1853 – 1890 savas traģiski īsās, bet ārkārtīgi intensīvās mākslinieciskās darbības sakuma(1880 – 1886), ietekmējies no 19. gadsimta vidus māksliniekiem - reālisma virziena pārstāvjiem, attīstīja tumšo toņu glezniecību un jau pirmajos darbos ar izteiksmīgu līniju palīdzību pārveidoja formas.
Vincents van Gogs4
38
0
Van Gogs tēloja robustus, nabadzīgus zemniekus, lauku ainavu motīvus, pavisam parastus priekšmetus ar parupjām līnijām un triepieniem - tā mākslinieks izteica savu sāpi par Brabantes zemnieku sūro dzīvi. Šādas noskaņas paustas arī slavenajā gleznā "Kartupeļu ēdāji" (1885), kurā pie neapklāta, no raupjiem dēļiem sasista galda attēlota zemnieku ģimene ap kartupeļu bļodu. Pēc atmiņas gleznotās vīru un sievu izteiksmīgās sejas ar rūpju rievām, viņu krunkainās, kaulainās rokas, kā arī aiz pie griestiem pakarinātās lampas gaismas loka redzamo sienu ieklājumā izmantotā melnā krāsa rada drausmīgas nabadzības iespaidu. Taču van Gogs šīm vienkāršo zemnieku vakariņām piešķir tādu cēlumu, kas liek apjaust kartupeļu ēdēju gandrīz vai svētsvinīgo nopietnību.
1886. gadā nonācis Parīzē, van Gogs iekļāvās impresionistu vidē, kur ātri apguva jaunus gleznošanas paņēmienus, atsakoties no tumšās gaismēnas, sākot izmantot gaišu, spilgtu daudzkrāsainību un sistemātisku atsevišķa triepiena tehniku. Saglabājot uzticību izteiksmīgai līnijai kā formas veidotājai, mākslinieks vēl brīvāk nekā agrāk rīkojās ar cilvēka ķermeņa proporcijām un sāka izmantot deformāciju kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekli. Lielu ierosinājumu van Gogs šajā laikā guva no tolaik Parīzē populārās japāņu mākslas, galvenokārt no krāsainajām gravīrām ar tām raksturīgo lineārismu. Viens no mākslinieka tipiskākajiem šā perioda darbiem ir krāsu tirgotāja un jauno mākslinieku atbalstītāja Tangī tēva portrets (1887 – 1888), kurā
Reklāma
Pilnīga novēršanās no jebkādām tradīcijām vērojama van Goga mākslā, sākot ar Arlas periodu (1888 – 1890), kad viņu saista Provansas daba un tās iedzīvotāji. Mākslinieka dabas uztveres savdabība sevišķi izpaužas šo darbu nevaldāmas dinamikas pārņemtajās formās un žilbinošajās krāsās, kas pauž ziemeļnieka sajūsmu par Provansas krāšņo dabu. Gleznojot un zīmējot dārzus, laukus, fermas, cipreses, olīvkokus, saulespuķes, tēlojot spožu dienvidu saules gaismu vai zvaigžņotas debesis, pievēršoties interjeriem, pašportretiem vai nedaudzo paziņu tēliem, V. van Gogs pārvarēja Parīzes posma impresionistisko krāsu un formu sadrumstalotību, vispārinošāk atveidoja objektu pamatstruktūru ar plašāku krāsu laukumu un noteiktu līniju palīdzību, vienlaikus saglabājot atsevišķu strīpu triepienu.
Van Gogs deformēja novēroto parādību krāsas, uzbūvi, proporcijas, tiecoties pēc emocionālas pašizteiksmes un vēloties iemiesot savos darbos vispārīgākus priekšstatus un asociācijas, tādējādi tuvojoties simbolismam, bet vienmēr aizrautīgi pārdzīvojot vērojumu. Krāsas kļuva gaišas, spožas, intensīvas un kontrastējošas; dekoratīvs spilgtums ieguva dramatiska nemiera toni, triepiens arvien vairāk kļuva par emocionālo impulsu realizētāju. Van Goga ekspresīvajās ainavās koki vērtās par kosmiskās enerģijas paudējiem – tās iedarbībā lokās un vijas gan stumbri, gan zari, pat majestātiskās cipreses atgādina gigantiskas zaļas liesmu mēles ("Ceļš Provansā", 1890), nerunājot jau par ziedošo koku atkailinātajiem, vijīgajiem zariem ("Ziedošie mandeļu zari", 1890), kas, liekas, cenšas izrauties pat no gleznas ietvariem! No katras mākslinieka gleznas pretī virmo emocijas, kaut kas traģisks un nepiepildīts.
Varbūt tās ir mākslinieka reālajā dzīvē nepiepildītās ilgas? Dvēseles nemiera izraisītās noskaņas klājas pāri pat van Goga klusajām dabām ar saulespuķēm. Vienā no šīs sērijas audekliem "Saulespuķes" (1888) attēlots māla pods ar ziediem uz gaiši zaļas, gludas sienas fona. Šķiet, ziedi ar visu savu spēku tiecas pretoties savai neizbēgamajai iznīcībai. Interesants ir arī gleznas risinājuma veids – katra saulespuķes koši dzeltenā ziedlapa veidota ar vienu blīvu, reljefu no tūbiņas izspiestas dzeltenās krāsas triepienu. Otas vilcienā manāmas atsevišķu saru pēdas, kas dod priekšstatu par ziedlapas dzīslaino struktūru. Zieda sēklotnes graudaino struktūru mākslinieks parāda, piesitot audeklam ar perpendikulāri turētu otu. Līdzīgu paņēmienu van Gogs lieto, atainojot zeltainu kviešu lauku Senremī tuvumā ar upi un kalnu grēdu fonā ("Labības lauks saulē", 1889).
Reklāma
Van Goga mākslas savdabību pauž arī nedaudzie viņa Arlas posmā darinātie interjeru gleznojumi un atsevišķu priekšmetu atveidi, piemēram, "Gogēna krēsls" (1888 – 1889), kā arī portreti. Tajos mākslinieks, vēl vairāk nekā daiļrades sākumā deformē sejas un ķermeņus. Tas vērojams, piemēram, viņa drauga pastnieka Rulēna ģimenes atveidojumos. Gleznojot pastnieka, viņa sievas un bērnu portretus, van Gogs mērķtiecīgāk nekā jebkad agrāk atsakās no dziļuma ilūzijas. Vecā pastnieka galva risināta plakaniski – kā aizmugurē parādītās tapetes, kuru dzelteno, balto un sarkano ziedu ornaments uz gaiši zaļā fona ir tikpat detalizēts un toņos intensīvs kā galva. Pilnīgi atmests arī modelējums, ēnas, refleksi, taču tas netraucē, bet pat pastiprina gleznu iedarbību. Van Gogs lieliski izpratis cilvēka acu skatiena nozīmi rakstura atklāsmē, piedodot tēliem te veca, noguruša vīra skatienu, te bērna izbrīnīto, vērojošo acu izteiksmi.
Van Goga mākslas savdabību pauž arī nedaudzie viņa Arlas posmā darinātie interjeru gleznojumi un atsevišķu priekšmetu atveidi, piemēram, "Gogēna krēsls" (1888 – 1889), kā arī portreti. Tajos mākslinieks, vēl vairāk nekā daiļrades sākumā deformē sejas un ķermeņus. Tas vērojams, piemēram, viņa drauga pastnieka Rulēna ģimenes atveidojumos. Gleznojot pastnieka, viņa sievas un bērnu portretus, van Gogs mērķtiecīgāk nekā jebkad agrāk atsakās no dziļuma ilūzijas. Vecā pastnieka galva risināta plakaniski – kā aizmugurē parādītās tapetes, kuru dzelteno, balto un sarkano ziedu ornaments uz gaiši zaļā fona ir tikpat detalizēts un toņos intensīvs kā galva. Pilnīgi atmests arī modelējums, ēnas, refleksi, taču tas netraucē, bet pat pastiprina gleznu iedarbību. Van Gogs lieliski izpratis cilvēka acu skatiena nozīmi rakstura atklāsmē, piedodot tēliem te veca, noguruša vīra skatienu, te bērna izbrīnīto, vērojošo acu izteiksmi.
Visam, ko vien mākslinieks attēlojis, aužas cauri viņa personīgais, bieži vien traģiskais, bet allaž spriegais pārdzīvojums. Diemžēl neviens, izņemot brāli Teo, nesaprata Vinsenta mākslas vērtību. Izstādēs viņa gleznas nepieņēma, pircēji tām neatradās. Vinsenta van Goga dzīves laikā ir pārdota viena vienīga glezna ("Sarkanie vīna dārzi"), un to pašu nopirka viņa paziņa – beļģu gleznotāja Boša māsa Anna.
Reklāma
Lielais mākslinieks, Vinsents van Gogs, nodzīvoja visu savu neilgo mūžu tā arī neviena neizprasts, nevienam viņa māksla nebija vajadzīga. Tomēr, par spīti visam, viņš meklēja aizmiršanos darbā, aizgūtnēm gleznodams visu, ko redzēja sev apkārt, līdz kamēr mākslinieka trauslā dvēsele neizturēja, salūza. Vinsents van Gogs nokļuva Senremī psihiatriskajā slimnīcā. Un, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, Senremī slimnīcā un pēdējā dzīves gadā Ovērā radītie darbi ir izteiksmes ziņā pats izcilākais, ko mākslinieks ir radījis.
1890. gada 27. jūlijā lielais mākslinieks pārtrauca savu dzīvi pašnāvībā. Cilvēks bija atbrīvojis sevi no nedziedināmas slimības un apziņas, ka ir tikai par nastu citiem.
