Eimijas Vainhausas tēva runa bērēs32

Viņa, beidzot, pēc visiem šiem gadiem, bija atradusi laimi un bija laimīga. Mēs visi atcerēsimies to lielisko vakaru „100 Club” Oksfordas ielā. Viņas balss bija lieliska.

Viņa man teica, ka tiešām ir labi pavadījusi laiku.

Pirms trim gadiem Eimija sāka mēģināt uzveikt savu narkotiku atkarību, ārsts teica, ka viņai nekas nesanāks, bet viņa to izdarīja. Viņas pēdējais mērķis bija pārstāt dzert un bija jau noturējusies bez dzeršanas jau trīs nedēļas.

Viņa man teica, „Tēt, esmu pietiekami dzērusi, es nevaru vairs paciest to, kā tu un pārējie uz mani skatieties!’

Viņai nebija depresijas, vēl piektdien viņa satikās ar Jani un Regu, un bija ļoti labā garastāvoklī.

Tonakt viņa bija savā istabā, spēlēja bungas un dziedāja. Tā kā bija jau vēls, viņas apsargs teica, lai meitene tik skaļi netrokšņo, un viņa paklausīja. Viņš dzirdēja, kā viņa nedaudz pastaigā pa istabu, bet, kad no rīta viņš viņu apraudzīja, viņš manīja viņu guļot. Tikai pēc dažām stundām, kad viņš devās atkārtoti viņu apraudzīt, viņš saprata, ka Eimija neelpo un izsauca palīdzību.

Bet zinot, ka viņa nebija nomākta, ka viņa mira laimīga, tas mums liek justies labāk.

Es biju Ņujorkā ar savu brālēnu Mihaēlu, kad izdzirdēju par notikušo, un vēlējos nekavējoties izveidot Eimijas Vainhausas fondu, kas varētu palīdzēt visiem, ko viņa mīlēja – bērniem, zirgiem, arī tiem, kas cīnās ar narkotiku atkarību.