Jānis Čakste piedzima Jelgavas Lielsesavas pagastā, Zemgalē 1859. gada 14. septembrī. Pirmo izglītību J.Čakste ieguva mājskolotāja vadībā. Vietējā pagastskolā J.Čakste nav gājis. Kā turīgu vecāku bērnam skolas gaitas tam varēja sākties Jelgavā. Mācības viņš turpināja Jelgavas Sv. Annas elementārskolā, bet vēlāk iestājās Jelgavas ģimnāzijā.
Jau jaunībā J.Čakste parādīja savas oratora spējas – viņš spēja aizraut klausītājus. Latviešu ģimnāzisti rīkoja vakarus, kuros lasīja savus referātus. J.Čakste šajā pulciņā tika uzņemts neskatoties uz to, ka mācījās vienu klasi iepriekš, nekā pulciņa dalībniekiem bija paredzēts. Ģimnāzijas biedrs Kreicbergs raksturo J.Čaksti: ‘’Viņa stāvs, izturēšanās, balss un runas veids atstāja impozantu iespaidu. Neviļus bija jānāk pie slēdziena, ka runātājs ir gudrs cilvēks ar ļoti tīkamām manierēm. Jau toreiz viņa paziņas bija pārliecībā: Čakste ies tālu, viņam pieder nākotne.’’
Pēc ģimnāzijas beigšanas 1882. gadā J.Čakste devās studēt uz Maskavu, iestājās juridiskajā fakultātē. Pats J.Čakste šo rīcību skaidroja tā, ka universitātē darbojas izcili mācību spēki, kā arī ar to, ka Maskavā darbojās atmodas ideologs Krišjānis Valdemārs. Pateicoties cītīgam lekciju apmeklējumam un solīdai izturēšanās, J.Čakste bija viens no nedaudzajiem studentiem, kas saņēma ieejas karti uz Aleksandra III kronēšanu Kremlī.
Pēc studiju beigšanas J.Čakste atgriezās Jelgavā un sāka strādāt Kurzemes guberņas prokuratūrā. Vēlāk J.Čakste strādāja par zvērinātu advokātu, kā arī izdeva avīzi ‘’Tēvija’’. Par laikraksta galveno uzdevumu viņš uzskatīja cīņu pret muižnieku virsspēcību. Jaunais advokāts bieži publicēja rakstus par juridiskajiem jautājumiem, ieviešot skaidrību laucinieku tiesiskajā dzīvē. J.Čakste aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē. Viņš tika ievēlēts par Jelgavas latviešu biedrības priekšnieku. J.Čakstes vadībā un pēc viņa iniciatīvas 1895. gadā Jelgavā tika sarīkoti IV Vispārējie Latviešu dziesmu svētki ar pamatojumu, lai nosvinētu Kurzemes pievienošanas simtgadi Krievijas impērijai. Ar savādāku pamatojumu svētkus diez vai izdotos sarīkot pastāvošās rusifikācijas politikas dēļ. Reizē ar dziesmu svētkiem Jelgavas lauksaimniecības biedrība sarīkoja pirmo latviešu izstādi.
1905. gada revolūcijas laikā J.Čakstes dzīvoklī sapulcējās vairāki cilvēki, kuri izstrādāja Latvijas autonomijas programmu, bet, iestājoties reakcijai uz revolūciju, dokumenti tika iznīcināti. 1906. gadā J.Čakste tika ievēlēts par Krievijas pirmās Valsts domes deputātu, bet domes darbības laiks nebija ilgs. Valsts dome tika atlaista, bet deputātiem bija aizliegts noturēt sapulces Pēterpilī. Deputāti (ne visi) devās uz autonomu Somiju, Viborgu, kur parakstīja tā saucamo Viborgas uzsaukumu, par ko vēlāk lielākai daļai tika piespriests triju mēnešu cietumsods. Šo deputātu vidū bija arī J.Čakste – laiku Jelgavas cietumā viņš izmantoja lietderīgi – tulkojot civillikumus, tomēr tie netika saglabāti.
Sākoties karam, 1915. gadā J.Čakste kopā ar bēgļiem devās uz Tērbatu, kur tika nodibināta bēgļu komiteja un par tās priekšnieku tika ievēlēts J.Čakste. Viņš panāca atļauju rīkot Pēterpilī bēgļu organizāciju pārstāvju kongresu. Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja sūtīja viņu uz Ameriku plašāk izskaidrot latvju tautas likteni, ieinteresēt sabiedrību un sagādāt vajadzīgos līdzekļus. Taču Stokholmā ilgi vajadzēja gaidīt kuģi. Laiku Čakste netērēja veltīgi, bet uzrakstīja vācu valodas brošūru ‘’Latvieši un viņu Latvija’’. Zviedrijā tika saņemta ziņa par februāra revolūciju Krievijā, un nācās atgriezties. Aprīlī Tērbatā tika sarīkots kongress, lai ievēlētu Kurzemes zemes padomi. Par guberņas komisāru tika ievēlēts J.Čakste. Pēc neilga laika pēc pagaidu valdības rīkojuma visām iestādēm vajadzēja evakuēties uz Kazaņu.
Pēc atgriešanās Latvijā, esot savās dzimtajās mājās, J.Čakste ar avīžu starpniecību saņēma ziņas, ka viņš tika ievēlēts par Tautas padomes priekšsēdētāju. Ir daudz minējumu, kāpēc J.Čakste pats nav piedalījies 18. novembra svinīgajā pasākumā – it kā uzzinājis par to pārāk vēlu, ceļš no Jelgavas bija pārāk slidens, viņš neesot bijis lietas kursā par partijas norunām. Iespējams, ka tuvāk patiesībai bija Ā.Klīves viedoklis, ka nav bijis skaidrs, vai jaunā Latvijas valsts orientēsies uz Antantes lielvalstīm vai uz atjaunoto pēcrevolūciju Vāciju, kur noteicošā loma piederēja sociāldemokrātiem. Tomēr 19. novembrī J.Čakste uzņēmās Tautas padomes priekšsēdētāja amatu. 1920. gada 1. maijā Tautas padomi nomainīja Satversmes sapulce, par kuras priekšsēdētāju tika ievēlēts J.Čakste, vienlaicīgi pildot arī prezidenta funkcijas. J.Čakste vadīja latviešu delegāciju Parīzes miera konferencē. Savu brīvo atpūtas laiku Čakste Parīzē mīlēja pavadīt Latīņu kvartālā. Te viņu labi pazina bukinisti. Vecu grāmatu pārdevēji viņu jau pa gabalu sveicināja.
Par prezidentu J.Čakste tika ievēlēts 1922. gada 14. novembrī. Par viņu nobalsoja 92 deputāti ‘’par’’, neviens ‘’pret’’, bet seši deputāti atturējās no balsojuma. Tuvojoties otrām Saeimas vēlēšanām 1925. gadā pie Čakstes, tāpat kā pirms pirmām vēlēšanām griezās partijas, lai viņš pievienotos to sarakstam. Sākotnēji Čakste nevēlējās piedalīties vēlēšanās, bet vēlāk pievienojās bezpartejisko sabiedrisko darbinieku un demokrātiskā centra sarakstā. Vēl vairāk viņš nevēlējās otru reizi kandidēt uz prezidenta amatu, bet labāk uzsākt aktīvu politisko darbību. Viņa nolūks bija cits – no Saeimas tribīnes nesaudzīgi cīnīties pret tiem, ko viņš uzskatīja par demagogiem un Latvijas valstij kaitīgajiem viltus darboņiem. Tomēr vēlāk viņš piekāpās un atkārtoti tika ievēlēts par prezidentu, bet vēl vairāk norobežojās no politiskajām partijām
‘’Nebija tādas dzīves jomas, par kuru sirmais prezidents neinteresētos. Viņas izveidojās cieši sakari ar armiju. Diezgan bieži viņš ieradās karaspēka daļās, lai pats pārliecinātos, kādi tur ir dzīves apstākļi, kādas attiecības valda starp kareivjiem un virsniekiem.”
1927. gada martā J.Čakste nopietni saslima, bet 14. martā nomira ar plaušu karsoni un sirds mazspēju.
Piemineklis veidots ar amfiteātrim raksturīgām pusapaļām sienām. Tā centrā atrodas liela izmēra. J.Čakstes portrets profilā,bet uz vidusass zemē - prezidenta kaps. Uz šo simbolisko un ģeometrisko centru vērsti abi pieminekļa sānu ciļņi:kreisajā pusē sērojošas sievietes profils, labajā attēlots senlatviešu karavīrs. Uz pieminekļa augšējo,ceremonijām paredzēto platformu ved divas simetriskas sānu uzejas, bet monumenta sasaisti ar aleju nodrošina plašs,zemu pakāpienu norobežots laukums. Pieminekli atklāja 1935.g.
Jāņa Čakstes darbība Pirmā pasaules kara laikā
Sākoties karam, J.Čakste atjaunoja Jelgavā Sarkanā Krusta komitejas darbību, paplašinot tā sastāvu. 1915. gada vasarā Jelgavas Sarkanā Krusta komiteja pieņēma lēmumu savu lazareti evakuēt uz Tērbatu. 1915. gada vasarā jūlijā arī J.Čakste kopā ar Kurzemes bēgļiem devās uz Tērbatu. Tērbatā neizdevās tik labi organizēt Jelgavas Sarkanā Krusta lazareti, tā nesaņēma palīdzību no valdības, tāpēc J.Čakste pēc iespējas ātrāk sazinājās ar Tērbatas latviešiem, lai ātrāk sniegtu palīdzību Kurzemes un Zemgales bēgļiem. Bēgļu komiteja drīz vien bija nodibināta un J.Čakste vienprātīgi ievēlēts par tās priekšnieku.’’ Pieaugot bēgļu skaitam, bija nepieciešami lielāki līdzekļi. Tika panākta atļauja 30. un 31. augustā Pēterpilī noturēt latviešu bēgļu apgādāšanas komiteju pārstāvju kongresu. J.Čakste šajā kongresā pārstāvēja Tērbatas bēgļu komiteju. J.Čakste aktīvi iesaistījās Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas darbībā. Šajā laikā viņš daudzkārt uzsvēra, ka ir nepieciešama latviešu tautas propaganda starptautiskā nozīmē.
1916. gada decembrī J.Čaksti kā centrālkomitejas pārstāvi nosūtīja uz Ameriku, lai sabiedrībai izskaidrotu latviešu tautas likteni un ieinteresēt to šajā lietā, lai savāktu nepieciešamos līdzekļus. Stokholmā ilgu laiku bija jāgaida kuģis, un J.Čakste uzrakstīja brošūru vācu valodā ‘’Latvieši un viņu Latvija.’’ Raksts sastāv no vairākām daļām, kurās tiek stāstīts par latviešu pagātni, vāciešu ienākšanu Latvijas teritorijā. Citā nodaļā tiek stāstīts par latviešiem tajā laikā – 20. gadsimta sākumā un Pirmā pasaules kara laikā, tiek salīdzinātas Latvijas teritorijas īpatnības ar Krievijas impērijas situāciju, uzrāda statistikas datus par Latvijas teritorijas iedzīvotājiem. Brošūru otrā daļā – ‘’Latvija’’ – tiek saistīts par baltiešu (vācbaltiešu) vēlmēm un latviešu vēlmēm: ‘’Latvieši grib nosargāt savu tautiskumu, saglabāt savu Dzimteni, savu Latviju nesadalītu, tie grib gūt pilnību iespēju brīvību, lai savā Latvijā varētu paši vadīt un veicināt savu nacionālo, kultūras un ekonomikas attīstības gaitu.’’ Šajā nodaļā J.Čakste min, ka latvieši nevēlās pievienoties Vācijai nevis naida dēļ pret to, bet gan tāpēc, ka darbojas pašsaglabāšanās instinkts. Cita attieksme parādās attiecībā uz Krieviju – kaut gan tika īstenota rusifikācijas politika, arī attieksme pret savu tautu nebija labākā. J.Čakste minēja, ka ‘’visas reformas, kuras veicināja latviešu tautas atmodu no gadsimtiem ilgā miega, nāca no Krievijas puses, no ‘’baltiešiem’’ – neviena.
Kamēr tika gaidīts kuģis, delegātiem uz Stokholmu pienāca vēsts par februāra revolūciju Krievijā un bēgļu centrālkomitejas tos aicināja atpakaļ uz Pēterpili. Latviešu sabiedriskajos spēkos attīstījās ideja par pašvaldību izveidi. 1917. gada aprīlī Tērbatā sanāca kurzemnieku pārstāvju kongress, lai ievēlētu Kurzemes zemes padomi. J.Čakste tika ievēlēts par kongresa priekšsēdētāju, bet vēlāk arī par Kurzemes komisāru. Kā komisāram viņam vajadzēja evakuēties oktobrī uz Kazaņu. Tur viņš izveidoja sakarus ar citiem latviešiem. No Kazaņas viņš regulāri devās uz Pēterpili, kur notika Latviešu Nacionālās padomes sēdes. Savās runās J.Čakste pauda jau nevis Latvija autonomijas, bet gan neatkarības ideju. 1918. gada novembra sākumā J.Čakste ieradās Latvijas teritorijā un devās uz mājām, kuras pameta 1915. gadā. Savās mājās viņš arī saņēma laikrakstu, kurā bija ziņa, ka viņš tika izvēlēts Tautas Padomes priekšsēdētāja amatā.
Jāņa Čakstes idejas un politiskā darbība demokrātijas periodā
J.Čakste, darbojoties dažādas organizācijās, parādīja sevi sabiedrībai no labākās puses – visiem bija zināma viņa darbība, tāpēc viņš tika ievēlēts par Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāju.
1920. gada 1. maijā J.Čakste atklāja Satversmes sapulces pirmo sēdi. Satversmes sapulces priekšsēdētāja amatam bija izvēlēti divi kandidāti – J.Rainis un J. Čakste. Ar 83 balsīm tika izvēlēts J. Čakste. Pēc gada, Satversmes sapulces svinīgajā sēdē J. Čakste savā runā teica, ka Satversmes sapulce ir valsts vienotības simbols, tās uzdevums ir vienot tautu zem viena karoga. Satversmes sapulce risināja agrās reformas jautājumus, ko ilgus gadus savā darbībā centās darīt J. Čakste, kas arī beidzot tika panākts, tomēr to, kā tas tika atrisināts, J. Čakste nepaspēja ieraudzīt savas dzīves laikā.
1922. gada 14. novembrī Latvijas pirmā Saeima kā vienīgo kandidātu ievēlēja J. Čaksti par pirmo Latvijas valsts prezidentu.
Latvijas diplomāti darbojās J. Čakstes uzraudzībā un arī viņam ir piešķirama daļa nopelnu par Latvijas un citu valstu draudzīgu attiecību nodibināšanu. Kā jaunā valstī, Latvijā tika atvērtas daudzu valstu pārstāvniecības un prezidentam bija jāakreditē citu valstu sūtņus.
Kā prezidents, J. Čakste labi pārzināja armijas atsevišķu daļu vēsturi – viņš pazina ne tikai atsevišķu pulku kauju nopelnus, bet arī ikdienišķos dienesta apstākļus. Karaspēka daļās prezidents bieži ieradās pulku svētkos.
Interesanta bija J. Čakstes attieksme pret politiskām partijām. J. Čakste nekad nav bijis partejisks – tikai vienu reizi viņš piederēja pie partijas – Latvijas dibināšanas laikā viņš bija Zemnieku savienībā. Kopš Satversmes sapulces darbības, kad J. Čakste jau beidza savu darbu Zemnieku savienībā, viņu centās piesaistīt daudzas partijas, bet nevienai tas nav izdevies – turpmākajās vēlēšanās viņš piedalījās kā bezpartejisks kandidāts. Vēl pirms pirmās Saeimas vēlēšanām pēdējā brīdī J. Čakste pieņēma līgumu pievienoties bezpartejisko darbinieku un demokrātiskā centra bloka sarakstam, kas ieguva diezgan lielu balsu skaitu. Saraksts ieguva 22 vietas Saeimā.
1925. gada 6. novembrī J. Čaksti atkārtoti ievēlēja par prezidentu. Viņš nevēlējās kandidēt uz otru prezidenta termiņu. Tomēr pēc pārrunām viņš piekrita kandidēt šim amatam otro reizi – ievēlēšana notika bez īpašām grūtībām, jo viņa kandidatūru atbalstīja deputātu vairākums, neskatoties uz to, ka šoreiz kandidēja trīs kandidāti – J. Rainis un K. Ulmanis.
Viennozīmīgi, J. Čakste bija nozīmīga persona Latvijas vēsturē. Viņš ne tikai cīnījās par tautas tiesībām, bet arī panāca to uzlabošanu. Iegūdams izglītību, viņš neaizmirsa, kas viņš ir, bet uzsāka darbību, lai aizstāvētu latviešu zemnieku intereses. Savā darbībā viņš parādīja, ka tiek galā ar saviem uzdevumiem un spēj sasniegt mērķus. Turklāt viņš ieguva tautas uzticību un visu centās darīt nevis tā, lai būu kāds labums, bet gan nesavtīgi, ziedojot darbu Latvijas valstij un tautai.
