Tā esot bijusi trešdiena, 1944. gada 13. oktobris, kad ap 12.00 dienā kādā tolaik Hitleriskās Vācijas pilsētelē Helingenē iebraucis tumšs opelis. Tas devies taisnā ceļā uz nacionālā varoņa, parugkaravīra, izcila kara stratēģa un Hitlera favorīta (tobrīd jau bijušā favorīta) ģenerālfeldmaršala Rommela plašo namu. Mašīnā braukuši trīs SS virsnieki, viens no tiem, visai nenozīmīgs apakšieks uzvārdā Doze, vadījis auto. Viņi piebraukuši gadrīz pie pašām namdurvīm, no auto izkāpuši divi aizmugurē sēdošie virsnieki un iegājuši namā. Pēc nepilnas stundas no nama iznākuši jau trīs - abi SS oficieri un feldmaršals goda mundierī un visi iekāpuši opelī. Dozem pavālēts doties taisnā ceļā uz Berlīni, un viņam nemaz nebūtu ienācis prātā nepaklausīt, taču pēc kāda laika, kad viņi atradušies uz diezgan attāla un klusa ceļā, viņam likts mašīnu apturēt. Viens no virsniekiem izkāpis no mašīnas un licis to pašu darīt arī šoferim. Otrs palicis aizmugurējā krēslā kopā ar feldmaršalu. Pēc dažām minūtēm Dozi sauca atpakaļ uz mašīnu. Kad viņš atgriezās, viņš ieraudzēja uz aimugurējā sēdekļa jau mirušu feldmaršalu un sapratis, ka uz Berlīni jābrauc kā līķa vedējam.
Ervīns Eižens Romels, pazīstams ar iesauku "Tuksneša lapsa", bijis spītīgs un uzņēmīgs cilvēks. Dzimis Vācijā 1891. gadā, tipiskā vāciešu ģimenē. Viņa tēvs bijis tik pat uzstājīgs, cik uzstājīgs vēlāk kļuva Rommels, un piespieda jauno Ervīnu iestāties armijā. Armijā Rommels sevi parādīja veiksmīgi. Arī piedaloties Pirmajā pasaules karā, viņš paspēja izcelties un saņēma vairākas uzslavas un goda ordeņus. Kad Hitlers diktatorizēja (ja tā drīkst izteikties) Vāciju, Rommels ātri tika pamanīts un norīkots apmācīt hitlerjūgendu (kaut kas līdzīgs mūsu jaunsargiem). Viņu uzskatīja par tuvcīņas ekspertu; par šo tēmu Rommels starpkaru periodā arī bija saraktījis grāmatu. Ar hitlerjūgendu Rommelam gan pagalam neveicās, taču palaimējās tikties ar pašu fīreru.
Hitlers uz Rommelu, tāpat kā uz lielāko daļu vācu nācijas, atstāja graujošu iespaidu. Nevar gan noliegt, ka to ietekmēja arī Rommela sieva. Ervīns, kā jau tipisks karavīrs, bija apņēmis sievu īpaši neiedziļinoties procesā, vienkārši pienākuma dēļ. Vēlāk izrādījās, ka Lūcija Rommele ir visai eksaltēta būtne kas tiem, kuri mēdza viesoties feldmaršala namā bieži apvaicājās: "Vai Jūs šodien jau palūdzāt Dievu par fīreru?" Sievas fanātisms pielipa arī Rommelam un viņš savas vēstules sāka parakstīt ar saukli "Heil, Hitler!". Pašam fīreram tādi cilvēki bija pa prātam, tāpēc Rommels drīz vien kļuva par Hitlera mīluliun tas, savukārt, Rommelam nozīmēja dažādus atvieglojumus ceļā uz augšu pa karjeras kāpnēm. Tādā veidā drīz vien Rommels kļuva par Vācijas āfrikas armijas virspavēlnieku.
Āfrikā viņš parādīja sevi no labākās puses, tiesa gan viņu vajāja neveiksmes un vācu karaspēks kopumā, par spīti daudzām uzvarētām kaujām, izgāzās. Tāpēc Hitlers, nevēlēdamies, lai viņa mīluli saistītu ar jau tā pieklusinātajām vācu armijas neveiksmēm (jo Vācija taču nekad nezaudē!), 1943. gadā pārcēla feldmaršalu uz Rietumu fronti Eiropā (Francijā), lai tas sagatavo armiju gaidāmajai sabiedroto desanta izsēdināšanas operācijai. Rommelam vajadzēja izspriest, kur ienaidnieks, visticamāk, izsēdinās desantu un izveidot šķēršļus tā ceļā.
Pēc pārcelšanas uz Eiropu ap Rommelu nemanāmi sāka pulcēties cilvēki, kuri bija iesaistīti iekšējā sazvērestībā pret Hitleru. Pašam Ervīnam par to nebija ne mazākās nojausmas - viņam bija jāgatavo pa visu Franciju izmētātā armija "ģenerālkaujai par Atlantiju". Būdams lojāls valdošajai varai, Rommels tomēr nedaudz šaubījās par Vācijas dalību karā. To ātri uztvēra sazvērnieki un nemanāmi gribēja Rommelam iedvest domu par politiskās varas nomaiņu Vācijā, kas, jāatzīst daļēji arī izdevās.
Karjeras laikā Rommelam nācās saskarties ar daudziem sazvērniekiem. Kā vēlāk atklājās, arī viņa štāba priekšnieks, kurš bija tieši padots Rommelam, bija iesaistīts sazvērestībā. Šis štāba priekšnieks, Špeigels, nodrošināja Rommelam "nejaušas" tikšanās ar sazvērestības vadītājiem, kuri centās Rommelu pārliecināt par to, ka Hitlers jāatstādina. Rommels to visu neuztvēra īsti nopietni. un neticēja ka tāda sazvērestība tiešām TIEK rīkota. Pats Špeigels laikā, kad Rommels bija izbraucis vai atvaļinājumā, mēdza rīkot viņa kabinetā sazvērnieku apspriedes, kurās viņi diskutēja, iedzēra un spēlēja kārtis.
Tā tas bija arī 1944. gada 5. jūnijā, kad štābam ziņoja, ka Normandijas virzienā dodas milzīgs sabiedroto desants un ir sākusies kauja. Rommels bija atvaļinājumā un par uzbrukumu uzzināja tikai nākamajā rītā, kad sabiedrotie jau bija atbrīvojuši lielu daļu Normandijas piekrastes. Rommels atgriezās štābā tikai 6. jūnija vakarā un konstatēja, ka štāba virsnieki spēlē galda tenisu...
Kauja vāciešiem nevedās, sabiedrotie virzījās arvien tālāk. Daudzas armija pastāvošas nepareizības lika Rommelam pārdomāt kara jēgu un viņš saprata, ka Vācijai jānoslēdz miers. Par to viņš bija domajis jau agrāk, taču šobrīd viņš saprata, ka miers jānoslēdz par katru cenu - ar vai bez Hitlera piekrišanas. Sev par nelaimi, savās domās viņš mēdza dalīties arī ar citiem. Topošā puča dalībniekiem tā bija zaļā gaisma. Viņi uzskatīja, ka Rommels piekrīt atentātam un vēlējās viņu redzēt kā nākotnes Vācijas prezidentu. Rommels tikmēr centās Hitleru pierunāt veikt izmaiņas valsts politiskajā sistēmā, taču netika uzklausīts.
Kādu dienu, apbraucot fronti, lai novērtētu situāciju (kas nebija spoža) Rommelu smagi ievainoja galvā un viņš nokļuva lazaretē. Tikmēr sazvērnieki, kā paši uzskatīja, ar Rommela svētību 1944. gada 20. jūlijā sarīkoja atentātu pret Hitleru, kas izgāzās. Rommels, lazaretē uzzinājis par atentātu smagi sašuta, bet nesaistīja to ar kādu no sev zināmajiem virsniekiem.
SS, protams, sāka izmeklēšanu. Atklajās visādi nesmukumi - nopelniem bagātais ģenerālfeldmaršals Eižens Rommels bijis saistīts ar sazvērestību! Par to tika ziņots Hitleram. Rommela izteicieni un centieni ietekmēt Hitleru un skaļi izteiktās domas par seperatmiera noslēgšanu neliecināja par labu viņam. Pats feldmaršals gan nemaz nenojauta kādu pagriezienu ieņēmusi izmeklēšana, un, ka pret viņu jau liecinājuši vairāki cilvēki, kurus viņš saticis labi ja reizi mūžā. Viņš atkopās no ievainojuma savās mājas Herlingenē, kad pie viņa ieradās sūtņi no Berlīnes.
"Fīrera interesēs priekšroka būtu dodama pašnāvībai." Ar tādiem vārdiem viesi lika noprat, ka pašnāvības gadījumā netiks represēta viņa ģimene un aptraipīts ģimenes vārds. Drošsirdīgais feldmaršals piekrita, atvadījās no sievas un devās uz tumšo opeli, kur viņu jau gaidīja ciankālija ampula. Berlīnē, savukārt, jau 13. oktobra rītā bija sākta sagatavošanās feldmaršala bērēm...
Līdz mūsdienām saglabājies populārs uzskats, ka feldmaršals Rommels bijis sazvērnieku un puča vadonis. Viņš joprojām Vācijā tiek uzksatīts par nacionālo varoni, kas pretojies Hitleram. Tiesa pētījumi pierādījuši, ka viņš bijis tikai drošsirdīgs karavīrs, kurš kļuvis par nespršanās upuri.
