Elejas Veronikas stāsts.
Tālajā 1941. gada augusta svētdienā, Debesbraukšanas dienā, Klements Masejs ar savu piecgadīgo meitiņu pie rokas gāja uz vīķu lauku strādāt. Viņš zārdoja, kad piepeši pie debesīm parādījās tumšs mākonis un sekoja spēriens. Vīķu zārds aizdegās kā lāpa un dega ar sēra smaku. Bet gan vīrieti, gan bērnu bija nospēris zibens.
Abus ieguldīja zārkā un gatavojas apglabāt. Pēc trim dienām, 21. augustā, kapos pēdējo reizi atvēra zārku, lai atvadītos... un piecgadīgā meitene piecēlās zārkā sēdus. Kopš tā laika Veronikai piemīt spējas, ko viņa centās gadu desmitiem slēpt.
Viņa redz cilvēkus tā kā mēs redzam stikla cilvēku anatomikumā.
Veronika ir palīdzējusi Anglijas karalienei, kad viņai ir bijusi lauzta kāja. Palīdzēt palūgusi karalienes māsa. Palīdzēja. Vairs nesāpēja, turklāt sāka labāk dzīt.
Otrs leģendārs stāsts ir par Romas Jāni Pāvilu Otro, pie kura Veronika aicināta pēc atentāta 1981. gada maijā.
Veronika: "Es pie viņa biju, kad viņu sašāva un arī pēdēja gadā, kad viņam jau bija vēzis un uztaisīta operācija, - tad es zināju, ka viņs mirs. Bet viņam es to neteicu."
Ir dzirdēts, ka Veronika ir šerpa. Kāpēc tā uzskata? "Jā, esmu šerpa. Kāds atnāksi pie manis, tā saņemsi atpakaļ. Esmu šerpa uz tām jauna'jam meitenēm, kas atnāk pie manis sakārušas rinķus degunā un ausīs. Kas ir rinķis degunā? Viņas dvēsele iepriekšēja dzīvē bijusi vergs, kuru muižnieks sējis ķēdē!" Īpaši dusmīga viņa ir par zemās jostasvietas bikšu valkātājām: lai tur sievietēm tik svarīgajā zonā, visi orgāni darbotos, nedrīks tiem likt virsū žņaugu!
Veronika arī uzcēlusi baznīcu. Tā uzcelta par ziedojumiem un par spīti dažu baznīctēvu atteikumiem.
Ir cilvēki, kam viņa palīdzējusi. Ir tādi, kam nav palīdzējusi. Un ir cilvēki, kurus Veronika esot vienkārši šerpi padzinusi. Elejas Veroniku ar ziņkāri un bijību iztaujājuši matemātiķis profesors Andris Buiķis, reanimatologs Pēteris Kļava un akadēmiķis Jāni Stradiņš. Bet, viņa tā arī paliks neatminēts noslēpums...
tantuks drīzāk attaisno savus vecmodīgos uzskatus 
