Dzimusi: 1987. gada 7. februārī Elvā, Igaunijā
Kontrakts: 2006. gadā ar Island Def Jam par sešiem albumiem
Love is Dead: izdots šā gada 10. jūnijā
Spēlē: klavieres
Iecienītākais mājas darbs: dzīvokļa tīrīšana un ēst gatavošana
Gribētu: trīs dienas staigāt pa māju pidžamā, nedarot neko
Pati: ir visu savu dziesmu autore un arī veido savu ārējo tēlu
Tetovējumi: pieci; mīļākais — uz labās rokas latīņu valodā: “Cilvēku rases draugs.”
Pīrsings: 16 gadu vecumā caurdūra ausis, degunu, apakšlūpu, uzacis un nabu
Garšo: ķīniešu un korejiešu ēdieni
Mīļākā apģērba krāsa: rozā
Patīk: Maikls Džeksons, Prince, Led Zeppelin; visi, kas savā mākslā iegulda sirdi. Alternatīvā poproka princese — šie trīs vārdi, šķiet, visprecīzāk raksturo dziedātāju Kerli. Lai arī dziedātājai patīk tumsa, viņa spīd spoži, dodot cerību tam, ka mīlestība var izglābt no nelaimīgas nāves. Intervija ar Kerli — Vai tiešām albuma nosaukums un singls Love is Dead (Mīlestība ir mirusi) saistīts ar tavu personīgo dzīvi un uzskatiem?
— Katra manis uzrakstītā dziesma ir kā lappuse no manas dienasgrāmatas, jo mana māksla rodas mirklī, kad ierunājas sirds. Love is Dead sākās kā mīlas dziesma cilvēkam, kas salauza manu sirdi. Bet, jo biežāk es to klausos, jo vairāk saprotu, ka tā ir kas vairāk par mīlas dziesmu. Tā ir par pasauli, manu izaugsmi un visu, kas ir man apkārt. Man šķiet, ka šajā pasaulē ir palicis tik maz siržu, tieši tādēļ mīlestība ir mirusi. Protams, to nevar teikt par visiem, bet pasaule jūk prātā! Es ticu gaismai un zinu, ka tuneļa galā to sastapšu.
— Kāds bijis ceļš līdz šim brīdim, kad esi izcīnījusi tiesības mūzikā paust savas izjūtas pasaulei?
— Ticu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Tagad esmu vietā, kad varu dalīties. Tas prasīja septiņus gadus. Mūzikai pievērsos 14 gadu vecumā, pirmoreiz studijā ierakstījos, kad man bija 15. Tagad, pēc septiņiem gadiem, beidzot jūtos gatava dalīties, bet pasaule — mani uzklausīt.
— Kura tava dziesma vēl pelnījusi iegūt radiostaciju uzmanību un pasaules slavu?
— Domāju, ka Walking on Air. Un man prieks par to, jo šī dziesma ir autobiogrāfiska. Tā ir par to mazo, šaušalīgo meiteni, kas nāk no mazās, šaušalīgās vietas un runā par visām dīvainajām lietām: garīgumu, Dievu un mūziku. Savā mūzikā nebaidos būt patiesa. Ja tāda nebūtu, jūs varētu man uzbrukt un “nolikt”. Bet ko tagad? Pateikt, ka esmu pārāk patiesa? Jā, tāda es esmu. Un, ja arī mani ienīdīs, tad par to, kas es esmu. Labāk tā nekā mīlēt par to, kas neesmu.
— Kā tev Amerikā pietrūkst no Igaunijas?
— Manas ģimenes. Un vienkāršības. Tur es piecu minūšu laikā varēju aiziet pie savas vecmāmiņas, vēl pēc piecām minūtēm tikt līdz draugu mājai. Diezin vai kādreiz tur vairs dzīvošu, vienīgi gribētos biežāk aizbraukt. Man ir maza māsa, nu jau 18 gadus veca. No Igaunijas aizbraucu, kad viņai bija 13, un šķiet, ka esmu palaidusi garām iespēju redzēt, kā viņa izaug. Viņa jau ir sieviete, ne vairs maza meitene.
— Vai Amerikā jūties kā svešiniece?
— Visgrūtāk bija sākumā, jo biju viena — otrā pasaules malā tālu prom no ģimenes. Pēdējos trīs gadus to vien esmu darījusi, kā centusies pierādīt sevi, parādīt savu skatījumu. Visvairāk nevēlējos kļūt par kārtējo popzvaigzni. Protams, ierakstu kompānijas zina, ko visvieglāk pārdot, tomēr man prieks, ka viņi pamanīja manas atšķirības zīmes. Man Amerikā ir apbrīnojama komanda. Tikmēr, kamēr būsi patiess pret sevi, tevi novērtēs.
— Kā tu pati raksturotu savu mūzikas stilu?
— Mūzika ir svēta valoda – visa pasaules mūzika kopā ir Dieva valoda. To saprot visi, vienalga no kurienes viņi ir, kas viņi ir vai kādā valodā runā. Tāpēc man ir grūti paņemt rokās kaut ko tik brīnumainu kā mūzika, ielikt mazā kasītē un pateikt, ka tas ir pops, roks vai panks. Mana mūzika ir mazliet elektroniska, mazliet roķīga, tomēr tā ir arī popsīga. Drīzāk teikšu tā: mana mūzika ir patiesa, neparasta, un tā ir kā gaisma tuneļa galā.
