietošanās un citas cilvēku ķermeņa fiziskās darbības ir kļuvušas krietni dabiskākas. Protams, tas izmanto to pašu iespaidīgo Frostbite 3dzini, un tomēr ir saskatāmas līdzības, taču attiecīgā spēles gaisotnes kārdinālā atšķirība neļauj tās tik viegli saskatīt, kā rezultātā rada šķietamību par pilnīgu citu spēli – cilvēku uniformas, tā laika tehnoloģijas un pasaule to visu slēpj. Lai nu kā kopā daudzspēlētāja režīmā ir seši spēļu režīmi. Klasiskais Team Deathmatch, Domination, Rush, Conquest un vēl divi citi. Šie citi ir kas aizraujošāks un oriģinālāks – Operations un War Pigeons.

Tā kā Pirmajā pasaules kara laikā komunikācija nebija tik attīstīta kā mūsdienās, cilvēki, lai nosūtītu ziņu – ņēma talkā dzīvniekus, kā suņus vai putnus. Tādēļ War Pigeons uzdevums ir komandai atrast pirmajiem ziņnesi, proti, putnu, lai izsauktu artilēriju, pirms to nav paguvuši izdarīt pretinieki. Tad savāktais putns ir jānotur drošā vietā no pretinieka nagiem tik ilgi, kamēr tā tiks sagatavota ziņa sūtīšanai. Kad tas tiks veiksmīgi izdarīts – pretinieki tiks iznīcināti ar nežēlīgiem bumbas sprādzieniem.

Savukārt Operations, kas ir mans iecienītākais režīms, līdzinās tādam kā stāstam, kurā tiek parādītas nelielas īsfilmiņas, vēstot interesantus faktus par vēsturiskajām cīņām. Šo režīmu var spēlēt 40 vai pat 64 spēlētāji, kas piedāvā spraigas cīņas un haosu starp frontēm. Respektīvi, ir divas komandas. Vieni uzbrucēji, otri aizsargi gluži kā Rush. Uzbrucējiem ir uzdevums frontēs iekarot attiecīgus punktus, kamēr aizsargiem uzdevums ir to nepieļaut. Ja uzbrucēji iekaro pirmajā frontē visus šos punktus vienlaikus, viņi tiek tālāk un dodas uz nākamo fronti, kamēr aizsargiem ir jāatkāpjas.

Uzbrucējiem ir trīs gājieni, un katrā no tiem tiek doti pa 250 karavīriem. Ja pirmajā gājienā aizsargiem izdodas nogalināt visus 250 – pretiniekiem paveras otrs gājiens ar vēl papildus 250 karavīriem, taču šoreiz ar papildspēkiem, kas var būt gan nāvējošais vilciens, gan kuģis, gan dirižablis un tā tālāk. Taču, ja aizsargi uzvar arī papildspēkus, proti, atlikušos divus gājienus – tad viņi uzvar spēles maču. Bet, ja uzbrucēji, neiztērējot visus sava karavīra resursus un pamanās iekarot visas frontes – uzvar viņi.

Operations spriedze ir iespaidīga, kad to spēlē ar 64 spēlētājiem. Tas ir kā iepriekš minētais Rush, kur Tev neuzbrūk 12, bet gan veseli 32 karavīri. Tiesa, līdz ar to karte ir krietni atvērtāka un kadru skaitu kritums vietām ir jūtama uz standarta PlayStation 4 versijas, bet ne tik nestabils, kā tas ir ar Battlefield 4. Taču mans ievērojamākais moments šajā režīmā bija, kad es, būdams snaiperis, gulēju paslēpies kalnu grēdā – zem manis ielejā pavērās liels nesavaldāms pretinieku pūlis kādi divdesmit vīru sastāvā, kas aukstasinīgi un kliegdami devās uz manu frontes pusi. Tas skats tiešām izskatījās fenomenāls un neaprakstāms. Un šādu līdzīgu un atšķirīgu momentu šajā režīmā netrūkst. Citiem vārdiem sakot, Operations piedāvā Battlefield sērijā ko citādāku, liekot izjust teju reālu, izmisumu pilnu kara darbību.

Jāsaka, ka Battlefield 1 daudzspēlētāja režīms ir tuvu – pavisam tuvu izcilībai. Pirmām kārtām tādēļ, ka viss ir atspoguļots pienācīgi – Pirmās pasaules kara ieroču izskats, skaņu kvalitāte, kas DICE spēlēs neapšaubāmi ir augstākā līmenī, kā arī transportlīdzekļi attiecīgā izveide un atbilstošā funkcionēšana, padarot tos ne tik precīzus, ne tik ātrus kā mūsdienu modernā kara tehnika. Dažiem ieročiem (arī transportlīdzekļos esošajām), kuri izvietoti pa spēles pasauli piemīt diezgan ierobežots skatu leņķis, kas vēl jo vairāk liek uz savas ādas izjust tā laika kara apstākļus. Un par atmosfēru nav ko lieki piebilst, tā ir apburoša.

Otrām kārtām interesantās un jaunās stratēģiskās iespējas, ko paver zirgi un ķīmiskie ieroči. Zirgs spēlē ir ļoti izturīgs, bet spēlētājs tā mugurā vājš. Ar zirgu diezgan viegli var nogalināt pretiniekus, jo tas ir ātrs un spēj veikli pārlekt pāri dažādiem šķēršļiem – atliek tik vicināt zobenu, lai nogalinātu tuvumā esošu pretinieku, turpretī šaušana uz tās gan ir neparocīga un neērta. Tikmēr ķīmiskie ieroči liek spēlētājiem uzlikt gāzes maskas, lai nenoindētos no dūmiem, visbīstamāk tas ir, atrazdamies grāvjos vai tranšejās, kā rezultātā gāzes maska ne tikai pasargā karavīru, bet arī ierobežo skatu leņķi un pat šaušanu.

Ja Bad Company franšīze izcēlās ar iznīcību, tad Battlefield 1 tam pievienojas, jo katra ēka ir iedragājama un katrs objekts teju vai iznīcināms. Piedevām šajā spēlē tanks ir tik spēcīgs, ka spēj bez problēmām izbraukt cauri mājām ar visām savām iespaidīgajām ķēdēm, un brīžiem redzētais liek atkārt žokli un pie sevis pasacīt “Vau!”, turklāt jebkura siena un cits objekts nespēj mēroties ar tonnu smagā dzelzs gabarīta spēku.

Jāpiemin, ka DICE beidzot ir ieviesuši nelielu animāciju transportlīdzekļa iekāpšanas laikā, kas vairs neataino to dīvainību, ka cilvēks piepeši izgaist pie braucamrīka, lai tajā iekāptu. Tas pats attiecināms arī uz artilēriju vai kādu citu nāvējošu ieroci. Bez tam, ir ne tikai iespēja pietupties, apgulties un pārlekt pāri nelieliem šķēršļiem, bet arī pārvarēt vai uzkāpt uz augstākiem objektiem – piemēram, divu metru augstām sienām, klintīm un citām lietām.

Ir spēles, kurās neiegulda liela darbu vizuālajā noformējumā, kas ir viens no galvenākajiem video spēles aspektiem, protams, tas ir atkarīgs ne tikai no spēļu izstrādātāja paviršības, bet arī no budžeta, meistarīguma, rūpēm un no citiem apsvērumiem. Piemēram, ir spēles, kur vairākās vietās tekstūras ir izplūdušas, kontūras nelīdzenas, kamēr citās grafika izskatās pat ļoti labi, bet tālākās vietās, kur spēlētājiem nav paredzēts būt – nav diez ko skaisti. Turpretī Battlefield 1 manu pedantisko aci pārsteidzošā kārtā – apmierināja. Battlefield 1 ir viena no tām retajām spēlēm, kas demonstrē patiesu skaistumu un izaugsmi grafikā, kuru varētu dēvēt par mākslu. Ja spēle vizuāli izskatās teju vai perfekti, acis to dabiski uztver un nerada diskomfortu spēlēšanas laikā, protams, tas ir vairāk attiecināms uz kārtīgiem hardcore geimeriem, kuri ir apsēsti ar grafiku.

Pievēršoties daudzspēlētāja režīma kartēm, tad tās ir meistarīgi darinātas – tranšejas, bedres, grāvji, aizsegi, mājas, dažādi objekti un lērum citu lietu, kas var kalpot kā stratēģisks elements. Tas viss arī labi darbojas visos spēļu režīmos. Tāpat kā Battlefield 4, arī Battlefield 1spēlētājiem ir iespēja interaktēt ar virtuālas pasaules interjera vai eksterjera priekšmetiem, piemēram, vienu no darbībām – aizverot, atverot vai pat aizslēdzot durvis.

Interesanti, ka spēles kartēs vietām ir izliktas speciālas lielas koka kastes, kurās glabājas spēcīgi, letāli ieroči. Tajos var būt gan ugunsmetējs, gan ložmetējs. Tos izmantojot, spēlētājs automātiski tiek nodrošināts ar speciālu ekipējumu, piemēram, stiprām bruņām, kas palielina izturību pret šalcošajām lodēm, bet kā saka ‘monētai ir arī otra puse’, jo tas ietekmēs arī pārvietošanās ātrumu. Lai vai kā šī alternatīva ļauj uz brīdi būt varenam un pārcilvēciskam, kas veiksmīgi iederas procesa gaitā.

Noslēgumā, varu sacīt, ka Battlefield 1 ir kvalitatīva un kvantitatīva spēle, kurā mājo unikāla spēlēšanas darbība tiešsaistē, kas ir pacēlusi vēl augstāku latiņu, ko uzcēla 2011. gada Battlefield 3. Šķiet, ka daudzspēlētāja režīmam nav diži kur piesieties, bet kampaņas izaugsmē DICE ir vēl pēc kā tiekties. Sev melotu, ja neatzītu Battlefield 1 projektu ne tikai par labāko savā žanrā, bet arī par vienu no labākajiem spēļu industrijā, un visai iespējams – vienīgā pirmā personas šaušanas spēle, kas patlaban piedāvā labāko un elpu aizraujošāko daudzspēlētāja režīmu.