Lidojošie šķīvīši un nacistu superieroči8

Interese 2 Pasaules kara zinatne? Tad sis raksts ir prieks Tevis.

Kopš tiem senajiem aizlaikiem, kad tapa daudzie mīti par kāda pravieša vai dieva nolaišanos uz zemes virsmas ugunīgā bumbā vai kādā citā, mūsdienu terminoloģijā runājot, kosmiskajā aparātā, cilvēce ir paradusi ticēt, ka dažādi lidojoši diskveida objekti ir ja ne pasaules radītāja, tad vismaz augstākas ārpuszemes civilizācijas pārstāvju pārvietošanās līdzeklis.

Ko lai iesāk tad, ja šai ticībai nav pamata, bet lidojošie šķīvīši izrādītos pašu cilvēku radīti? Jadomā, ka šāda ziņa sagādātu gadsimta vilšanos, un to neviens neņemtu par pilnu, jo mazie zaļie cilvēciņi, kas lidinās apkārt savos diskos, taču ir ne vien tik sirsnīga, bet arī pagalam ienesīga un miljonu peļņu sološa padarīšana. Kāda sazvērestības teorija, kurā, protams, kārtējo reizi iejaukts sātaniskākais 20. gadsimta personāžs, proti, Ādolfs Hitlers, vēsta, ka lidojošo šķīvīšu tehnoloģijas sāktas attīstīt tepat uz Zemes 20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē fašistiskajā Vācijā. Ir pagalam daudz absolūti sviestainu sazvērestības teoriju, kas tiek stutētas uz Trešā reiha pīšļu rēķina, tomēr šī – tūlīt pēc tās, ka nacisti pirmie izgudroja atombumbu (kas galu galā pirms pāris gadiem arī apstiprinājās) –, manuprāt, ir otra ticamākā un tāpēc ievērības vērta. Brīnumainie diski Gaisā uzmesta diska uzvedība, tāpat kā vilciņa nebeidzamā rotēšana, pētniekiem likusi lauzīt galvas jau sen. Droši vien vispirms bija jautājums, kāpēc disks tik apbrīnojami planē. Tuvāk mūsdienām, kad līdz ar aviācijas rītausmu jēdziens «aerodinamika» ieguva taustāmākas aprises, interese par disku sasniedza jaunu pakāpi. Ideja par to, ka diska spējas turēties gaisā varētu izmantot, lai paceltu virs zemes cilvēkus, šķita kārdinoša, bet bija arī kāds nepārvarams šķērslis – rotācija. Cilvēka rokas raidīts disks planē tāpēc, ka rotē ap savu asi. Ja kāds uzbūvētu lidojošo šķīvīti, kas darbotos pēc shēmām, kādas padomju gados bija populāras skolēnu raķešbūves pulciņos – disks ar diviem pretēji vērstiem dzinējiem – centrbēdzes spēks tā apkalpi izsmērētu pa šāda rotējoša lidaparāta sienām. Daudziem šī pretruna šķita gana neatrisināma, lai mestu lidojošā diska idejai mieru. Tomēr jāpiebilst – ne viss, kas negūst attīstību, ir neiespējams. Leonardo da Vinči 1490. gadā aprakstīja helikoptera darbības principu. Igors Sikorskis 1939. gadā uzbūvēja neiespējamu lidaparātu VS-300, kas ieguva helikoptera nosaukumu. Tā spārnu (nosacītā diska) rotācija ļauj šim aerodinamiskajam ķieģelim ne vien noturēties gaisā, bet arī tikt plaši izmantotam mūsdienu aviācijā. Arī lidmašīnu vertikālā pacelšanās iespēja tika uzskatīta par neiespējamu un esošu pretrunā visiem fizikas likumiem – tikmēr, kamēr nebija sācies reaktīvo dzinēju laikmets. Kāpēc tad vismaz teorētiski nevarētu pieļaut domu, ka arī lidojošo šķīvīšu tehnoloģiju attīstībā kāds jau mēģinājis pārvarēt šķietami nepārvaramo diska rotācijas problēmu. Aviācijas vēsture 20. gadsimtā savā attīstībā ir metusi tādus kūleņus, kādus pat grūti iedomāties – no supervieglām dirižabļu konstrukcijām un ļodzīgiem koka triplāniem līdz superātriem pasažieru Concorde un radaros neredzamajiem Stealth. Šraubergera–Belonces disks Tos dēvē visnotaļ dažādi – par Belonces, Šrīvera, Habermola, Apa diskiem, un visiem tiem kopīgs tas, ka tos darbina Šraubergera izgudrotais brīnumdzinējs. Teorijas par to, kur uzbūvēts pirmais diskveida lidojošais objekts, kā arī kas un kā to darījis, ir tik dažādas, ka par to izdotas biezas grāmatas; arī internetā materiālu par šo tematu ir vesela gūzma. Atslēgas vārds šai leģendu, mistifikāciju un falsifikāciju ņudzeklī ir austriešu izgudrotājs Viktors Šraubergers – vīrs, kurš esot radījis īpašu dzinēju – kaut ko vidēju starp turbomotoru, kas, nevis griež turbīnu, bet gan rada vadāmu tornado, turklāt darbojas faktiski tikai no gaisa un ūdens. Par noslēpumaino inženieri (ja tāds vispār bijis), kas, pēc citām ziņām, nemaz neesot bijis inženieris, bet gan tikai mežsargs un izgudrotājs amatieris, informācijas nemaz tik daudz nav – daži aizdomīgas izcelsmes zīmējumi, kas attēlo shēmas, kuras ir tikpat primitīvas kā kartes bērnu grāmatās, dažas izbalējušas fotogrāfijas, kurās varētu būt attēlots sazin kas. Arī drumstalas par to, ka pēc kara Šraubergers esot nonācis ASV, kur tās valdība viņam piedāvājusi trīs miljonus par dzinēja noslēpumu, bet izgudrotājs esot atteicies, paziņojot, ka neko neatklās, līdz nebūs sākusies totāla un visaptveroša pasaules atbruņošanās. Interesanti ir vairāku fiziķu un mūsdienu inženieru komentāri par to, vai principā būtu iespējams izveidot dzinēju, kas darbotos tā, kā to raksturo Šraubergera superdzinēja apcerētāji. Atbilde ir – principā tas nav neiespējami, bet tam ir vajadzīgas supertehnoloģijas, kādu tolaik droši vien nebija un, iespējams, nav arī mūsdienās. Versijas Pieņemsim, ka paši par sevi meklējumi lidojošo disku virzienā 20. gadsimtā varētu arī nebūt nekas nedabisks vai neiespējams. Konstantīna Ciolkovska ideju sekotāji pirmās kosmiskās raķetes būvēja no vecām lodlampām un citiem šķūnītī atrastiem krāmiem. Dažs mazāk veiksmīgs uzsprāga kopā ar savu neizdevušos izgudrojumu, un pasaule par viņiem jau sen aizmirsusi. Aplūkosim varbūtību – kāds režīms: nacisti, komunisti vai demokrātijas – amerikāņi, rietumu valstis – kādubrīd atbalsta arī lidojošo disku izmēģinājumus, kas pēc tam, kā jau tas bieži noticis ar neveiksmīgiem stratēģiskiem projektiem ar nepārprotamu militāru piegaršu, tiek nodoti aizmirstībai. No šāda viedokļa fašistiskā Vācija ar savu vadoņu okultajām tieksmēm, atkarību no dažādām murgainām rasu pārākuma teorijām un ideoloģisko plātīšanos par superieroča radīšanu ir visnotaļ piemērota kandidātvalsts. Izvelkot vidējo aritmētisko no daudzajiem pastāstiem par nacistu lidojošajiem šķīvīšiem – mazāk traka un loģikai tuvāka šķiet aptuveni šāda versija. Kaut kur Vācijā laikposmā no 1938. gada līdz 1942. gadam, iespējams, norisinājusies lidojošu diskveida aparātu eksperimentāla būvniecība. Nacistu režīms šajā ziņā piekopa stratēģiju, kas pēc kara beigām iepatikās arī ģeneralisimusam Staļinam – talantīgie izgudrotāji netika mērdēti gulagā, bet gan viņu rīcībā tika nodoti savstarpēji konkurējoši konstruktoru biroji, rūpnieciskie resursi un bezmaksas darbaspēks no koncentrācijas nometnēm. Iespējams, ap 1942. gadu notika pirmo disku izmēģinājumi. Neticiet, protams, pekstiņiem par to, ka diski varēja turēties gaisā 80 dienas, 25 minūtēs nokļūt kosmiskajā orbītā un attīstīt ātrumu līdz 40 000 km stundā, kā to vēsta leģenda par jaunāko no šķīvīšiem Haunebu III vai par milzīgo (139 metru diametrā) Andromedu (esot bijuši mazāki un lēnāki VRIL sērijas diski). Ja vāciešiem šādi brīnumšķīvji tiešām būtu, pasaules vēsture šodien izskatītos daudz nepatīkamāka, nekā tā ir. Tehnoloģiskais līmenis Otrā pasaules kara beigās tomēr bija tāds, ka no Vācijas izšautā raķete nevarēja trāpīt pa Londonu un bija labi, ja tā vismaz nokrita uz kādas no britu salām. Reāli neko vairāk kā ar skārdu apšūtu grabošu kastroli pirmajos mēģinājumos nespētu radīt pat visģeniālākie konstruktori. Jādomā, ka pirmie disku mēģinājumi bija neveiksmīgi. Diski gaisā gan pacēlās, bet tur sāka vibrēt, zaudēja vadāmību un eksplodēja, jo nekam nederīgs izrādījās mehānisms, kam vismaz teorētiski vajadzēja nodrošināt to, ka disks ir stabils un viegli stūrējams lidaparāts, nevis nāvīgi bīstams un nekontrolējams lidojošs bleķa gabals. Attīstība Par turpmāko lidojošo šķīvīšu likteni sazvērestības teoriju autoru domas dalās. Vieni uzskata, ka neveiksmīgais disku projekts palicis kaut kur karā sagrautās Vācijas krāsmatās. Citi stāsta, ka Hitlers ar šādu disku aizlaidies uz savu slepeno pazemes midzeni Dienvidpolā un tur laimīgi mitinoties vēl šobaltdien, perējot jauno āriešu superrasi, kas agri vai vēlu valdīšot pār pasauli. Vēl kāds apgalvo, ka nacistu šķīvītis lidojis tikai vienreiz, lai paglābtu nacistu vadoņus, bet tad sekmīgi nolaidies uz kāda japāņu aviācijas bāzes kuģa. Savukārt Šraubergers esot apgalvojis. ka visu, kas saistīts ar disku būvi, uzspridzinājuši vācieši kara pēdējās dienās un ka līdzīgas pēckara programmas ASV esot tikai vājas nacistu eksperimentu atblāzmas, jo Vācijā disku izstrādē tikuši piesaistīti arī talantīgie ebreju konstruktori, kas, projektam beidzoties, nonākuši gāzes kamerās. Visā šajā modernajā folklorā, iespējams, slēpjas arī kādas veselā saprāta druskas. Ja pieņem, ka nacisti tiešām veikuši mēģinājumus ar lidojošajiem diskiem, ka viņu rīcībā bijis kāds samērā primitīvs šķīvītis, protams, ne odiozās Andromedas līmenī, ar kuru, lēnām pukšķinot, tomēr varētu pārlidot pāri mežiņam, neieskrienot vietējās baznīcas tornī, tad ļoti iespējams, ka pēc Otrā pasaules kara beigām, kad sākās sagrautās Vācijas tehnoloģiju medības, kurās virsroku pār trulo, tuvredzīgo un cietsirdīgo Staļinu guva pragmatiskie amerikāņi, lidojošo šķīvīšu tehnoloģijas varēja nonākt ASV. Te varētu vilkt paralēles ar kosmiskajām tehnoloģijām. Pēc kara ASV ieguva savā rīcībā raķešu konstruktoru Verneru fon Braunu, bet PSRS specdienesti, kas Brauna savervēšanu nogulēja, varēja priecāties par dažām salauztām raķetēm V-2 (Fau-2) un pētīt Vernera fon Brauna biroja papīrgrozu un ateju saturu. Lielā sāncensība starp divām lielvarām bija sākusies, un kara neizpostītajām Amerikas Savienotajām Valstīm nebūtu lielu problēmu kādubrīd vismaz paniekoties ar šķietami perspektīvo slepeno lidojošo disku tehnoloģiju izstrādni. Šo versiju ir visnotaļ atzinīgi vērtē tie ufologi, kas it visur nemeklē zaļo cilvēciņu ne mazāk zaļās pēdiņas un kas uzskata, ka daudzi pēc kara fiksētie gadījumi ar NLO parādīšanos ir daļa no slepenām lielvaru militārajām kosmiskajām programmām. Tādā gadījumā ir pamats pieņemt, ka lidojošie šķīvīši laika gaitā nav izturējuši konkurenci ar mūsdienās zināmo raķešu būvniecību, no kurām pat tās, kas kalpo cilvēku nogādei kosmosā, būtībā ir nāvējošs masveida ierocis pretinieku iznīcināšanai. Arī ASV un PSRS kosmiskās sacensības pamatā bija cīņa par militāro pārākumu. Stāsts par kosmosa apguvi mierīgiem mērķiem no sākta gala bija nodokļu maksātājiem domāta pasaciņa. Ģenerāļiem, kas vadīja pētniecības projektus, šajā ziņā lidojošie diski nebija piemēroti. Atšķirībā no raķetēm un stratēģiskajiem bumbvedējiem, tiem nevarēja piestiprināt kodolgalviņas, lai bumbotu hipotētiskos ienaidniekus ar precizitāti līdz dažiem metriem. Militārais nepraktiskums arī izšķīra disku likteni. Tērēt miljardus, lai tāpat vien paplivinātos izplatījumā – to nevar atļauties neviena racionāla lielvara. Savulaik PSRS no Baikonūras ideoloģiskos nolūkos par prieku dažiem ārvalstu vadītājiem izšāva izplatījumā pārīti kosmisko raķešu – tā teikt, lielākam iespaidam. Bet – necik ilgi, un PSRS bija bankrotējusi. Doma, ka cilvēce kaut kad divdesmitajā gadsimtā paniekojusies ar lidojošo šķīvīšu ideju, kopumā nemaz nav tik nereāla vai fantastiska. Cits stāsts ir mīti par nacistu superdiskiem. Pat ja Šraubergera mūžīgais dzinējs un lidojošais šķīvītis nav fantāzijas augļi, teksti par disku neticamo ātrumu un spēju pacelties kosmosā ir vistīrākā izdoma. Ja kādam hipotētiskam brīnumdzinējam tas būtu pa spēkam, to neiespētu izturēt diska korpuss, jo to vienkārši neļautu cilvēces tehnoloģiju attīstības līmenis. 20. gadsimta 40. gados uzbūvēts disks, labi ieskrējies, izjuktu gabalos tepat – Zemes atmosfērā. Jautājums ir arī par to, kā tas spētu atgriezties nesadedzis – tā ir mūsdienu kosmonautikas centrālā problēma. 2003. gada traģēdija ar daudzkārt izmantojamo ASV kosmosa kuģi Columbia pierādīja – pat vairāk nekā pusgadsimtu pēc Otrā pasaules kara beigām cilvēce nevar justies droša, ka spēj bez problēmām un riska doties izplatījumā.