›

Freids-Psihoanalīzes Tēvs 4

17 1

Brīdinu, ir cilvēki, kuri salasoties šāda veida literatūru personificē izlasītās lietas uz sevi. Īpaši tas attiecas uz psiholoģiska un medicīniska veida literatūru un autoritāšu pieņēmumiem. Tādēļ lūdzu nevainojiet mani, ja pēc šī raksta izlasīšanas Jums rodas velme vēl papildus iepazīties ar Freida darbiem jau konkrētā līmenī un Jūs sevī pēkšņi '' atklājat '' maniakālu slepkavu, homuseksuāli, vai kādu citu fobiju pārņemtu būtni :) Gudrs vecis... katrā ziņā manas apbrīnas un cieņas iemantotājs

Zigmunds Freids ir viens no 20. gadsimta simboliem - tāpat kā atombumba un Einšteins. Dzimis Austrijā. Viņš, neapšaubāmi, ir ģēnijs, jo pēc viņa parādīšanās uz skatuves nekas vairs nepalika kā agrāk. Tagad bez elementārām zināšanām par psihoanalīzi nevar vairs izprast pat trulu Rietumu kino grāvēju. Atomenerģija uz visiem laikiem pārvērta pasauli, savukārt Freids ir ielavījies cilvēku apziņā un pārvērtis mūs visus - pat tos, kuri nikni cīnās pret viņa teorijām vai vispār par tām neko nezina. Ko tad mēs zinām par psihoanalīzi? „Ā, tas ir kaut kas par seksu," teiks lielākā daļa. Īstenībā seksualitāte ir tikai instruments, ar ko Freids preparēja cilvēka psihi un skaidroja likumsakarības, pēc kurām tā darbojas. Šī cilvēka ģenialitāte izpaužas nevis seksualitātes atklāšanā, bet cilvēku prāta darbības atšifrēšanā. Tieši tajā balstās visa mūsdienu psiholoģija un psihiatrija. Savā dzimtenē Freids sāka iedziļināties jautājumā par bezapziņas un apziņas savstarpējām attiecībām. Viņš bija psihoanalīzes pamatlicējs. Viņš mēģināja rast veidu, kā psiholoģiski palīdzēt cilvēkiem ar neirotiskiem traucējumiem. Savu koncepciju viņš izstrādāja 19. gadsimta beigās, bet mūsu gadsimta pirmajos gadu desmitos psihoanalīze sazarojās dažādos atšķirīgos virzienos. Kas ir kopīgs visām teorijām, kuras tiek apzīmētas ar vārdu „psihoanalīze?":

Tas ir pieņēmums, ka psihi veido tās apzinātā un neapzinātā daļa. Psihē ir kaut kas vairāk, nekā apziņa spēj aptvert, tas, ko mēs nevaram apzināties un neapzināmies. Freida izveidoties psihes dalījums sastāvēja no apziņas, pirmsapziņas un bezapziņas. Apziņa, pēc viņa domām, ir personības apzinātā daļa. Šajā modelī tiek ietverta arī ārējā pasaule. Psiholoģijā pirms Freida tika uzskatīts, ka apziņa arī ir visa psihe. Var rasties jautājums, kā tad mēs varam spriest par neapzināto, ja tas mūsu apziņai nav pieejams. Par bezapziņas parādību sadzīvē - zemapziņu - mēs varam spriest netiešā veidā. Freids pie atziņas par neapzināto cilvēka psihē nonāca, vērojot tā saucamo „pēchipnozes efektu." Hipnotizētājs cilvēkam hipnozes stāvoklī var iedvest kādu noteiktu komandu, piemēram, pamostoties atvērt lietussargu. Pamostoties, t.i., izejot no hipnozes stāvokļa, cilvēks istabā tiešām atver lietussargu. Kad viņam jautā, kāpēc viņš tā rīkojās, cilvēks apjucis atbild: „Laikam ārā līst lietus." Tātad cilvēks rīkojas atbilstoši saņemtajai komandai, lai gan apziņā tā nav pārstāvēta, un cilvēks mēģina atrast savai rīcībai kādu loģisku izskaidrojumu. Ja saņemtā komanda neatrodas apziņā, kur tad tā ir? Freida atbilde bija - bezapziņā; cilvēka rīcību nosaka bezapziņa. Balstoties uz šo pieņēmumu, psihoanalīzes pārstāvji tomēr pauž atšķirīgus uzskatus. Tā Freids uzskatīja, ka starp apziņu un bezapziņu pastāv nenovēršamas pretrunas un pastāvīga cīņa, Karls Jungs ( 1875. - 1961. ) pieņēma, ka apziņa un bezapziņa savstarpēji papildina viena otru, savukārt Alfrēda Adlera ( 1870. - 1937. ) viedoklis bija, ka apziņa un bezapziņa savstarpēji ir cieši saistītas un psihiskie procesi tajās darbojas paralēli;

Tas ir pieņēmums, ka galvenie personības virzītājspēki, motivācija, ir neapzināti. Pievienojoties šim pieņēmumam, dažādi pētnieki ieņēma krasi atšķirīgas pozīcijas jautājumā par to, kas tad ir šis dzenulis darboties. Freidam tā bija dzimumdziņa, Jungam - tiekšanās pēc patības, reliģiskais instinkts, savukārt Adlers uzskatīja, ka cilvēka aktivitātes pamatā ir tiekšanās pēc pārākuma. Īpašu vietu psihoanalīzē ieņem tā sauktie neofreidisti: Ēriks Fromns ( 1900. - 1980. ), Karena Hornija ( 1885. - 1952. ) un Harijs Salivans ( 1892. - 1949. ) Viņus vienoja uzskats par sabiedrības īpašo lomu personības veidošanās un darbošanās procesā.

Psihoanalīze ir devusi ievērojamu ieguldījumu psihoterapijā. Lai gan psihoanalītiķi bieži vien tiek kritizēti par spekulatīviem, t.i., zinātniski nepierādāmiem apgalvojumiem, tomēr jāatzīst, ka tieši psihodinamiskā pieeja, kuru pārstāv psihoanalīze tās daudzveidīgajos variantos, visizvērstākā un vienlaikus dziļākā veidā ir mēģinājusi aprakstīt personības struktūru, motivāciju un attīstību. Runājot tālāk par seksualitāti, Freids uzskatīja, ka tā ir galvenais pieauguša cilvēka instinkts. Lai cik arī skumji tas būtu, bet, raugoties no bioloģiskā viedokļa, atsevišķa indivīda dzīvei lielas jēgas nav - jēga ir vairošanās procesam un sugas pastāvēšanai. Par pareizu seksuālu uzvedību daba cilvēkam piešķir apbalvojumu - lielu baudu. Ja viņš nedara to, kas pienākas, un seksualitāti apspiež, cietsirdīgā bioloģija piespriež sodu - fiziskas un psihiskas ciešanas. Visi pārējie instinkti arī spēlē svarīgu lomu, tomēr tie ir pakārtoti. Bībeles Vecajā derībā ir daudz veselā saprāta - tas skaidri izpaužas stāstā par taisnīgā vīra Lata meitām. Lai dzimta neiznīktu, viņas izlēma ieņemt bērnus no sava tēva - un rīkojās pilnīgi pareizi. Re, kā iznāk ar to asinsgrēku: ja vajag turpināt dzimtu, pat nāves grēks vairs nemaz nav apgrēcība. Ne jau velti katoļu draudzēm bija noliegts lasīt Veco derību - lai dzīves īstenība lieki nemulsina prātus. Tomēr kristīgā kultūra gadsimtiem ilgi centās cilvēkus pārliecināt, ka viss ar miesu un miesas alkām saistītais ir pelnījis visdziļāko nosodījumu. Klīrīgajā Vīnes sabiedrībā jebkādas seksualitātes izpausmes tika nežēlīgi apslāpētas. Šie ļautiņi vārda tiešā nozīmē krita ģībonī, kad Freids publicēja savus Trīs apcerējumus par seksualitātes psiholoģiju. Viņš secināja, ka seksuālais instinkts mūsu apziņā pārveidojas un no šī instinkta rodas ne vien mīlestība starp sievieti un vīrieti, bet arī vecāku, brāļu un māsu mīlestība, draudzība, greizsirdība, morāle un reliģija. Freids pierādīja, ka mēs neesam nekādi bezmiesīgi gari, ka mums - tāpat kā dzīvniekiem - piemīt bioloģiskie instinkti: tieksme turpināt savu dzimtu ( tā pati seksualitāte), tieksme izdzīvot un iegūt varu, alkas pēc nāves. Turklāt, pēc Freida teorijas, instinkti ir jāapmierina, ja negribam saslimt ar smagām fiziskām vai psihiskām kaitēm. Lai galvā paliktu pietiekami daudz vietas domām un jūtām, mūsu instinkti tup zemapziņā. Tas tāpēc, lai mēs neskraidelētu apkārt kā zvērēni, kurus vispirms dzen uz priekšu ideja kā lai sadabū ko ēdamu?, pēc tam kā lai atrod kādu, ar ko pārgulēt? un kur lai tagad noslēpjas? Zemapziņas dzīlēs nemitīgi virpuļojošie bioloģiskie instinkti ir enerģijas avots, tie mudina darboties. Apziņu tieši tāpēc sauc par apziņu, ka mēs apzināmies, ko domājam un ko jūtam. Šos pārdzīvojumus mēs spējam raksturot un izstāstīt citiem. Normālos gadījumos apziņa instinktu nenomāc, tā tikai neatļauj izrauties laukā plikam, tas itin kā tiek apģērbts, pārveidots ar saprātu, izkrāsots ar emocijām. Tāpēc mēs spējam radīt, mīlēt, pētīt, draudzēties un nīst - tā mēs instinktu izlaižam kulturāli, cilvēciski, par prieku sev pašiem un sabiedrībai pieņemamā veidā. Apmierināt seksuālo tieksmi jeb libido var vai nu pa taisno ( ar kādu pārguļot), vai arī ar sublimāciju. Sublimācija ir tīri seksuālās enerģijas pārveidošana fiziskā vai radošā. Piemēram, kad vīrietim ir vēlme pēc seksuāliem kontaktiem ar sievieti, viņš Dodas uz trenažieru zāli, skrien apkārt mājai, iesit vārtos kādu golu. Uzraksta dzejoli - kā darīja Puškins. Uzņem filmu - tā rīkojas daudzi kinorežisori, kuri nemaz nespēj sākt darbu, kamēr nav iemīlējušies kārtējā aktrisē, turklāt iedzimtās godprātības dēļ viņi vēl katru no šīm aktrisēm arī apprec. Nedaudz par Freidu pašu

Dzimis Austrijā 1856. gadā. Māte Amālija, tēvs Jākobs. Freids dievināja māti un juta greizsirdību pret paveco un - kā viņam šķita - mātes necienīgo tēvu, kurš bija bikls un piekāpīgs, bez patmīlīguma un godkāres. Freids savā mūžā ir bijis precējies vienu reizi. Sieva Marta bija laba mājsaimniece un cienījama sešu bērnu māte, bet tā arī nekļuva par sava vīra draudzeni, bija tikai sieva. Sākumā ģimenes iebilda pret jauniešu laulībām, jo nebija iespējams nodrošināt pienācīgus dzīves apstākļus, taču jaunieši slepus saderinājās un tad četrus gadus gaidīja līdz topošais vīrs nostāsies pats uz savām kājām. Šajos gados Freids studēja neirofizioloģiju un neiroanatomiju dzimtajā Austrijā, pēc tam aizbrauca uz Franciju apgūt hipnozi. Līgavai viņš uzrakstīja vairāk nekā tūkstoš vēstuļu. Visas zinības Freids apguva teicami un kļuva par neiropatoloģijas privātdocentu. Freids nebija no tiem jaunajiem vīriešiem, kas mīl vienu meiteni un tai pašā laikā regulāri krāpj viņu ar citām, tāpēc paša pārdzīvotais lika izjust sublimētās seksualitātes lielo nozīmi. Runājot tālāk par Freida darbību, tajā laikā sabiedrībā aizliegtās instinktu izpausmes cilvēkiem nācās iznīcināt viscietsirdīgākajā veidā - apspiest jau zemapziņā, it kā nekā tāda vispār nebūtu. Pat mūsdienās, neiegrožotās pornogrāfijas laikā, nomāktā seksualitāte daudzām sievietēm joprojām sagādā ciešanas. Vīrieti sievietei nevajag, pati ir viscaur frigida, pat erotiski sapņi nerādās. Tomēr instinkts paliek instinkts - nenokaujams, tikai šajā gadījumā tas ir apslāpēts un nomaskējies - izlien no slēpņa, kā pagadās, zvēriski un nekontrolējami. Vienai tas liek mocīties ar menstruālā cikla traucējumiem un baidīties no nažiem un dakšiņām, otrai mazgāt rokas 150 reizes dienā un turēt mājās divus kastrētus persiešu runčus. Apslāpēts instinkts var kļūt par cēloni visneticamākajām kaitēm, bet pilnībā iznīcināt to var tikai kopā ar pašu dzīvību. Ja Freida laikā būtu bijis pieņemts apspiest nevis seksualitāti, bet izdzīvošanas instinktu - kaunēties par katru apēsto konfekti vai maizes riku, neapmierināt izsalkumu publiski, - viņš tik un tā atklātu tos pašus psihes darbības likumus, bet tad par impulsu kalpotu cits piemērs. Tāpat kā ar gravitācijas likumu - ir taču pilnīgi vienalga, vai Ņūtonam uz galvas uzkrita ābols vai bumbieris. Galvenais, ka tas nebija ķieģelis! Skandāls vēl nebūt nebeidzās ar to, ka Freids atzina cilvēka tiesības uz seksualitāti. Visiem dzirdot, viņš skaļi paziņoja, ka bērni - šie „nevainīgie dzīves ziedi" - arī ir seksuāli un ilgojas pēc dzimumakta ar vecākiem! Svētulīgi noskaņotie ļautiņi joprojām aktīvi karo pret šo tēzi. Freids pie šāda secinājuma nonāca, vērodams pacientus. Būdams domātāja un pētnieka tips, viņš tomēr izcēlās ar lielu praktiskumu. Zinātniskais darbs tolaik - starp citu, gluži tāpat kā tagad - nedeva iespēju pienācīgi uzturēt ģimeni, tāpēc pēc apprecēšanās Freids atvēra privātpraksi un sāka pētīt ne vairs nervu uzbūvi, bet pacientu psihiskās īpatnības. Atrazdamies hipnozē, cilvēki aizrautīgi stāstīja, kā bērnībā viņu pavedinājusi mamma un paps. Sākumā Freids, pieņemdams to par baltu patiesību, šausminājās, ka ārēji pieklājīgajā sabiedrībā vardarbība pret bērniem sasniegusi tādu apmēru. Pēc tam viņš saprata, ka nekādas izvirtības īstenībā nav notikušas, pacienti par realitāti uzdod savas vēlmes. Katrs bērns nāk pasaulē ar pilnu instinktu komplektu, arī seksuālā instinkta tur netrūkst. Taču nabaga mazulim vēl nav iepotēts, ka seksualitāte atšķirībā no bada ir kaut kas nepieklājīgs, tāpēc viņi savas tieksmes vispirms vērš uz tuvākajiem cilvēkiem - uz vecākiem. Piecgadīgs puisēns saka: „Kad tētis nomirs, es apprecēšu mammu." Vai tas ir šausmīgi? Nē, pilnīgi normāli. Puika sācis sevi uztvert kā vīrieti ( tāpat kā tēti ) un mammu - kā sievieti. Viņš jūt, ka vecākus saista īpašas attiecības, un arī pats vēlas tikt pie tādas pašas mīlestības. Ja piecu gadu vecumā zēns negrib apprecēt mammu un meitenīte negrib kļūt par tēta sievu, tad 20 gadu vecumā neviens no viņiem abiem nepratīs mīlēt citu cilvēku un nodibināt ģimeni. Bērna pirmās erotiskās jūtas ir virzītas uz tēvu vai māti - uz to, kurš pārstāv pretējo dzimumu - mazais sāk izprast dzimumu atšķirības un mīlestības jaukumu. Viņš izjūt greizsirdību pret sava dzimuma vecāku (Freids to nosauca par Edipa un Elektras kompleksu), tāpēc puisēns saka: „Kad tētis nomirs...."Meitenīte grūž mammu projām no tēta un ierāpjas viņam klēpī. Tomēr vienlaikus sava dzimuma vecākā bērns saskata garīgi sev ļoti tuvu, ārkārtīgi līdzīgu un mīļu būtni, no kuras ņemt piemēru, kā pareizi jāizturas sievietei vai attiecīgi vīrietim. Mīlestība uzvar. Cilvēks mācās mīlēt. Vēlāk, būdams pieaudzis, dēls jūtas pret māti pārnes uz sievu, meita jūtas pret tēvu - uz vīru. Edipa un Elektras komplekss ir normāls etaps katra bērna attīstībā. Problēmas un slimības sākas tad, kad cilvēks nepāraug šo kompleksu, bet saglabā to sevī līdz 20, 30 un vēl vairāk gadiem. Vīrietim jau 40, bet viņš joprojām ir iestrēdzis piecu gadu vecumā, joprojām nav pārnesis uz citu sievieti pret māti izjustās jūtas un joprojām viņas dēļ ir greizsirdīgs uz tēvu. Tāpēc, nonācis hipnozē, viņš sacer stāstu par to, ko neapzināti vēlējies piedzīvot agrā bērnībā. Kaut gan šim pacientam ir divas augstākās izglītības, tomēr, vērtējot pēc psihiskās attīstības līmeņa un emocionālajām reakcijām, tas joprojām ir mazs bērns. Lūk analoģija: cilvēka embrijam starp sirds kambariem bieži ir atvere - Botalova vads. Līdz piedzimšanas brīdim tai jābūt aizaugušai. Ja tas nenotiek, pasaulē nāk slims mazulis, kam nepieciešama operācija. Zemapziņa ir nevis nevajadzīgu krāmu noliktava, bet gan enerģijas okeāns, un daudziem no mums tur kopš agras bērnības glabājas atombumbas un nesprāguši sen pagājušu karu šāviņi. Un tad 30 gadu vecumā kādā klusā, mierīgā un ikdienišķā pēcpusdienā pēkšņi nogrand sprādziens - visa dzīve aiziet pa gaisu. Apkārtējie un pats cietušais - vienlaikus arī eksplozijas sarīkotājs - ir šokā. Neviens netiek gudrs: kāpēc tā gadījās?! Ja personības pamatos ir iemūrēts neuzsprādzis bērnības mokošo pārdzīvojumu šāviņš, neko jēdzīgu uz tiem uzbūvēt nevar. Ir tādas ģimenes, kur abi vecāki pilnībā ir aizņemti viens ar otru un nekam citam nepievērš uzmanību, arī saviem bērniem ne. Mamma nemāca meitai, kā ģērbties, kā gatavot ēdienu un koķetēt ar puikām. Tēvs nejūsminās par meitas sievišķību - par kurpītēm, bantītēm, matu cirtām - un nesaka: „Pēc gadiem 15 kāds puisis tiks pie lieliskas sievas!" Meitene mātē redz nevis piemēru, kas jāatdarina, bet vienaldzīgu un nesasniedzamu ideālu. Tēvs cildina meitenes vispārcilvēciskās īpašības - piemēram, matemātiskās dotības, bet ne sievišķīgumu. Un lūk: meitai jau 35. Precējusies viņa nav. Toties guvusi panākumus darbā, ir laba programmētāja, kolēģi viņu ciena. Tēvs sen miris. Māte ir vientuļa, bezpalīdzīga, tai nepieciešama kopšana - vajadzētu viņu ņemt pie sevis. Bet ko iesākt ar zemapziņā paslēpto naidu pret māti, kura izstūma meitu no tēva sirds un pat neiemācīja būt sievietei? Bērnībā ieraktā mīna uzsprāgst: meita pēkšņi saslimst ar bronhiālo astmu smagā formā. Tagad viņa nekādā gadījumā nevar māti ņemt pie sevis. Arī strādāt sieviete vairs nespēj - viņai iesaka aiziet no darba, un priekšā ir pilnīgs strupceļš. Pati ir slima, māte tāpat, un nu vēl draud vienīgā prieka - darba - zaudēšana. Neprofesionālis nevar un nedrīkst analizēt cita cilvēka zemapziņu - tas būtu tas pats, ja jurists operētu aklo zarnu bez narkozes. Pieņemsim, ka uzradies kāds labvēlis, kurša no sievietes zemapziņas izvelk dziļi noslēptās jūtas un paziņo: „Mīļā, tu taču gluži vienkārši ienīsti savu māti. Tu nevari viņai piedot, ka viņa tev ir atņēmusi sapņu vīrieti un laupījusi tavu sievietes laimi." Vai vēl trakāk - pavēsta, ka bērnībā viņa ilgojusies pēc dzimumakta ar savu tēvu. Tālāk iespējami divi varianti. Veiksmīgākajā gadījumā sieviete labvēlim nenotic un sašutusi novērsīsies no viņa, lai turpinātu mocīties ar savām problēmām un slimībām. Otrajā - ļaunākajā - gadījumā kā zibens spēriens sievieti ķers atziņa: „Jā, es tiešām ienīstu savu māti. Man nav tiesību dzīvot! Labi bērni nevēlas mātes nāvi!" Iespējams, ka nekas sliktāks ar cilvēku notikt nevar. No personības pamatiem ir izvilkts laukā pamatīgs stūrakmens, un viss nams sagrūst. Šādas atklāsmes ne vien salauž likteņus, bet arī bieži vien noved cilvēku līdz pašnāvībai. Jebkuras teorijas patiesumu vēlams pārbaudīt praksē. Slavenā Freida psihoanalīze - tas nenozīmē tikai pacietīgi uzklausīt un gudri runāt; vēl jo mazāk tas nozīmē dot padomus, kā būtu pareizi jāuzvedas un jādomā. Kad mūsu piemērā aprakstītā sieviete vērsīsies pie psihoanalītiķa, ārsts ar speciāliem paņēmieniem liks viņai atgriezties bērnībā - tajā vecumā, kad tikusi traumēta psihe. Bērniem atšķirībā no pieaugušajiem psihe ir ļoti plastiska un elastīga, un tai viegli var piešķirt iepriekšējo veidolu - to zina katrs pedagogs. Tāpēc psihoanalīzes laikā ārsts darbojas ar bērnišķo personības daļu: ar to, kas joprojām spēj mainīties. Visā psihoanalīzes periodā cilvēki dzīvo it kā divās dimensijās: ārsta kabinetā viņi ir bērni, aiz tā durvīm - pieaugušie. Ārsts pacienti sagatavos, lai viņa spētu uztvert patiesību par sevi - lai šī atklāsme nevis iznīcina, bet izdziedē. Profesionālis pacietīgi izturēs visu naidu un triecienus, kuri tā arī nav aizsnieguši sievietes vecākus. Ar ārsta palīdzību beidzot tika atrisināta problēma, kas tirdījusi viņu visu mūžu. „Mamma atņēma tēti un neko neiedeva pretī!" Sieviete sapratīs, ka vecākus ar bērnu ir saistījuši tikai bioloģiskie instinkti, viņi deva savam mazajam ēst un dzert un nevarēja dot to, kā pašiem trūka, - cilvēcisku mīlestību. Māte bija ļoti nedroša un nelaimīga sieviete, viņa pati vīra dēļ bija greizsirdīga uz meitu, tāpēc centās turēt abus tālāk vienu no otra. Arī tādi cilvēki mēdz būt, nu ko tur lai dara! Tēta dēļ just greizsirdību pret mammu - tas ir nevis grēks, bet dzīves norma, un nekāds sods par to nepienākas. Vispār - cilvēks var ienīst tos, kurus mīl, par to nav jākaunas! Elektras komplekss ir pārdzīvots. Visas mokoši apslāpētās jūtas atbrīvojas un atrod vietu apziņā. Tvaiks izplūst, spiediens krītas. Fiziskās slimības atkāpjas. Sieviete pieaug līdz saviem reālajiem 35 gadiem. Bērnības problēma ir atrisināta, tāpēc arī pieauguša cilvēka dzīve tagad iegrozās citādi. Mīļotais darbs netiek zaudēts, un tagad pietiek naudas, lai mātei noalgotu kopēju. Sieviete atklāj, ka vīriešu sabiedrība sagādā baudu un kosmētika izdaiļo. Iespējams, jau pēc gada uzradīsies pastāvīgs mīlnieks vai laulātais draugs. Tiesa, lai līdz tam nonāktu, ir jānoiet smalks un sarežģīts ceļš, un tieši tāpēc psihoanalīze ilgst vairākus gadus. Šeit, iespējams, gribas retoriski iesaukties: „Un visa tā rezultātā ir radusies ģeniāla domātāja!" Īstenībā gan psihoanalīzes procesā nekas jauns nerodas, personība tikai nepārtop. Cilvēks vienkārši kļūst tāds, kādu Dievs un Daba ir viņu iecerējuši. Bez izkropļojumiem. Strādādams pie savas teorijas, Freids bieži teica: „Mans galvenais pacients esmu es pats." Personisko pieredzi viņš lieliski izmantoja, pētīdams gan libido, gan Edipa kompleksu. Freida skaistule māte bija izgājusi par sievu pie atraitņa ar pieaugušiem dēliem; vecākā brāļa dēls bija nākamā psihoanalīzes pamatlicēja labākais bērnības draugs un rotaļu biedrs. Zigmunds dievināja apburošo un sievišķīgo māti un juta greizsirdību pret paveco un - kā viņam šķita - mātes necienīgo tēvu, kurš bija bikls un piekāpīgs, bez patmīlīguma un godkāres. Starp citu, no Morāvijas uz Vīni Freidi pārcēlās tāpēc, ka ģimenes galva - tekstilpreču sīktirgotājs - bankrotēja; turklāt tā bija ne pirmā, ne pēdējā reize. Dziļi sirdī Zigmunds ilgojās pēc patriarhāla tēva - barga, valdonīga, varena kā Dievs - pēc tāda, kurš nabadzīgu, sliktā vācu valodā runājošu ebreju puisēnu spētu nosargāt no visām grūtībām un apvainojumiem. Tāds visspēcīgs tēvs neuzradās, tāpēc zēnam nācās ķepuroties paša spēkiem. Skolas gatavības eksāmenā Freidam bija tikai teicamas atzīmes, turklāt visi pasniedzēji korī jūsmoja par viņa lielisko, bagāto un pareizo vācu valodu. Jaunietis iestājās universitātē un ilgi meklēja sev piemērotu tēti - vispirms starp lektoriem un kuratoriem, pēc tam starp izciliem zinātniekiem. Tikai pēc daudziem gadiem Freids beidzot saprata, ka spēcīgs tēvs patiesībā viņam būtu bijis nevis atbalsts, bet gan nospiedoša autoritāte, un ar tādu viņš nemūžam nebūtu aizsniedzis ne pusi no tām virsotnēm, kuras iekaroja, būdams neveiksmīga sīktirgotāja dēls. Arī no tik ilgi gaidītās un sapņos lolotās laulības dzīves ar Martu nekas sakarīgs nesanāca. Bagātā sieviete, romantiskas mīlestības mudināta, bija izgājusi par sievu pie nabadzīga un cildena jaunieša. Pēc visiem žanra likumiem, viņam - izcīnījušam tiesības uz mīlestību - būtu vajadzējis ziedoties sievai un ģimenei, nevis līst neķītrajos psihes dziļumos, kļūstot par apsmieklu Vīnes zinātnieku elitei. Neviens jau neprasīja, lai Marta paceltos intelekta augstumos, saskanīgai ģimenes dzīvei pilnīgi pietiek ar vienkāršo sievietes gudrību: „Mīļais, tas ir brīnišķīgi, jo to izdarīji tu, un es bezgala lepojos ar visu, ko tu esi paveicis." Freids jutās vīlies un sarūgtinājumu izpauda rakstos: „Dzimums - tā ir diagnoze." Viņa namam bija lieliska saimniece, sešiem bērniem - godājamā māte, bet vīram trūka draudzenes. Klīda baumas, ka Freids esot meklējis izpratni un atbalstu pie sievas jaunākās māsas, kura palīdzēja viņam darbā. Baumas palika tikai baumas: atšķirībā no dažiem citiem slaveniem psihoanalītiķiem, Freids plašai publikai uzticēja gan savu iekšējo pasauli, gan sapņus, tomēr personisko dzīvi paturēja noslēpumā. Tomēr Freidam kolosāli paveicās - jaunākā un mīļākā meita Anna kļuva par viņa darba turpinātāju, turklāt pati ielika pamatus bērnu psihoanalīzei. Tētis strādāja ar pieaugušajiem un sūtīja pie Annas savu pacientu bērnus, kuriem arī bija nepieciešama ārsta palīdzība. Freida mūžs ir lielisks piemērs tam, ko gudrs cilvēks spēj sasniegt un izveidot no saviem kompleksiem un problēmām. Un vēl šis mūžs apliecina psihoanalīzes noderīgumu. Dzīves gaitā Freids pārvarēja bezgala daudz kompleksu: no neticības savam saprātam līdz paniskām bailēm nokavēt. Viņš mēdza ierasties stacijā divas stundas pirms vilciena atnākšanas, lai tas netīšām neaizbrauktu bez viņa. Gadiem ilgi Freids pacietīgi klausījās augstprātīgos fiziologa Flisa sprediķus - šis nelga gados vecāko draugu neturēja nekādā vērtē. Arī pats Freids karjeras sākumposmā nebija augstās domās par sevi. 1897. gadā aizbraucis atvaļinājumā uz Itāliju, viņš netika tālāk par Perudžas pilsētu, jo tieši tur karavadonis Hanibāls savulaik sakāva romiešus un pēc tam 15 gadus valdīja pār Itāliju. Freids nejutās spējīgs cīnīties! Viņš taču nebija nekāds Hanibāls! Steigšus jābēg no sakāves! Toreiz viņš atgriezās mājās, bet pēc tam tā saniknojās uz sevi, ka ienira psihoanalīzes dzīlēs un tai pašā gadā atklāja Edipa kompleksu. Pēc pieciem gadiem, par saviem darbiem psihoanalīzē saņēmis profesora grādu, viņš kopā ar draugiem ceļoja pa visu Itāliju, atbraukdams uz staciju tikai pāris minūtes pirms vilciena atiešanas. „Lai saņemtu vietu vagonā, laika pietika." Viņš bija nostaigājis ceļu, kas ir pa spēkam tikai nedaudziem: no" es nokavēšu un palikšu viens" līdz" bez manis vilciens neaizies." Viņš nodzīvoja pietiekami ilgi, lai izbaudītu saldos augļus, kurus nesa absolūtā uzvara pār zinātnes pasauli. Būdams kaislīgs smēķētājs, viņš saslima ar balsenes vēzi, bet tik un tā vēl 15 gadus pilnā sparā kūpināja smēķus, reizi pa reizei atkārtodams ārstniecības kursus. 1939. gadā viņš bija spiests pamest mīļoto Austriju un pārcelties uz Londonu - šajā drūmajā pavasarī Vīni ieņēma vācieši..... Tā vien šķiet, ka gudrais sirmgalvis gluži vienkārši bija izlēmis: diezgan karu, diezgan pasaules slavas, laiks doties prom..... Daži atgadījumi no Zigmunda Freida dzīves.

Reiz vēstulē draugam Freids gribēja izklāstīt savu galveno atklājumu - to, kāda nozīme ir zemapziņā apspiestai seksualitātei. Pēkšņi labā roka atteicās darboties. Sākumā viņš nosprieda, ka tā varētu būt paralīze, taču pēc tam izanalizēja situāciju un saprata: paša atklājums bija izbiedējis tiktāl, ka viņš nespēja to uzrakstīt. Šīs bailes izraisīja paralīzi, kas pārgāja, tikko bija izprasts cēlonis, un vēstule tomēr tika uzrakstīta līdz galam. Jā - ja jau Freidu pašu viņa teorija iespaidoja tik spēcīgi, ko tad gaidīt no ierindas pilsoņiem???

Tieši Freids atklāja šķietamo pārsacīšanās nozīmi, kad no zemapziņas nevilšus izlec tas, ko mēs visiem spēkiem cenšamies noslēpt. Viena no zinātnieka cienītājām kļūdas pēc vēstulē bija viņu nosaukusi sava laulātā drauga vārdā. Freids neliedza sev to prieku atbildes sūtījumā kārtīgi izanalizēt nejaušo misēkli. Viņš paskaidroja, ka sievietes aizraušanās ar psihoanalīzi nav nekas cits kā dzīvē neīstenotas dzimumdziņas pārnešana un vēlme ieraudzīt Freidu sava partnera lomā. Vēlāk izrādījās, ka šī kundze patiešām jau vairākus gadus dzīvo šķirti no vīra un viņai nav pat mīļākā.

Mēs aizmirstam to, ko negribam atcerēties. Reiz kādā sarunā Freidam tā arī neizdevās atminēties Sinjorelli uzvārdu. Šis mākslinieks ir gleznas autors par pazudušā dēla tēmu. Tas notika laikā, kas Freida attiecības ar tēvu bija samezglojušās un gandrīz pārtrūkušas un viņš neko negribēja dzirdēt par mierizlīgumu.