Vladimirs Žirinovskis , īstajā- tēva uzvārdā Ēdelšteins (dzimis 1946. gada 25. aprīlī Kazahstānā (Kazahijas PSR), Alma-atā). Krievijas politiķis, Krievijas Liberāldemokrātiskās partijas līderis, Krievijas Federācijas Valsts Domes deputāts.
Īss biogrāfiskais apskats
Viņa māte strādāja Alma-atas veterinārā institūta ēdnīcā, kuras pirmais vīrs bija PSRS NKVD virsnieks Andrejs Žirinovskis Vasīlija dēls, kas bija atbildīgais par drošību Ļeņingradas dzelzceļa līnijās. Par pārkāpumiem darbs NKVD bijis jāpamet. Pusotru gadu pirms Vladimira Žirinovska dzimšanas A. Žirinovskis mira. Vladimira Žirinovska tēvs- Polijā dzimis ebrejs Volfs Ēdelšteins strādāja par plānotāju Alma-atas apavu rūpnīcā, bet Vladimira Žirinovska tēva brālis Ārons Ēdelšteins bija jurists un 1946. gadā tas kopā ar savu sievu Bellu Ēdelšteinu atgriezās Polijā. Viņa tēvs gāja bojā tad, kad V. Žirinovskim bija tikai viens gads.
Vēlākos gados, būdams politikā un mēģinot noliegt savu izcelsmi, V. Žirinovskis kļuvis slavens ar savu frāzi par saviem vecākiem: "Māte ir krieviete, bet tēvs- jurists."
Līdz 1964. gada 10. jūnijam, kad viņš iesniedza dokumentus uzvārda maiņai, Vladimirs Žirinovskis bija Vladimirs Ēdelšteins. Pēc vidusskolas beigšanas 1964. gadā, viņš dodas uz Maskavu un iestājas Maskavas Valsts universitātes Austrumu valodu institūtā (Институт Восточных языков при МГУ), kur apggūst turku valodu un literatūru. Paralēli tam Žirinovskis studē Ļeņinisma un Marksisma universitātē. 1969. gadā viņu kā 4. kursa studentu nosūta uz Turcijas pilsētu Iskandarūnu gūt praksi diplomdarbam, taču visai drīz Turcijas policija viņu arestē, jo varas iestādēm izdodas noskaidrot, ka V. Žirinovskis pulcina turku jauniešus: izplata tur klaji komunistiskas idejas un izdala nozīmītes ar Ļeņina portretu. 24 stundu laikā Turcijas varas iestādes jauno Žirinovski izsūta no valsts. Arests Turcijā kalpo par iemeslu, pēc paša Žirinovska vārdiem, lai viņš iestātos PSKP, taču tieši šī neveiksme, vervējot turkus VDK aģentūrai, turpmāk liedz iespēju Žirinovskim strauji kāpt pa PSKP nomenklatūras kāpnēm.
1970. gadā Žirinovskis beidz institūtu un nonāk PSRS Aizsardzības ministrijas rīcībā, kļūstot par politisko instruktoru- "poļitruku" PSRS AM Aizkaukāza kara apgabalā Tbilisi, virsnieka pakāpē. Pēc trīs gadiem viņš beidz dienestu un iestājas Maskavas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē un beidz to 1977. gadā.
1973. gadā viņš kļūst par darbinieku Padomju Miera aizsardzības komitejas Rietumeiropas problēmu nodaļā, bet vairāku sīku kukuļņemšanas epizožu dēļ darbs tur ir jāpamet.
No 1975. gada viņš strādā Augstākajā Arodbiedrību skolas dekanātā, kur atbildēja par ārvalstu studentiem. Līdz 1983. gadam V. Žirinovskis strādā PSRS Juridskā kolēģijā, kas nodarbojās ar ārvalstu pilsoņu lietām- ārvalstnieku un PSRS pilsoņu laulību lietām utt.
1983. gadā Vladimirs Žirinovskis iegūst atļauju doties uz pastāvīgu dzīvi Izraēlā. Tai pašā gadā viņš sāk vadīt izdevniecības "MIR" juridisko nodaļu.
1988. gadā Žirinovskis sāk aktīvi piedalīties Padomju Miera sargāšanas komitejas darbībā. Tieši tad arī viņš gūst ievērību kā orators. Viņam neizdodas iestāties apvienībā "Demokrātiskā savienība", jo aktīvi protestē pret šīs organizācijas statūtos ierakstīto apakšpunktu, ka PSKP ir gājusi pa noziedzīgu ceļu.
1988. gada nogalē Vladimirs Žirinovskis kopā ar domubiedriem izveido Krievijas ebreju nacionālistu kustību. Uzstājoties Padomju ebreju kultūras biedrības "Šalom" kongresā, viņš gūst PSRS ebreju atzinību un kopā ar Birobidžānas pilsētas (Ebreju Autonomās Padomju Sociālistiskās republikas galvaspilsēta) PSKP sekretāru Ļevu Šapiro, toreizējo PSRS cionistu kustības līderi Jūliju Košarovski tiek ievēlēts organizācijas valdē. Žirinovskis ar saviem draugiem cenšas izveidot PSRS sociāldemokrātisko partiju, taču tās programma, kuru sarakstījis pats Žirinovskis, netiek apstiprināta un pieņemta.
1989. gadā kopā ar Vladimiru Bogačovu Žirinovskis izveido iniciatīvas grupu Padomju Savienības Liberāldemokrātiskās partijas izveidei. Par tās pamatdoktrīnu kopumu kalpoja jau pieminētā programma topošajai sociāldemokrātiskajai partijai.
1989. gada 3. septembrī Vladimirs Žirinovskis uzstājas Lužņiku stadionā Maskavā, kur risinājās Krievu radikālās organizācijas "Pamjat" mītiņš Baltijas republikās dzīvojošo krievu valodā runājošo aizstāvībai.Pēc desmit dienām notiek Padomju Savienības Liberāldemokrātiskās partijas dibināšanas kongress (ЛДПСС) un par tās vadītāju kļūst Žirinovskis. Tolaik tā bija otrā partija PSRS, kā formāla alternatīva līdz tam vadošajai un valdošajai PSKP. Tika uzskatīts, ka partijas organizēšanu inspirējusi PSRS Valsts Drošības komiteja (VDK). Par šīs partijas dibināšanu rādīja PSRS centrālās televīzijas 1. ziņu kanāla raidījums "Vremja" (Laiks) un rakstīja visas lielākās padomju avīzes. Uzreiz pēc tam Žirinovskis mēģina piedalīties Maskavas Tautas deputātu padomes vēlēšanās, taču cieš neveiksmi.
1990. gada rudenī Žirinovskis kopā ar Jurija Bokaņa vadīto "PSRS Zilo kustību" (Синеe движениe CCCP) un Viktora Alkšņa vadīto kustību "Sojuz"(Savienība) Kremlī tiekas ar PSKP politbiroja locekli Nikolaju Rižkovu, lai apspriestu valdības veidošanu. 6. oktobrī Žirinovskis tiek izslēgts no paša radītās partijas, sakarā ar ciešajiem sakariem ar VDK, kas diskreditējot PSRS Liberāli Demokrātisko partiju. 20. oktobrī Žirinovskis sasauc savu atbalstītāju konferenci, un tā tiek nodēvēta par PSRS Liberāldemokrātiskās partijas II. kongresu. Tiek nomainīta partijas vadība, par līderi atkal kļūst Žirinovskis.
1991. gada janvārī, laikā, kad sākas Barikāžu laiks Latvijā un visā Baltijā, Žirinovskis kopā ar V. Voroņinu Maskavā sasauc konferenci, kurā izsaka pilnīgu atbalstu PSRS armijas darbībai Baltijā un aicina M. Gorbačovu atlaist Baltijas republiku parlamentus, un ieviest tiešo PSRS prezidenta pārvaldi.
1991. gada 27. februārī V. Žirinovskis piedalās un dedzīgi uzstājas komunistiskās partijas rīkotajā konferencē "Par varenu, par vienotu Krieviju!". 14. aprīlī Žirinovskis tiek izvirzīts par kandidātu Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas prezidenta amatam, bet vēlēšanās iegūst 7,81% balsu (par viņu nobalsoja vairāk nekā seši miljoni Krievijas iedzīvotāju). Vēlēšanās uzvarēja Boriss Jeļcins Nikolaja dēls. Savā priekšvēlēšanu programmā Žirinovskis solīja PSRS saglabāšanos un samazināt cenas šņabim.
1991. gada jūlijā Žirinovskis ierodas Moldāvijā (Moldovas Republika), pašpasludinātā krievvalodīgo separātistu Piedņestrā. Mītiņa laikā Tiraspolē viņš paziņo, ka B. Jeļcins drīz tikšot gāzts. Tieši pēc mēneša sekoja 1991. gada augusta pučs, kura laikā viņš aktīvi atbalstīja Vissavienības Glābšanas komiteju un tās rīcību. Krievijas ģenerālprokuratūra ierosināja pret V. Žirinovski krimināllietu ("М-Е" №17/ 92) par sešiem pantiem, bet nezināmu iemeslu dēļ viss apklusa.
1992. gada 22. jūnijā V. Žirinovskis sastāda Krievijas ēnu Ministru kabinetu, kurā Aizsardzības ministra vieta ierādīta rakstniekam Eduardam Ļimonovam.
Jau 1992. gada 11. augustā Krievijas Justīcijas ministrijas anulē Padomju Savienības Liberāldemokrātiskās partijas reģistrāciju, taču visai drīz- 1992. gada decembrī tiek reģistrēta "jauna"- Krievijas Liberāldemokrātiskā partija.
1992. gada 22. decembrī Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā kāda mītiņa laikā Žirinovskis tiek piekauts. Ar to uzbrukumi neibeidzas. 1993. gada 31. janvārī Žirinovskim uzbrūk ap desmit cilvēku maskās, kas piekauj viņa miesassargus, bet pašam Žirinovskim tiek sasists plecs.
1993. gada vasarā Žirinovskis sāk tuvināties Borisam Jeļcinam un valsts varai. Viņš atklāti atbalsta Krievijas parlamenta atlaišanu, jo vairākums tā deputāti atklāti nostājušies opozīcijā B. Jeļcinam.
1993. gada Krievijas Domes vēlēšanās KLDP izraisa sensāciju, iegūstot 22,92% balsu.
1993. gada 13. decembra naktī TV studijā "Ostankino" Žirinovskis piekauj prokuratūras izmeklētāju Telmanu Gdļjanu, bet viņa miesas sargi TV studijā izpūš asaru gāzi.
1994. gada 14. janvārī Krievijas parlamenta zālē kāds deputāts iesit Žirinovskim pa seju. Drīz pēc tam, 8. aprīlī Žirinovskis un viņa apsardze Krievijas parlamenta ēkā piekauj savas partijas deputātu Borzjuku, bet kad to gribēja aizstāvēt kāds cits deputāts un korespondents, viņus piekauj Žirinovska miesas sargi.
Tā paša gada nogalē Žirinovskis gūst plašu rezonansi medijos, paziņojot, ka Baltijas valstu pierobežā Krievijas izvietošot radioaktīvos atkritumus un ar milzu ventilatoriem radiāciju dzīšot uz Igauniju un Latviju.
1994. gada jūnijā Krievijas Ģenerālprokurora lūdz atņemt Žirinovskim deputāta imunitāti, lai to tiesātu par klajiem likumpārkāpumiem, kas konstatēti V. Žirinovska grāmatā "Pēdējais metiens uz Dienvidiem" (šajā grāmatā Žirinovskis aicināja izrēķināties ar vairākiem Krievijas politiķiem). Parlaments prokuratūras lūgumu noraidīja.
1994. gada 1. jūlijā Žirinovskis uzbrūk milicijas darbiniekam, saplēš protokolu un norauj tam dienesta zīmotnes, kad milicis apturējis viņa partijas mašīnu par ātruma pārsniegšanu.
1995. gada 31. janvārī Žirinovskis Strasbūrā paziņo, ka 100% atbalstot Krievijas armijas rīcību Čečenijā un nekādi upuri neesot par lielu un saniknots par žurnālistu interesi, viņš tos apmētā ar smiltīm.
1995. gada 9. septembrī Vladimirs Žirinovskis Krievijas Valsts Domes zālē piekauj deputāti Tiškovsku un velk sievieti aiz matiem pa plenārsēžu zāli, līdz to pārtrauc citi deputāti.
1996. gadā Žirinovskis aicina Valdību nacionalizēt vairākus privātos Krievijas TV kanālus.
1997. gada 8. maijā Maskavā pie Nezināmā kereivja kapa Žirinovskis piekauj un ievelk savā mašīnā kādas telekompānijas žurnālisti, bet TV "MTK" operatora galvu apzināti ar brutālu spēku iecērt tās pašas automašīnas durvīs. Ierosinātā krimināllieta pēc Krievijas Federācijas kriminālkodeksa 213. panta atkal izbeigta.
Interesanti fakti par Vladimiru Žirinovski
Politiskie analītiķi konstatējuši, ka tieši V. Žirinovskis nereti izsaka idejas, kas, iespējams, nāk no Kremļa puses. Šādā veidā Krievijas vadītāji vienkārši vēlas pārbaudīt iespējamo reakciju uz saviem nākotnes plāniem.
Zināms, ka Žirinovskis pat nepieņem ziedus no saviem piekritējiem, motivējot to ar gadījumu, kas notika ar Indijas premjeru Radživu Gandiju (viņu uzspridzināja teroriste-pašnāvniece).
Vladimiram Žirinovskim ir dēls, kam ir mātes uzvārds — Ļebeģevs. Viņš strādā KLDP birojā, atbildīgā amatā.
Žirinovskim arī esot savs uzskats Izraēlas jautājumā. Viņš uzskata, ka Izraēlas radīšana patreizējā vietā bija kļūda, jo apkārtējās arābu valstis nekad neļaušot tai mierīgi eksistēt. Esot vajadzējis veidot "jauno" Izraēlu Dienvidukrainā, iekļaujot tur Odesu, Hersonu un Izmaīlu. Žirinovskis aicina visus emigrantus, kas no PSRS brauca uz Izraēlu, atgriezties Krievijā.http://lv.wikipedia.org/wiki/Vikip%C4%93dija:Nepiecie%C5%A1ama_atsauce">
Divdesmitā gadsimta deviņdesmitajos gados Izraēla ir liegusi Žirinovskim tiesības iebraukt Izraēlas valstī.http://lv.wikipedia.org/wiki/Vikip%C4%93dija:Nepiecie%C5%A1ama_atsauce">
Krievijā tiek pārdota tirdzniecības zīme "Žirinovskis"
Uzvārds "Žirinovskis" tika reģistrēts kā tirdzniecības zīme, un jau vairāk nekā desmit gadus ar šādu nosaukumu tiek piedāvātas dažādas plaša patēriņa preces.
Tirdzniecības zīme "Žirinovskis" sastāv no diviem Krievijas Patentu reģistrā pieteiktiem attēliem - melnā šriftā veidota vārda "Žirinovskis" ar politiķa personīgo parakstu. Otrais variants - viņa portrets uz tumša fona. Portreta lejasdaļā ir izvietots stilizēts ģerbonis ar Žirinovska monogrammu uz trīskrāsaina fona - balta, zila un sarkana - saskaņā ar Krievijas karoga krāsu gammu, pavēstīja patentu kompānijas "Zholobov and Gavrilova" (Z&G) pārstāvji. (TVNET/LETA, 2007. gada 5. jūnijs)
http://lv.wikipedia.org/wiki/Kategorija:Krievijas_politi%C4%B7i">
