Šī ir Apple Computers un Pixar Animation Studios izpilddirektora Stīva Džobsa (1955-2011) slavenā runa augstskolas diplomu izsniegšanas ceremonijā 2005.gada 12.jūnijā, Stenfordas Universitātē, ASV, viena no slavenākajām un iedvesmojošākajām runām mūsdienu cilvēces vēsturē. Mani tā uzrunāja…
„Es jūtos pagodināts, esot šodien ar jums šeit, vienā no labākajām pasaules universitātēm. Es pats tā arī nepabeidzu augstskolu. Patiesību sakot, tik tuvu augstskolas pabeigšanai kā tagad es nekad neesmu bijis. Šodien es vēlētos jums pastāstīt trīs stāstus no manas dzīves. Tas arī viss. Nekas īpašs. Tikai trīs stāsti.
Pirmais stāsts ir par punktiņu savienošanu.
No Rīda koledžas es izlidoju sešus mēnešus pēc mācību uzsākšanas, bet turpināju tur dzīvoties kā ciemiņš vēl kādus 18 mēnešus līdz patiešām aizgāju. Tātad – kāpēc es izlidoju?
Tas sākās vēl pirms es biju piedzimis. Mana bioloģiskā māte bija jauna, neprecējusies, augstskolu beidzoša studente, un tāpēc viņa izlēma atdot mani adoptācijai. Viņa ļoti vēlējās, lai mani adoptē cilvēki ar augstskolas izglītību, tāpēc tika nokārtots viss nepieciešamais, lai mani adoptētu kāds jurists un viņa sieva. Diemžēl brīdī, kad es izlidoju no savas mātes vēdera, viņi izlēma, ka patiesībā vēlas meitenīti.
Nu, un tā manus vecākus nakts vidū uzmodināja telefona zvans: „Mums ir neparedzēts mazulītis, puisītis; vai jūs viņu vēlaties?” Viņi teica: „Protams!” Mana bioloģiskā māte vēlāk uzzināja, ka mana māte nebija pabeigusi augstskolu, bet tēvs nebija pabeidzis pat vidusskolu. Viņa atteicās parakstīt izšķirošos adoptācijas dokumentus. Viņa piekāpās tikai pāris mēnešus vēlāk, kad mani vecāki apsolīja, ka es kādu dienu mācīšos augstskolā.
Un 17 gadus vēlāk es patiesi mācījos koledžā. Bet es naivi izvēlējos koledžu, kas ir gandrīz tikpat dārga kā Stenforda, un visa mana vecāku-darbaļaužu nauda tika iztērēta manām augstskolas mācībām. Sešus mēnešu vēlāk es neredzēju tajā nekādu vērtību. Man nebija ne mazākās nojausmas par to, ko es vēlos darīt ar savu dzīvi, un to, kādā veidā augstskola varētu man palīdzēt to izlemt. Un te nu es biju, tērēdams naudu, kuru mani vecāki bija krājuši visu savu mūžu. Tāpēc es izlēmu izstāties no augstskolas un ticēt, ka viss galu galā būs kārtībā.
Tobrīd tas bija diez gan biedējoši, bet, tagad atskatoties pagātnē, tas laikam bija viens no labākajiem lēmumiem, kurus es esmu pieņēmis. Brīdī, kad es izstājos, es varēju pārtraukt mani neinteresējošo priekšmetu apgūšanu un tā vietā apgūt to, kas man šķita pievilcīgs.
Tas gan nebija tik romantiski. Man nebija pašam savas istabiņas, tāpēc es gulēju uz grīdas savu draugu istabiņās; es nodevu tukšās kolas pudeles par 5 centiem gabalā, lai varētu sev nopirkt ēdienu un katru svētdienu nogāju 7 jūdzes cauri visai pilsētai, lai vismaz reizi nedēļā kārtīgi paēstu Hare Krišņas templī. Es to dievināju. Un daudz kas no tā, ar ko es sadūros, savas intuīcijas un ziņkārības vadīts, vēlāk izrādījās nenovērtējams. Ļaujiet man minēt kādu piemēru:
Rīda koledža piedāvāja, iespējams, Tolaik labākos kaligrāfijas kursus valstī. Viscaur universitātes pilsētiņai katrs plakāts, katrs uzraksts un katrs zīmējums bija skaisti ar roku kaligrāfēts. Tā kā man nebija jāapmeklē obligātās nodarbības, es kā papildpriekšmetu izvēlējos kaligrāfiju, lai vairāk to iepazītu. Es uzzināju par serif un san serif burtveidoliem, par atstarpju platuma mainīšanu dažādu burtu kombinācijās, par to, kas izcilu tipogrāfiju padara izcilu. Tas bija skaisti, vēsturiski, mākslinieciski izsmalcināti veidā, kādu zinātniski nevar paskaidrot, un man tas šķita fascinējoši.
Protams, es necerēju, ka šīs zināšanas manā dzīvē ienesīs kādu praktisku jēgu. Bet desmit gadus vēlāk, kad mēs izstrādājām pirmo Macintosh datoru, tas viss pēkšņi pie manis atgriezās. Un mēs to visu iestrādājām Makā. Tas bija pirmais dators ar skaistu tipogrāfiju.
Jas es nebūtu aizgājis uz šiem konkrētajiem kursiem augstskolas laikā, tad Makam nekad nebūtu vairāku burtveidolu vai proporcionāli izkārtotu fontu. Un tā kā Windows vienkārši nokopēja Maku, tad visdrīzāk arī nevienam personālajam datoram to nebūtu. Ja es nekad nebūtu izlidojis, es nekad nebūtu arī ielidojis kaligrāfijas kursos, un personālajiem datoriem, iespējams, nebūtu skaistās tipogrāfijas, kāda viņiem ir tagad. Protams, laikā, kad biju koledžā, savienot visus punktiņus, skatoties nākotnē, bija neiespējami. Bet tagad, atskatoties 10 gadus senā pagātnē, viss šķiet pavisam skaidrs.
Savienot punktiņus, domājot par nākotni, tu nevari; tu tos vari savienot tikai, skatoties pagātnē. Tātad tev ir jātic tam, ka kaut kādā veidā šie punktiņi tavā nākotnē savienosies. Tev kaut kam ir jātic – savām spējām, liktenim, dzīvei, karmai, vienalga kam. Šī pieeja mani nekad nav pievīlusi, un tai ir bijusi būtiskākā ietekme manā dzīvē.
Mans otrais stāsts ir par mīlestību un zaudējumu.
Man noveicās – es jau agri savā dzīvē sapratu, kas man visvairāk patīk. Vozs un es radījām Apple manu vecāku garāžā, kad man bija 20 gadu. Mēs smagi strādājām un desmit gadu laikā Apple izauga no mums diviem un garāžas līdz 2 miljardus vērtam uzņēmumam ar vairāk nekā 4000 darbiniekiem. Mēs tikko bijām laiduši klajā mūsu labāko radījumu – Makintošu – gadu ātrāk, nekā tas bija paredzēts, un man tikko bija palikuši 30 gadi.
Un tad mani atlaida. Kā gan tevi var atlaist no uzņēmuma, kuru tu radīji? Nu, kad Apple attīstījās, mēs nolīgām kādu, kas, manuprāt, bija ļoti talantīgs un spējīgs lai spētu palīdzēt man vadīt uzņēmumu, un pirmos gadus viss bija labi. Bet tad mūsu nākotnes vīzijas sāka spēcīgi atšķirties un drīz vien mēs sapratām, vienam no mums bija jāaiziet. Kad tas notika, mūsu direktoru padome atbalstīja viņu. Tāpēc 30 gadu vecumā nācās aiziet man. Un tas notika ļoti skaļi un ar lielu publicitāti. Tas, kas bija visas manas pieaugušā dzīves centrs, tagad bija prom, un tas bija sāpīgi.
Nākošos pāris mēnešus man nebija sajēga par to, ko lai tagad dara. Man bija sajūta, ka es esmu pievīlis iepriekšējo uzņēmēju paaudzi, man šķita, ka esmu nosviedis stafetes kociņu, ko man uzticēja. Es satikos ar Deividu Pakardu un Bobu Nojsu un centos atvainoties, ka tik drausmīgi visu sabojāju. Tā bija ļoti skaļa izgāšanās un es pat sāku apsvērt domu par bēgšanu no šīs vietas. Bet kaut kas lēnām sāka uz mani spiest – es vēl joprojām dievināju to, ko es daru. Notikumi ar un ap Apple mani ne drusku nebija mainījuši. Mani atraidīja, bet es vēl joprojām biju iemīlējies. Tāpēc es izlēmu sākt visu no gala.
Tolaik es to nesapratu, bet sanāca tā, ka atlaišana no Apple bija labākais, kas ar mani varēja notikt. Smaguma sajūtu, ko radīja panākumi, tika aizvietota ar viegluma sajūtu, ko radīja fakts, ka atkal esmu iesācējs, kurš ir mazāk pārliecināts par visu. Tā mani atbrīvoja un ļāva man ieiet vienā no radošākajiem manas dzīves posmiem.
Nākošo piecu gadu laikā es nodibināju uzņēmumu ar nosaukumu NeXT, vēl vienu uzņēmumu ar nosaukumu Pixar, un iemīlējos apbrīnojamā sievietē, kas vēlāk kļuva par manu sievu. Pixar tiecās uz mērķi radīt pasaulē pirmo datoranimācijas filmu (Toy Story) un tagad tā ir visveiksmīgākā animācijas studija pasaulē. Dažādu notikumu rezultātā Apple nopirka NeXT, es atgriezos Apple, un tehnoloģijas, kuru mēs izstrādājām NeXTā šobrīd ir Apple sistēmu sirdī. Un man ar Lorēnu ir izveidojusies brīnišķīga ģimene.
Es esmu diez gan pārliecināts par to, ka nekas no šī nekad nebūtu noticis, ja mani neatlaistu no Apple. Tās bija pretīgas zāles, bet laikam jau pacientam tās bija vajadzīgas. Reizēm dzīve tev iemet pa galvu ar ķieģeli. Nezaudē ticību. Es esmu pārliecināts, ka vienīgais, kas man palīdzēja turpināt darboties, bija fakts, ka es dievināju to, ko daru.
Tev jāatrod tas, ko tu dievini. Un tas attiecas kā uz darbu, tā arī uz tavu mīļoto. Tavs darbs aizņems lielu tavas dzīves daļu, un vienīgais veids, kā būt patiesi apmierinātam ar to, ko tu dari, ir darīt to, kas tev šķiet labs darbs. Un vienīgais veids, kā darīt labu darbu, ir dievināt to, ko tu dari. Ja tu vēl joprojām neesi to atradis, tad turpini meklēt. Neapstājies. Tāpat kā ir ar citām sirdslietām, tu zināsi, kad tu būsi atradis īsto. Un, gluži kā jebkurās labās attiecības, ar gadiem viss paliek tikai labāk. Tāpēc turpini meklēt, kamēr atradīsi. Neapstājies.
Mans trešais stāsts ir par nāvi.
Kad man bija 17 gadi, es reiz lasīju citātu, kas skanēja šādi: „Ja tu katru dienu dzīvosi tā, it kā tā būtu tava pēdējā, kādu dienu tev izrādīsies taisnība.” Tas uz mani atstāja lielu iespaidu un kopš tā laika, tātad visus pagājušos 33 gadus, es katru rītu esmu paskatījies spogulī un vaicājis sev: „Ja šodiena būtu manas dzīves pēdējā diena, vai es vēlētos darīt to, ko es grasos darīt šodien?” Un, ja atbilde bija „Nē” pārāk daudzas dienas pēc kārtas, es zināju, ka man kaut kas ir jāmaina.
Apziņa, ka es drīz būšu miris, ir svarīgākais līdzeklis, ar kuru es jelkad biju sastapies un kas man palīdzēja pieņemt manas dzīves lielos lēmumus. Jo gandrīz viss – visas ikdienas gaidas, lepnums, bailes no kauna vai izgāšanās – visas šīs lietas pazūd brīdī, kad sastopas ar nāvi, atstājot tikai lietas, kas ir patiesi svarīgas. Apziņa, ka tu mirsi ir labākais veids, kāds man zināms, lai izvairītos no slazda, kas slēpjas domāšanā, ka tev ir kaut kas, ko zaudēt. Tu jau esi kails. Nav neviena iemesla, lai nesekotu savai sirdij.
Apmēram pirms gada man noteica diagnozi – vēzis. Man veica izmeklēšanu 7:30 no rīta un tās laikā atklājās, ka man ir audzējs aizkuņģa dziedzerī. Es vispār nezināju, kas tas ir. Ārsti teica, ka tas gandrīz noteikti ir neārstējams vēzis un ka man vajadzētu rēķināties, ka es nedzīvošu ilgāk par trīs līdz sešiem mēnešiem. Mans ārsts ieteica man iet mājās un sakārtot savu dzīvi – tas ir ārsta kodekss, kad runa ir par nāvi. Tas nozīmē, ka tev pāris mēnešos jāpasaka saviem bērniem viss, ko tu vēlējies pateikt 10 gadu laikā. Tas nozīmē, ka tev viss ir jāsakārto tā, lai tavai ģimenei tas būtu pēc iespējas vieglāk. Tas nozīmē atvadīties.
Ar šo diagnozi es nodzīvoju visu to dienu. Vēlāk, tās dienas vakarā, man veica biopsiju, kuras laikā man caur rīkli un kuņģi manās zarnās tika ievadīta zonde, un manā aizkuņģa dziedzerī tika iedurta adata un paņemts audu paraugs no audzēja. Es biju sazāļots, bet mana sieva, kura arī tur bija, stāstīja, ka, kad ārsti aplūkoja šūnas zem mikroskopa, viņi sāka raudāt, jo izrādījās, ka tā ir ļoti reta aizkuņģa dziedzera vēža forma, ko ar operācijas palīdzību var izārstēt. Man veica operāciju un tagad man viss ir kārtībā.
Tas bija mans tuvākais brīdis nāvei, un es ceru, ka tas tāds arī paliks vēl vismaz pāris desmitgades. Izdzīvojot šo notikumu, es tagad varu to teikt nedaudz drošāk nekā tad, kad nāve bija noderīgs, bet tīri intelektuāls koncepts:
Neviens nevēlas mirt. Pat cilvēki, kuri vēlas nokļūt debesīs, nevēlas mirt, lai tur nokļūtu. Un tomēr nāve ir liktenis, kas vieno mūs visus. Vēl neviens no tās nav izvairījies. Un tieši tā tam arī vajadzētu būt, jo nāve visdrīzāk ir Dzīves labākais izgudrojums. Tas ir Dzīves pārvērtību sūtnis. Tas attīra no vecā, lai dotu ceļu jaunajam. Šobrīd jaunais esat jūs, bet kādu dienu, kas nav nemaz tik tālu no šī brīža, jūs pamazām kļūsiet par veco un tiksiet aizslaucīti. Piedodiet, ka esmu tik dramatisks, bet tā vairāk vai mazāk ir patiesība.
Jūsu laiks ir ierobežots, tāpēc neizšķiediet to, izdzīvojot kāda cita dzīvi. Neļaujiet, lai jūs iesloga dogma, ar ko es domāju – nebalstiet savu dzīvi uz to, ko domā citi. Neļaujiet citu cilvēku viedokļu trokšņiem apslāpēt jūsu pašu iekšējo balsi. Un, pats svarīgākais, atrodiet sevī drosmi, lai sekotu savai sirdij un intuīcijai. Tās kaut kādā veidā jau zina, par ko jūs patiesībā vēlaties kļūt. Viss pārējais ir sekundārs.
Kad es biju jauns, bija tāda apbrīnojama publikācija Visas pasaules katalogs (The Whole Earth Catalog), kas bija viena no manas paaudzes Bībelēm. To radīja cilvēks vārdā Stjuarts Brends netālu no šejienes, Menlo parkā, un viņš to atdzīvināja ar savu poētisko pieskārienu. Tas notika 1960-to gadu beigās, vēl pirms personālajiem datoriem un desktopiem, tāpēc tas tika radīts ar rakstāmmašīnām, šķērēm un polaroid kamerām. Tas bija kā savdabīgs Google papīra veidolā – 35 gadus pirms paša Google rašanās: tas bija ideālistisks un pārpludināts ar jaunām iespējām un lieliskām idejām.
Stjuarts un viņa komanda izdeva vairākus Visas pasaules kataloga numurus, un tad, kad viņu darbs bija padarīts, viņi radīja pēdējo numuru. Tas bija 1970-to gadu vidū, un es tolaik biju jūsu vecumā. Uz izdevuma aizmugurējā vāka bija fotoattēls, kurā redzams agrs rīts, stāvot uz lauku ceļa – tas ir skats, ko tu laikam varētu redzēt, ja braukātu ar stopiem. Zem šī attēla bija vārdi: „Paliec izsalcis. Paliec muļķīgs.” Tas bija viņu atvadu vēstījums. Paliec izsalcis. Paliec muļķīgs. Un es to vienmēr esmu novēlējis arī sev. Un tagad, kad jūs beidzat šo augstskolu, lai sāktu visu no sākuma, es to novēlu jums.
Paliec izsalcis. Paliec muļķīgs.
Paldies jums visiem par uzmanību.”
