Kaut arī daudzi tam nepiekritīs, grūti iedomāties hiphopa attīstību aizvadītajos gados bez 21. gadsimta šokējošākā repera klātbūtnes. Sava pirmā singla «My Name Is» videoklipā Ems parodēja un izsmēja tā laika ASV popmašinērijas lielāko kauna traipu Merilinu Mensonu, kurš šodien jau sen ir zaudējis «planētas atbaidošākās» zvaigznes akcijas. 2004. gadā mazi bērni tiek baidīti ar Eminemu — cilvēku, kas ierakstos un reālajā dzīvē uzskatāmi demonstrē psihisku nelīdzsvarotību, klausītāju priekšā regulāri uzbur nežēlīgas ainas un ierakstos regulāri atriebjas savai sievai, reperiem kopētājiem, stulbajiem faniem un slavenību stalkeriem. Zinātniekiem patiktu strīdēties par to, kāpēc tieši šis «negatīvais tēls» nu jau kļuvis par veselas simtiem miljonos mērāmas paaudzes dienasgaismu, taču izskaidrojums ir vienkāršs — Maršala runas veids un muzikālās izpausmes viennozīmīgi ir kaut kas tāds, kas līdz šim nav dzirdēts, savukārt repera lirikā atrodamas vienkāršas patiesības par dzīvi, kādu to šodien (it īpaši ASV) redz ikviens pusaudzis. Gadu gaitā, pieaugot albumu skaitam, Eminema dziesmas bieži tikušas pārvērtētas, taču šoreiz baltā superzvaigzne atkal ir pierādījusi, ka spēj piedāvāt arī jaunus brīnumus ne tikai lirikā, bet arī mūzikā. Laikā, kad Jay-Z šķietami ir pametis skatuvi, Kanje Vests uzsācis solo karjeru, «OutKast» nogrābuši kaudzi ar mūzikas balvām visā pasaulē, bet «Beastie Boys» atgriezušies ar nosvērtu un antistilīgu ierakstu, ir grūti populārajā hiphopā atrast kaut ko interesantāku par «Encore». Protams, Eminems aizvien ir īpatnis un turpina pārkāpt jelkādas ētikas robežas, taču grandiozo sadismu pavada labi joki un brīžiem patiešām lieliska mūzika. Viena hīta zvaigznes Martikas atgriešanās sensacionālajā «Like Toy Soldiers», mīlestības apliecinājumi Džordžam Bušam skaudrajā «Mosh», ballīšu grāvēji «Big Weenie», «Puke», «My 1st Single», «Ass Like That», «Crazy In Love», kā arī meldodiskie «Spend Some Time» un «Mockingbird» ir tieši tik precīzi producēti un spilgti skaņdarbi, kādus vēlamies dzirdēt labā hiphopa albumā. Eminems dziesmas platē izkārtojis gandrīz ar to pašu dramaturģisko vērienu, kas bija novērojams viņa (un, iespējams, pat hiphopa vēstures) labākajā albumā «Marshall Mathers LP». «Encore» tekstus katrs var traktēt kā vien vēlas, taču atzīt, ka albums būtu garlaicīgs… Nav iespējams
Eminems.21
38
15
Diemžēl noticis gandrīz neticamais - jauno laiku hiphopa dieva rīmes un aranžējumi neglābjami sākuši atkārtoties. Tomēr viņš joprojām ir teicams komponists un neapšaubāms jaunās paaudzes rupors. Kaut Encore, Eminema ceturtais studijas albums, ir miljons reižu labāks nekā pēdējā laika sānsoļi ar D12, tomēr, salīdzinot ar šedevriem Marshall Mathers LP un The Eminem Show, radošās izdomas ziņā krietni atpaliek.
Kaut arī daudzi tam nepiekritīs, grūti iedomāties hiphopa attīstību aizvadītajos gados bez 21. gadsimta šokējošākā repera klātbūtnes. Sava pirmā singla «My Name Is» videoklipā Ems parodēja un izsmēja tā laika ASV popmašinērijas lielāko kauna traipu Merilinu Mensonu, kurš šodien jau sen ir zaudējis «planētas atbaidošākās» zvaigznes akcijas. 2004. gadā mazi bērni tiek baidīti ar Eminemu — cilvēku, kas ierakstos un reālajā dzīvē uzskatāmi demonstrē psihisku nelīdzsvarotību, klausītāju priekšā regulāri uzbur nežēlīgas ainas un ierakstos regulāri atriebjas savai sievai, reperiem kopētājiem, stulbajiem faniem un slavenību stalkeriem. Zinātniekiem patiktu strīdēties par to, kāpēc tieši šis «negatīvais tēls» nu jau kļuvis par veselas simtiem miljonos mērāmas paaudzes dienasgaismu, taču izskaidrojums ir vienkāršs — Maršala runas veids un muzikālās izpausmes viennozīmīgi ir kaut kas tāds, kas līdz šim nav dzirdēts, savukārt repera lirikā atrodamas vienkāršas patiesības par dzīvi, kādu to šodien (it īpaši ASV) redz ikviens pusaudzis. Gadu gaitā, pieaugot albumu skaitam, Eminema dziesmas bieži tikušas pārvērtētas, taču šoreiz baltā superzvaigzne atkal ir pierādījusi, ka spēj piedāvāt arī jaunus brīnumus ne tikai lirikā, bet arī mūzikā. Laikā, kad Jay-Z šķietami ir pametis skatuvi, Kanje Vests uzsācis solo karjeru, «OutKast» nogrābuši kaudzi ar mūzikas balvām visā pasaulē, bet «Beastie Boys» atgriezušies ar nosvērtu un antistilīgu ierakstu, ir grūti populārajā hiphopā atrast kaut ko interesantāku par «Encore». Protams, Eminems aizvien ir īpatnis un turpina pārkāpt jelkādas ētikas robežas, taču grandiozo sadismu pavada labi joki un brīžiem patiešām lieliska mūzika. Viena hīta zvaigznes Martikas atgriešanās sensacionālajā «Like Toy Soldiers», mīlestības apliecinājumi Džordžam Bušam skaudrajā «Mosh», ballīšu grāvēji «Big Weenie», «Puke», «My 1st Single», «Ass Like That», «Crazy In Love», kā arī meldodiskie «Spend Some Time» un «Mockingbird» ir tieši tik precīzi producēti un spilgti skaņdarbi, kādus vēlamies dzirdēt labā hiphopa albumā. Eminems dziesmas platē izkārtojis gandrīz ar to pašu dramaturģisko vērienu, kas bija novērojams viņa (un, iespējams, pat hiphopa vēstures) labākajā albumā «Marshall Mathers LP». «Encore» tekstus katrs var traktēt kā vien vēlas, taču atzīt, ka albums būtu garlaicīgs… Nav iespējams
Kaut arī daudzi tam nepiekritīs, grūti iedomāties hiphopa attīstību aizvadītajos gados bez 21. gadsimta šokējošākā repera klātbūtnes. Sava pirmā singla «My Name Is» videoklipā Ems parodēja un izsmēja tā laika ASV popmašinērijas lielāko kauna traipu Merilinu Mensonu, kurš šodien jau sen ir zaudējis «planētas atbaidošākās» zvaigznes akcijas. 2004. gadā mazi bērni tiek baidīti ar Eminemu — cilvēku, kas ierakstos un reālajā dzīvē uzskatāmi demonstrē psihisku nelīdzsvarotību, klausītāju priekšā regulāri uzbur nežēlīgas ainas un ierakstos regulāri atriebjas savai sievai, reperiem kopētājiem, stulbajiem faniem un slavenību stalkeriem. Zinātniekiem patiktu strīdēties par to, kāpēc tieši šis «negatīvais tēls» nu jau kļuvis par veselas simtiem miljonos mērāmas paaudzes dienasgaismu, taču izskaidrojums ir vienkāršs — Maršala runas veids un muzikālās izpausmes viennozīmīgi ir kaut kas tāds, kas līdz šim nav dzirdēts, savukārt repera lirikā atrodamas vienkāršas patiesības par dzīvi, kādu to šodien (it īpaši ASV) redz ikviens pusaudzis. Gadu gaitā, pieaugot albumu skaitam, Eminema dziesmas bieži tikušas pārvērtētas, taču šoreiz baltā superzvaigzne atkal ir pierādījusi, ka spēj piedāvāt arī jaunus brīnumus ne tikai lirikā, bet arī mūzikā. Laikā, kad Jay-Z šķietami ir pametis skatuvi, Kanje Vests uzsācis solo karjeru, «OutKast» nogrābuši kaudzi ar mūzikas balvām visā pasaulē, bet «Beastie Boys» atgriezušies ar nosvērtu un antistilīgu ierakstu, ir grūti populārajā hiphopā atrast kaut ko interesantāku par «Encore». Protams, Eminems aizvien ir īpatnis un turpina pārkāpt jelkādas ētikas robežas, taču grandiozo sadismu pavada labi joki un brīžiem patiešām lieliska mūzika. Viena hīta zvaigznes Martikas atgriešanās sensacionālajā «Like Toy Soldiers», mīlestības apliecinājumi Džordžam Bušam skaudrajā «Mosh», ballīšu grāvēji «Big Weenie», «Puke», «My 1st Single», «Ass Like That», «Crazy In Love», kā arī meldodiskie «Spend Some Time» un «Mockingbird» ir tieši tik precīzi producēti un spilgti skaņdarbi, kādus vēlamies dzirdēt labā hiphopa albumā. Eminems dziesmas platē izkārtojis gandrīz ar to pašu dramaturģisko vērienu, kas bija novērojams viņa (un, iespējams, pat hiphopa vēstures) labākajā albumā «Marshall Mathers LP». «Encore» tekstus katrs var traktēt kā vien vēlas, taču atzīt, ka albums būtu garlaicīgs… Nav iespējams
Reklāma
Reklāma
Reklāma
Tev patiks šie raksti
