Latvijas dzīva leģenda!5

Rokmūziķa karjeru Igo Fomins uzsāka 16 gadu vecumā. 1979. gadā viņš iesaistījās savā pirmajā grupā "Corpus", kur dziedāja un spēlēja vijoli. 1980. gadā "Corpus" apvienojās ar grupu "Līvi". "Līvu" mūzika jau tolaik bija raksturojama ar izcilu dzejnieku vārdiem un kvalitatīvu izpildījumu, tam kā piemēri ir kompozīcijas "Zušu dziesmiņa" (teksts – J.Plotnieks, mūzika – Ē.Ķiģelis), "Laika dziesmiņa" (teksts – V.Kalniņš, mūzika – Ē.Ķiģelis), "Vēju muzikants" (teksts – J.Grots, mūzika – Ē, Ķiģelis), vēlāk "Iedomu pilsēta" (teksts – C.Dinere, mūzika – M.Šterns) un citas. "Līvi" daudz koncertēja Latvijā, Lietuvā un Krievijā, Sibīrijā, Vācijas demokrātiskajā republikā, tādējādi bija iespēja novērot situāciju citur un secināt, ka ārzemju mūziķiem ir daudz plašākas iespējas, salīdzinot ar iespējām tā laika Latvijā.

1983. gada pavasarī, vēl joprojām dziedot "Līvos", Igo ar Ainaru Virgu, Olgu Blauzdi un Līgu Poškus nodibināja vokālo grupu "Liepājas kvartets", kas muzicēja dažādos žanros, tajā skaitā džeza stilā, un negaidīti ātri ieguva atzinību un visplašāko auditoriju. Igo bija kļuvis populārs un novērtēts: 1984. gadā viņš tika godināts kā labākais solists Latvijas gada konkursā, kas notika Liepājā, estrādē "Pūt vējiņi". Šis konkurss tajā gadā, padomju birokrātu vēlmju rezultātā, zaudēja "Liepājas dzintara" nosaukumu, turklāt tā tas ir noticis vairākkārt. Igo dziedātās dziesmas skanēja Latvijas radio un televīzijā. Par tā laika dziedātākajiem Igo hītiem tiek uzskatītas kompozīcijas „Par smilgām” (teksts – J.Baltvilks, mūzika – J.Lūsēns), "Vēstule" (teksts un mūzika - Igo), "Meitene kafejnīcā" (teksts – A.Skujiņa, mūzika – V.Krieviņš), "Puiku dziesma" (teksts – Igo, mūzika – A.Virga). 1985. gadā pēc „Līvu” plates „Iedomu pilsēta” izdošanas Igo pameta grupu, pusgadu vēlāk izjuka arī "Liepājas kvartets". Tomēr dziedātājs meklēja jaunus izteiksmes ceļus. Bija sācies viņa solo karjeras laiks.

Jauns posms mūziķa dzīvē sākās, kad 1985. gadā tika izveidota grupa "Remix" un Igo kļuva par tās solistu. Mūziķis atzīst, ka darbs grupā ir bijis ļoti kreatīvs, tika radītas daudzas populāras melodijas: "Dzeltenās kurpes" (teksts – K.Dimiters, mūzika – U.Marhilēvičs) "Komunālais blūzs", "Likteņlīnijas". Plates tika izdotas arī krievu valodā un tiražētas visā Padomju Savienībā. "Remix" sniedza daudzus koncertus ārpus Padomju Savienības robežām: Zviedrijā, Grieķijā, Somijā, Vācijā. Astoņdesmito gadu beigu neaizmirstamākā dziesma ir "...pie Laika" (teksts – Igo, mūzika – U. Marhilēvičs). Šī dziesma radīja sabiedrībā īpašas sajūtas un ir iekļauta latviešu patriotisko dziesmu izlasē „Tautas Laiks” (2006), jo tajā izskan Trešās atmodas centieni:Dzīvību, dzīvību Tēvzemei - Nelūdzam - pieprasām!”

1986. gada vasarā Igo ieguva Grand Prix PSRS jauno dziedātāju konkursā festivālā "Jūrmala-86" ar dziesmu "Kā senā dziesmā" un krievu valodā izpildīto Davida Tuhmanova dziesmu "Sēņu lietus". Jau pēc mēneša Rostokā viņš bija starptautiskā festivāla "Cilvēks un jūra" otrās vietas laureāts un vēlāk saņēma arī klausītāju simpātijas balvu, tādējādi nokļūstot jaunos popularitātes augstumos. Daudzas kompozīcijas, ko viņš dziedāja, kļuva par hītiem, medijos viņš sniedza intervijas un intervēja citus, vadīja TV raidījumus un veidoja radio pārraides, kur intervēja citus, rakstīja un lasīja savu dzeju, zīmēja, apguva kino režiju pie Anša Epnera un veidoja videoklipus dziesmām. Viņa radošums rada izpausmes daudzās jomās. Vēl neviens cits padomju laika mūziķis līdz šim Latvijā nebija tiražēts tādos apmēros.1987. gadā Igo kopā ar savu brāli Ivo un citiem Liepājā pazīstamiem mūziķiem apvienojās grupā "Liepājas brāļi". Spilgtākā dziesma, kas ir kļuvusi par vadmotīvu festivālam "Bildes", ir viņu radītā kompozīcija "Tikai tā" (teksts – G.Račs, mūzika – U.Marhilēvičs). Laika gaitā mūziķim bija radies prāvs draugu un domubiedru pulciņš, un viņu iemīļota pulcēšanās vieta bija kafejnīca "Malvīne" Rīgā, Brīvības ielā, vēlāk arī "Palete" Vecrīgā. Drīz gaisā sāka virmot Trešās atmodas īpašā pacilātība, radošo cilvēku vidē tā bieži pārtapa mākslas darbos. Kādu dienu pēc šādas pulcēšanās reizes, dodoties pāri Brīvības (toreizējai Ļeņina) ielai, komponists Zigmars Liepiņš esot teicis: "Es esmu kaut ko izdomājis un izlēmis!”- un uzticējis Igo Lāčplēša lomu rokoperā "Lāčplēsis" (librets – M.Zālīte, mūzika – Z.Liepiņš).

Drīz vien sākās mēģinājumi, darbs bija ļoti intensīvs. Šai izrādei Igo nebija dublanta. Slodze - ļoti liela, jo pienākums bija ļoti atbildīgs, - „tas bija kā uz dzīvību un nāvi, bez jebkādām atlaidēm”, atceras mūziķis. Māras Zālītes libretā visā tautā populārajam A.Pumpura eposa varonim bija piešķirta jauna simboliska nozīme, Lāčplēša ausīs bija ne tikai tautas varoņspēks, Atmodas laiks prasīja, lai Lāčplēša ausis kļūtu dzirdīgas pret savas tautas tagadni, pagātni un nākotni. Un 26 gadus vecais dziedātājs Igo kļuva par šī simbolu nesēju. Izrādes nobeigumā Igo dziedājumā skanēja Lāčplēša vārdi:Sauc mani skaļāk, bērniņ, sauc! Es dzirdu vēl. Man vēl ir valoda un vārds. Sauc mani, bērniņ! Sauciet mani skaļāk!”

Izrādes ģenerālmēģinājums bija kocertuzvedums Burtnieku estrādē 1988.gada 24.jūnijā, pēc tam koncerti notika Sporta manēžā. Pēc katras izrādes sekoja sprādzienam līdzīgas publikas ovācijas, sākotnēji cilvēki zālē dziedāja līdzi "Pūt, vējiņi" , vēlāk Latvijas valsts himnu. Tas jaunajam dziedātājam dubultīgi deva atpakaļ izrādē ielikto garīgo un fizisko spēku. Pats Igo novēl šādu pieredzi arī citiem profesionāliem mūziķiem. Viņš kā Lāčplēsis jutis milzīgu atbildību tautas priekšā un saņēmis arī milzīgu tautas atbalstu. Ar rokoperas „Lāčplēsis" mākslinieciskajiem līdzekļiem tika veicināta tautas atmoda, tas bija sava veida instruments. Igo atzīst, ka mūziķu domāšanas veids vienmēr atšķīries no citu cilvēku domāšanas veida, un tieši tas ir nostrādājis – viņi spēja ietekmēt sabiedrību! Pēc 20 gadiem rokopera atdzima: 2008.gada 20.jūnijā Burtniekos un 11.jūlijā Arēnā Rīga notika rokoperas "Lāčplēsis" 20 gadu jubilejas koncertuzvedums. Šoreiz pēc izrādes skatītāji kopā ar Igo dziedāja kompozīciju „Atgriešanās”.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mūziķis Igo ir radis dažādas mākslinieciskās izpausmes iespējas.1990. gadu sākumā viņš turpināja solo karjeru. Savas karjeras laikā Igo ir sniedzis un vēl joprojām sniedz koncertus gan kā solists, gan grupu dalībnieks. Sporta halles un stadioni ir pārpildīti, viņa vārds ir mūzikas kvalitātes zīmols. Savā mūzikā viņš ir ļoti daudzpusīgs – izpilda gan rokmūziku, gan romantisku mūziku, gan popmūziku un arī džeza mūziku, kā arī pats sacer gan melodijas, gan dziesmu vārdus.

Igo ne tikai muzicē, bet arī zīmē, raksta dzeju gan latviešu, gan krievu valodā. 2006. gadā izdots viņa krājums „Bezgalīgs tuvums”, tajā iekļauti dzejoļi, dziesmu teksti un autora ilustrācijas. 2008. gadā izdota autora ilustrēta stāstu un dzejoļu grāmata „Viss palēnām notiek”.Astoņdesmito gadu vidū Igo radās ideja par to, ka arī citi mūziķi varētu sevī atklāt vēl kādu talantu. Viņš apkopoja tā laika pazīstamo mūziķu radītos darbus, grafikas un gleznas – kopā 45 darbi, tai skaitā arī Kaspara Dimitera veidotie, un izveidoja izstādi, kura tika izrādīta Liepājā un citās Latvijas pilsētās. Sākumā bija arī iecere māksliniekiem dot iespēju muzicēt, kas pirmajos gados arī tika veiksmīgi realizēts. 1985. gadā šī ideja guva jaunu spēku, un Kaspars Dimiters tai deva vārdu "Bildes". Šobrīd tas ir mūzikas un mākslas festivāls, kurš apvieno Latvijas džeza, roka, popa, folka un citu visdažādāko žanru un stilu mūziķus, kā arī rosina viņu jaunradi tēlotājmākslā. "Bildes" ir unikāls notikums, kuram līdzīga pasaulē nav. Festivāla laikā notiek mūziķu mākslas darbu izstādes, bet māksliniekiem, arhitektiem, aktieriem un žurnālistiem ir iespēja kļūt par skaņražiem muzikālos priekšnesumos. Festivāls ir nozīmīga mākslas dzīves sastāvdaļa jau vairākus gadu desmitus.