piedāvāju jums novērtēt desmit, manuprāt, atjautīgākos un amizantākos dižgaru pēdējos pirmsnāves izteicienus. Tiesa, es tobrīd blakus neesmu bijusi, tādēļ atliek vien uzticēties vēsturiskajiem lieciniekiem.
Romas imperators Tits Flāvijs Vespasiāns (9-79) pirms nāves paguva pateikt: "Man šķiet, ka es pārvēršos par dievu".
Itāļu gleznotājs Pjetro Perudžino (1450-1523), būdams uz nāves gultas, atteicās pieņemt mācītāju. Viņa pēdējie vārdi bija: "Es gribu zināt, kas nākamajā pasaulē notiek ar tiem, kas nav izsūdzējuši grēkus".
Luijs XIV (1638-1715) - Francijas "karalis - saule". Piecu gadu vecumā oficiāli kļuvis par Francijas karali, Luijs XIV valdīja līdz pat nāvei - 77 gadus. Viņa pēdējie vārdi bija: "Kāpēc jūs raudat? Vai domājāt, ka esmu nemirstīgs?"
Džovanni Džakomo Kazanova (1725-1798) - itāļu alķīmiķis, avantūrists, mīlnieks. Pēdējos mūža gadus strādāja par bibliotekāru. Viņa pēdējie vārdi bija: "Esmu dzīvojis kā filozofs un mirstu kā kristietis".
Viens no visu laiku dižākajiem komponistiem Ludvigs van Bēthovens (1770-1827): "Aplaudējiet, draugi, komēdija ir beigusies!"
Vācu rakstnieks un dzejnieks Heinrihs Heine (1797-1856): "Dievs man piedos - tas ir viņa darbs".
Angļu zinātnieks Čārlzs Roberts Darvins (1809-1882) mira pilnīgā mierā: "Es neesmu pēdējais, kam bail no nāves".
ASV Pilsoņu kara ģenerālis Džons Sedžviks (1813-1864) kaujā pie Spotsilvānijas izlūkojis situāciju, novērtējis to kā pilnīgu drošu un teicis: "No tāda attāluma viņi pat zilonim nevarētu trāp..."
Filozofs Karls Markss (1818-1883) pēdējos vārdus veltīja kalponei, kas mudināja viņu pateikt šo pēdējos vārdus, lai viņa tos pierakstītu nākamo paaudžu zināšanai: "Ej prom, vācies ārā - pēdējie vārdi ir muļķiem, kas dzīves laikā nav pietiekami pateikuši".
Velsiešu dzejnieks Dilans Marlē Tomass (1914-1953): "Esmu izdzēris astoņpadsmit glāzes viskija. Domāju, ka tas ir rekords..."
