Viņa brīvi pārvaldīja trīs valodas – vācu, angļu un franču. Visu dzīvi kopš agras bērnības mīlēja mūziku, pati spēlēja un dziedāja. Vispopulārākā Dītrihas dziesma par kara laiku, protams, ir „Sag mir wo die blumen sind”.
Dītrihu dēvēja arī par karalieni un viņa šo pieņēmusi, statusu apzinājusies pilnībā. Bijis pat gadījums, kad britu princese aicinājusi viņu uz pieņemšanu, bet Marlēna atteikusi, paskaidrojot draugiem, kāpēc viņai jāiet pie princeses, ja viņa pati esot karaliene
Dītrihas draugu, mīļāko un paziņu lokā bija daudz ievērojamu skatuves un vārda mākslinieku. Attiecības ar pasaulslavenā romāna „Rietumu frontē bez pārmaiņām” autoru Ēriku Mariju Remarku un Hemingveja rakstu darbu viena no pirmajām lasītājām un vērtētājām
Dītriha nodzīvoja garu un spilgtu mūžu. Pēdējos 13 gadus viņa pavadīja noslēgtībā savā dzīvoklī Parīzē. Viņa par katru cenu nevēlējās novecot vai no apbrīnas tēla pārvērsties par līdzjūtības objektu. Ne velti uz kapa pieminekļa stāv rakstīts - Hier steh ich an den Marken meiner Tage – Šeit esmu es uz savas dzīves robežas – kā pati būtu izvēlējusies kad dzīvo, kad aiziet. Marlēna iemūžināja savu tēlu uzrakstot arī memuārus un sniedzot vairākas stundas garu interviju, kas kļuva par pamatu dokumentālai filmai.