Šodien bēniņos rakājos pa savām vecajām mantām, redzu, kaut kāda veca lāde stāv pašā tumšakajā nostūrī un pilnīgi prasa lai es viņu atveru (tādi kā debesu stari apgaismo to lādi). Pieeju klāt... veru vaļā...aaaaaaaa...(neliela pauze)... Fuuuuuuu, ar milzīgu atvieglojumu nopūtos un teicu: "Tas bija tikai spoks." Skatos lādē, bet tur iekšā guļ maza... kas?... pareizi... grāmatiņa (un ko tu iedomājies? :D). Tad nu lūk, Es nopūšu grāmatiņu no putekļiem un atveru. Skatos, iekšā dzejoļi:
Aizturi savu pasauli, lai iepazītu citu.
Acis lai pašas top citā pasaulē.
Neatver muti,
Dziesma visu pateiks.
Tava mute kā ūdenskritums sarkans,
Ziediem skaistajiem uz kalna.
Tu nevari lidot, bet dvēsele gan.
Lai dzied tava dvēsele kā lakstīgala.
Rokas kā spēja pastāvēt,
Mati kā spēja izzināt,
Kājas kā mērķi sasniegt,
Papēži, potītes!
Aizturi savu pasauli, lai iepazītu citu!
Vārds nevar visu izteikt vārdos.
Es dziedu kā lakstīgalas balss,
It kā es būtu dzīva dvēsele mākoņu galos.
Pliks kā nabags,
Pliks kā bērni
Es aizturu ļaunumu
Un dziedu brīvību!
Uzmanību
Šo dzejoli izdomāju pats, taču Ziedonis man tikai piepalīdzēja, uzrakstot pirmo vai pirmos divus vārdus, ja vēlaties uzzināt kādi dzejoļi ir maniem bijušiem klasesbiedriem, sakiet droši un būs turpinājums.
