Christa Päffgen jeb Niko bija leģendārā popārta mākslinieka Endija Vorhola mūza, kulta grupas "The Velvet Undergound" dalībniece, veiksmīga modele, dzejniece un aktrise. Taču, tieši tāpat kā daudziem citiem sešdesmito gadu scēnas dalībniekiem, bohēma, mūžīgie laimes meklējumi, eksperimenti ar dzīvesveidu, beidzās ar heroīna atkarību.
Nico - modele, mūziķe, mūza1
Christa Päffgen piedzima 1938. gada 16. oktobrī, Ķelnē, Vācijā. Niko tēvs bija karavīrs, kurš nomira nacistu koncentrācijas nometnē, kurā ar viņu tika veikti medicīniski eksperimenti. 1946. gadā Niko ar māti pārcēlās uz Berlīni, kur 8 gadus vecā meitene strādāja par apģērbu šuvēju, vēlāk Krista piepelnījās arī pārdodot dāmu apakšveļu. Taču 13 gadu vecumā bālo daiļavu ar izteiksmīgajiem vaibstiem, kas bija 178 cm gara, kas bija ievēroja modes biznesa pārstavji un pusaudze kļuva par modeli. Strādājot Berlīnē, Niko tika izvarota un tas atstāja iespaidu uz visu meitenes dzīvi.
Tieši strādājot par modeli, viņa ieguva palamu Niko, kuru modelei piešķīra fotogrāfs Herberts Tobiass - no šī vārda viņa nešķīrās līdz pat pēdējai dzīves stundai. "Niko" radās no viņas bijušā drauga vārda, kas bija "Nikos". Drīz vien meitene nokļuva uz visiem modes izdevumiem, tostarp, ikoniskā žurnāla - Vogue - vāka. Ceļojot apkārt pasaulei, Niko apguva franču, spāņu un angļu valodu. 17 gadu vecumā viņa devās uz Ņujorku.
Filmējoties dažādās reklāmās, Niko tika ievērota - viņu aicināja filmēties. Tā aizsākas meitenes kinoaktrises karjera. 1962. gadā Niko piedzima dēls Kristians Ārons - Niko apgalvoja, ka bērna tēvs ir slavenais franču aktieris Alēns Delons, taču aktieris to noliedza, taču interesanti, ka tai pat laikā Niko dēlu pārsvarā audzināja Delona vecāki.
1965. gadā Niko iepazinās ar "Rolling Stones" ģitāristu Braienu Džonsu, kurš 27 gadu vecumā traģiski mira, noslīkot baseinā pēc pārdozēšanas. Viņa ierakstīja savu pirmo singlu " I'm not sayin'/The last MIile", kuru producēja Džimijs Peidžs - leģendārais Led Zeppelin ģitārists. Ta gada vasarā Niko iepazinās ar vel vienu leģendu - Bobu Dilanu, kas sievietei sacerēja dziesmu.
Pēc iepazīšanās ar Braienu Džonsu, sekoja iepazīšanās ar Endiju Vorholu, kurš tobrīd producēja "The Velvet Underground" un uzstāja, ka Niko ir jākļūst par grupas dziedātāju un ta arī notika. Niko tika atvēlētas galvenās partijas dziesmās " I'll be your mirror" , "All tomorrow parties" un "Femme fatale", viņa iedziedāja bekvokālu Lū Rīda "Sunday morning". Albums ko "The Velvet undergound" un Niko izdeva, tobrīd nebija novērts, taču iekļuva The Rolling stones žurnāla 500 greatest rock music albums of all the time 13. vietā
1967. gadā Niko sāka darboties kā solodziedātāja, kurai dziesmas rakstīja arī tādi mūziķi kā Dilans, Rīds un Keils. Radošajā darbībā Niko ietekmējās arī no Leonarda Koena. Taču Niko rakstīja arī pati, uz to viņu pamudināja iepazīšanās ar Džimu Morrisonu no The Doors, kurš kļuva par Niko dvēseles brāli. 1974. gadā Niko pat iedziedāja The Doors dziesmu "The End".
Niko noteikti var uzskatīt par ikonu - tāpat kā daudzi sešdesmito/septiņdesmito gadu mākslinieki, arī viņa pievērsās 19. gadsimta romantismam, nomadiskam dzīvesveidam, klejojot no vienas pilsētas un kontinenta, uz otru. Viņa bija pārliecināta veģetāriete un nihiliste, bet, kas ir interesanti - Niko ar vienu ausi bija kurla, lai gan tas neietekmēja viņas karjeru, māksliniecei visu mūžu bija problēmas saklausīt, ko saka citi cilvēki.