local-stats-pixel fb-conv-api

Dzeja. E. Veidenbaums81

138 21
Tā kā jūs, spoki, skatāties tikai trulas bildes unvideo, piedāvāju jums palasīties pirms aptuveni 100 gadiem tapušu dzeju. Dzeju, kas aizsāka jaunu laikmetu latviešu dzejā un ir aktuāla vēl šobaltdien.


Ja jums grūti, nelasiet par autoru, bet dzejoļus gan der izlasīt katram latvietim...

Eduards Veidenbaums (1867 - 1892)

--BIOGRĀFIJA

Dzimis Priekuļu pagasta “Glāzniekos” saimnieka ģimenē. 1872 ģimene pārvākusies uz Mūrmuižas “Kalāčiem”. 1886 beidzis Rīgas guberņas ģimnāziju. 1887 uzsācis studijas Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē. Veidenbauma interešu lokā ietilpa arī tautsaimniecība un vēsture, viņš piedalījās studentu zinātniski literārās biedrības “Pīpkalonija” dibināšanā. 1891. gada decembrī viņš pēc saaukstēšanās saslimst un nākamā gada pavasarī mirst, strauji progresējot tuberkulozei. Viņa dzejas sākotnēji izplatās rokrakstos, tās tiek publicētas tikai pēc viņa nāves. 1958. gadā “Kalāčos” iekārtots muzejs. 1968. gadā nodibināta Eduarda Veidenbauma literārā prēmija.

Eduarda Veidenbauma (1867 – 1892) liktenis bija neapskaužams: viņš nodzīvoja nepilnus 25 gadus (Veidenbauma nāves cēlonis bija bezjēdzīga nejaušība: 1891. gada ziemā ceļā uz sava brāļa lauku mājām viņš saaukstējās; slimība pārtapa strauji progresējošā tuberkulozē, kas pēc pusgada noveda viņu kapā), plašākai publikai bija tikpat kā nezināms – viņu pazina tikai Tērbatas Universitātes studiju biedri kā daudzosološu, taču mūždien finansiālu grūtību māktu studentu, kurš raksta kultūrvēsturiskas apceres, tulko Horāciju no oriģināla (Veidenbaums pratis desmit valodas) un lāgiem arī dzejo. No aptuveni simt sacerētajiem dzejoļiem viņa dzīves laikā nav publicēts neviens (periodikā parādījās tikai daži raksti un tulkojumi). Lielākajai daļai dzejoļu pat nav zināms autora manuskripts – tie saglabājušies tikai norakstos. Pirmā Veidenbauma dzejas publikācija parādījās tieši gadu pēc viņa nāves; pirmā grāmata – cenzūras izkropļots dzejoļu krājums – iznāca 1896. gadā. Šķiet, neviens daudzmaz nozīmīgs literāts savas dzīves laikā nav bijis tik ļoti nezināms. Tiesa gan, daudzi Veidenbauma dzejoļi inteliģences aprindās bija pazīstami rokrakstos.
Zināmā mērā Veidenbaums izskatās lieks un svešs sava laika dzejas kontekstā. Viņa dzeja ir pilnībā brīva no aprakstniecības nosliecēm, no tolaik joprojām izplatītajiem zaudētās paradīzes apjūsmošanas motīviem, ļoti maz ir tīras lirikas un dabas dzejoļu, nav allaž latviešu literatūrā tik populāro žēlīgo un gaudulīgo intonāciju. Arī pats Veidenbaums ļoti skeptiski vērtēja sava laika rakstniecību. „Mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars,/ (..) viņu dzejās mīt burvīgs gars: / Tās miegu mums dāvina gardu,” kādā dzejolī viņš precīzi formulēja visiem laikiem aktuālo patiesību. Kā liecina biogrāfi, Veidenbaums labprātāk lasījis nevis latviešu dzejdaru darbus, bet gan Horāciju, Šilleru un Heini. Būtībā Veidenbaums realizēja tās potences, kurām dzeja tobrīd nepievērsa ne mazāko uzmanību, – un tieši ar šo pacelšanos pāri „tagad un šeit” lietderības principam Veidenbaums kļuva par vienu no 20. gadsimta dzejas aizsācējiem.
Jau kopš 19. un 20. gadsimta mijas Veidenbaumu mēdz traktēt kā pesimistu, kurš smagi izjutis, viņa vārdiem runājot, „šausmīgā mūžības rata” ritējumu. Tomēr liekas, ka viņš drīzāk bijis emocionāls skeptiķis, kurš savai skepsei ļāvis izpausties ironijā – gan pret pasauli, gan pret sevi. Ironija bija galvenais, ar ko Veidenbaums papildināja latviešu dzejas arsenālu – sākot no satīriskiem pret šīspasaules varenajiem vērstiem pantiem un beidzot ar filozofiski noskaņota intelektuāļa rūgtajiem smiekliem par esamības drūmajiem paradoksiem. Veidenbauma izteiksme ir ļoti precīza un lakoniska – daudzi viņa dzejoļi atgādina atskaņotus aforismus (ne velti Horācijs bija viens no viņa iecienītākajiem dzejniekiem). Dažkārt tieši ironija Veidenbaumu glābj no klajas retorikas, jo aforistiskā izteiksme vedina uz vispārinājumiem un vēsām abstrakcijām.
Centrālais Veidenbauma dzejas motīvs ir disharmonijas apziņa. Cilvēka esamības vērtējums dažkārt mēdz būt klaji izaicinošs: „Pēc goda, pēc varas, pēc mantas / Bez atpūtas ļautiņi skrien, / Tie dzenas, tie cīnās, tie pūlas, / Ar rūpēm tie kapenēs lien. // Gan lauri tiem kapenes puško, / Gan varoņu dziesmās tos min, – / Ne greznumu mana, ne dziesmas, / Ko miroņu tumsība tin.” Līdzīgi provokatīva ir arī viņa sociālkritiski orientētā dzeja: „Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks, / Kas varmākām skādi dar’, nosaukts tiek grēks. / (..) Virs zemes nav laimes, tik zvēru pulks bļauj, / Viens otram iz mutes tie kumosu rauj.” No šejienes izriet Veidenbauma izmisīgais sauciens: „Nolādēts liktens / Cilvēkam būt!” Gluži likumsakarīgi, ka šāds pasaules skatījums izraisa sociālu protestu un aicinājumu pēc brīvības, par ko Veidenbaumu pēc nāves vajāja cenzūra: „Mosties, mosties reiz, svabadais gars, / Celies un salauz(i) kalpības spaidus.”
Taču Veidenbaums izmisuma jautrībā rakstīja arī īsti anakreontiskus dzejoļus ar pamatīgu pašironijas piedevu: „Iedzer, brāli! Nodzer prātu – prāts tik bēdu kaudzes ceļ. / Muļķis tikai domas krātu, / Gudrais viņas ellē veļ.”
Veidenbauma intelektuālā agresija un izaicinājums vai visai pasaulei laikam gan ir tas faktors, kālab viņa dzeja gadsimta laikā it nemaz nav novecojusi. Viņš ir viena no retajām personībām visā latviešu literatūras vēsturē, ko no jauna atkal un atkal atklāj katra jauno dzejnieku paaudze, tostarp 20. gadsimta beigās dziesmu ciklu ar Veidenbauma vārdiem sacerēja viena no tā laika populārākajām rokgrupām „Pērkons”.


** Pēc ideāliem cenšas lielie gari,
Bet dzīvē ieņemt vietu pirmie
Tie neiespēj, tos nomāc maizes kari,
Tos nomāc aizspriedumi sirmie. *** Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks,
Kas varmākām skādi dar, nosaukts tiek grēks.
Par tiesnešiem cienīti blēži sēž
Un godīgie ādu nost citiem plēš.
Un cienīgs tēvs, zaglis, teic sprediķus;
“Tik pacieties, debesīs labāki būs!” Virs zemes nav laimes, tik zvēru pulks bļauj,
Viens otram iz mutes tie maizi sev rauj,
Un priecīgs ikkatris, kad vēders tik pilns,
Kad bērni ir veseli, dzīvoklis silts.
Un glaimojot salkušie rakstnieki sauc:
“Cik praktiska tauta! Tai cerību daudz.” Jā, cerību gan. Vēl nosirmos laiks,
Un redzams būs strādnieku moku pilns vaigs,
Vēl liekēži slinkos un godīgi krāps,
Pēc debesu viltības ļaudis vēl slāps,
Zem kājām vēl varmākas taisnību mīs,
Par kaujamiem lopiem vēl cilvēkus dzīs,
Un muļķīgas dzejas vēl dzejnieki kals
Un vaimanās paši, kad salks un sals. *** Ar šīs zemes varenajiem kopā tu varēji būt
Un valdīt, un kārumu baudīt, un līgsmot ik dienas,
Bet cilvēces bēdas un trūkumus sirds tevim jūt,
Un tumsības slogus, un varmāku nastas ikvienas.
Un, tēvijas neatzīts, svešumā dodies tu tāļi
Un sludini taisnību, māci, ka cilvēki brāļi,
Ka pasaules mantas mums mierināt nespēj prāta,
Ja ticības trūkst un mīlestīb’ sirdīs nav krāta.
Tu priekus tiem nesi, kas tumsībā, grūtībā smaka,
Tu vārguļu sagrauztām sirdīm bij’ dzīvības aka,
Tu cilvēci sildīji garīgās verdzības salnā,
Bet atmaksu cilvēce deva tev - Golgatas kalnā. *** Domāju es domas dziļas,
Kādēļ laime mani nīd;
Viss, ko daru, viss man viļas,
Visās vietās kājas slīd. Citam nav nekāda darba,
Nauda kā no gaisa birst.
Man ir dzīve sūra, skarba,
Jābadojas, kamēr mirst. Nav pie dvēseles ne graša,
Prasi kādam - kas tev dos?
Labāk vienreiz nāve aša
Nekā dzīve nabagos! Ezers lejā spīd netāļi:
Iekšā tur - būs raizēm gals!
Nu ardievu, bēdu brāļi,
Neskanēs vairs mana balss. Ceļš vēl garām ved gar krogu,
Iekšā danco, dzied un smej,
Un caur apgaismoto logu
Redzu, alu glāzēs lej. Vai tad es jau tīri bešā?
Roka ātri svārkos ķer -
Desmit kapeikas vēl ķešā,
Tās priekš nāves jānodzer! Steidzos iekšā, vienu glāzi
Iesviežu, vēl vienu, vēl…
Un ar katru alus lāsi
Paliek dzīvības man žēl. Atliks miršanu uz rītu,
Šodien vēlu staigāt turp.
Krodzniek, dosi vēl uz krītu?
- Došu. - Duci alu šurp! Otrreiz bija tāda liga:
Skaistule man solījās,
Mūžam būšot uzticīga -
Dumjš, kas sievām paļaujas! Drīz iz pilsētas švīts nāca
Glumi apģērbts, uzķemmēts,
Lakstoties ap viņu sāca,
Dāvā rotas - viss tam lēts. Domāju, tā neatļausies,
Sirdi viņam neatdos,
Bet it nejauši reiz - klausies -
Baznīcā jau uzsauc tos. Asinis man dusmās vārās,
Un, kaut sirdi sāpes spiež,
Bet pēc atriebšanas kāras
Dūres naža spalu griež. Viņam jāmirst! Steigšus gāju,
Te man uzsauc draugs: kur nu?
Iesviedīsim ceļa kāju,
Nāc man līdz uz kabaku! Sviedām, sviedām… rīts jau ausa -
Aizmirsts viss, kas rūpes dar,
Kājas, galva knapi klausa,
Zudušas bij dusmas ar. Tādēļ tagad katru reizi
Iedzeru, kad slikts ir prāts.
Un, ja kājas iet ar greizi,
Tas jau nava grēks nekāds. *** Daudz prātīgu cilvēku pasaulē dzīvo:
Tie strādā kā skudras un rūpīgi krāj,
Tie nolād alu, tie nolād sīvo
Un strādā, un krāj, līdz smiltis tos klāj. Daudz godīgu cilvēku pasaulē dzīvo:
Tie manīgi cita nopelnu slauc,
Ar manšetēm baltām, ar apkakli stīvo
Tie pasaules drūzmā kā valdnieki brauc. Bet ticīgo muļķu visvairāk ir radīts:
Tie galviņas nodur un dieviņam tic;
Tāds rokas laiza, kad sists tiek un badīts,
Un dieviņam pateic, kad piekrāpj to cits. Un ārprātīgie ir ceturtā suga, -
Diemžēl, ka viņu tik visai nedaudz, -
Pie sirds kam ķeras šī bēdu luga,
Kas muļķus pie gaismas, pie brīvības sauc. Mefistofeļa padoms Kam velti dārgo laiku tērē
Un dzejām papīri tu smērē?
Sen beidzies dzejas laikmets svēts,
Pēc maizes tagad cilvēks brēc,
Jo mūsu prozaiskās dienās
Nav žēlabainām dzejām cieņas:
Ēst salkušam tās nevar dot,
Un paēdis tās nesaprot.
Tu raksti romānīšus vieglus
Un saprātīgi zobojies,
Lai plašai publikai ceļ smieklus, -
Tu redzēsi, kā tad tev ies:
Būs slava liela, kaudzēm naudas,
Un dzīvi baudīsi, cik jaudas. *** Mums latviešiem, dzejnieku milzīgs bars,
No tiesas tiem dodam šo vārdu,
Jo viņu dzejās mīt burvības gars:
Tās miegu mums dāvina gārdu. *** Ja gribi tikt pie labas vietas,
Tad klanies, lokies, rokas laizi!
Gan citi sauc tās kauna lietas.
Par to nekas, kad nāk tik maize. Pie bagātnieku lepniem galdiem
Tu pazemīgi klātu lieni
Un glaimošanas vārdiem saldiem,
Cik vien ir spējas, katru cieni. Bet, dieva dēļ, ar zemākajiem
Nekad lai kopā neredz tevi!
Min labāk kāju virsū vājiem,
Jo prātīgs gādā tik par sevi. Tā drīz tu augstā vietā tiksi,
Tev slavēs, teiks par lielu garu;
Tu līdzbiedrus zem kājām liksi,
Un katris bīsies tavu varu. *** Nu tu vari palīgsmoties,
Labi sevi pamieloties,
Paņemt sievu padevīgu,
Tuklu, dumju, paklausīgu,
Papriecāties likumīgi,
Radīt bērnus tikumīgi. Gudro cik gudrodams, nekāda mērķa nevar atrast dzīvei, visi ideāļi, tuvāk apskatot, izrādās no tārpiem izēsti, un galu galā tev jāpaliek vai nu lopam, kas nekā nedomā cita kā tik par ēšanu, jeb pesimistam. (Vēstule E. Treimanim-Zvārgulim 1890. gada 5. jūlijā) *** Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks
Un pasaule visa tik krāšņa tik jauka,
Un nākotne spoža kā saules vaigs. Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk bij daiļš, kas bij svēts,
Reiz dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts. Un, tukšām paliekot zinību slāpēm
Un beidzoties visam, kas daiļš bij, kas svēts,
Sirds pildījās nāvīgām asiņu sāpēm,
Bet pagātne arī jau sāpes sedz. Un tagad es nicinu pasaules lietas,
Jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks.
Par laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas,
Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks. *** Iedzer, brāli! Ātrām kājām
Mūža dienas projām skrien,
Nāve sauc uz tumšām mājām,
Iedzer, kamēr kapā lien. Iedzer, brāli! Laiki grūti,
Dzīves ērkšķi nikni dur.
Iedzer! Mazāk sāpes jūti,
Jaunu dzīvi alus bur. Iedzer, brāli! Nodzer prātu -
Prāts tik bēdu kaudzes ceļ.
Muļķis tikai domas krātu,
Gudrais ellē viņas veļ. *** Grāmatu kaudzes
Velti tu šķirsti,
Mirušās audzes
Pētī, līdz mirsti. Zinību nieki
Muļķus lai baro!
Pasaules prieki
Gaišāki staro. *** Kā gulbji balti padebeši iet.
Tiem vēlētos es līdza tāļu skriet:
Tur tāļumā, tur ziemas nepazīst,
Tur rozes mūžam zied un nenovīst.
Kam veltīgi laimību kāro tu, sirds?
Met projām reiz cerības tumšajā kapā;
No saulainām lejām ir mirstīgais šķirsts,
Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā,
Kur dzelži un cirvji bez rimšanas klaudz,
Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur kauc,
No stiprākā samīts, vājāks kur lūst
Un asins un sviedri ik dienas kur plūst. *** Es domāju, ka pasaulē
Nav prātīgas it nekas,
Un mūsu dzīves nozīme
Ir tīrās muļķības.
Bez mērķa cilvēks blandās te,
Par gudrām lietām spriedelē,
Bet galā dumjš ir viss.
Un vēders - dievs visaugstākais,
Ikkatris pats sev tuvākais,
Tiklīdz kā izsalcis. *** Viss atriebies, apnicis ir, -
Ko kavējies dzīvajos vēl?
Lai lode reiz likteni šķir,
Tev droši pēc nebūs žēl. Šis niecīgais, muļķīgais prieks
Tev laimes šeit nevar dot;
Kaut būtu tu valdnieks,
Ir tas nevar ielīgsmot. Bet valdnieks nebūsi tu,
Bet tiksi zem kājām mīdīts,
No citiem pie malas bīdīts,
Kam žēlo tad dzīvību? Tik dusmas un sāpes tev būs,
Un nespēsi mierināt viņas,
Un jāiet pēc varmāku ziņas,
Līdz dzīvība verdzībā žūs. Un, ka ar tev laimes stars
Kā aklajai vistai grauds
Reiz atrastos, - tomēr tavs gars
Uz nīcību drūmīgi sauc. Nav labs it nekas, kam nīkt,
Kam izputēt nolemts un beigties,
Tu pasteidzies drīzāki steigties,
Lai… “Es laimi nicināju,
Man nevajaga tās.” *** Viss ir joks, par visu smejies,
Laid, lai citi raud un vaid,
Ja ir labi - pakavējies,
Un, ja netīk - projām laid. Projām laid uz citām malām,
Vienā vietā sasmok drīz,
Vai līdz otram pasauls galam,
Līdz sev priekus atradis. Ja nav naudas, spārni īsi,
Guli tur, kur liktens sien,
Gaidi nāvi, paradīzi,
Paliec vājš un bedrē lien. *** Kuļos es kā pliks pa nātrēm,
Raizes moca nakt un dien,
Un pa tam līdz vējam ātram
Dzīves ziedons projām skrien. Tumsība, kur vien tik skatās,
Aukstums visur, kur vien iet.
Ak, uz visas pasauls platās
Nav neviens, kam laime zied *** Vai senatnē vien tikai vīri bija,
Kam liktenis rūpestus nedarīja,
Kam mierīgs kā Zokratam palika vaigs,
Lai trakoja vētra, lai skaists bija laiks?
Vēl tagad ikkatram pār dabu ir vara,
Kam sirdī ir spožums no mūžības gara. *** Īsts filozofs nav pesimists,
Bet dzīvi jautri bauda
Un priecājas, cik jauda.
Vēl mieži laukos kupli briest,
Vēl netrūkst daiļas skuķes,
Kam patīk, tas var raizes ciest,
Es labāk guļu puķēs. Es ienīstu, kā agrāk, visu svētulību un neticu tagadējai ticībai, tāpat ar citus savus ieskatus neesmu grozījis, bet savu agrāko vieglprātības filosofiju esmu atmetis [..]. Savu pienākumu izpilda tas, kas “tā dara citiem, kā grib, lai citi viņam darītu, kad viņš būtu to vietā”. Tas ir pienākuma ideāls [..]. (Vēstule K. Veidenbaumam 1980. gada 2. septembrī) *** Vēl neesmu dubļos tik dziļi es stidzis,
Vēl spēks man ir atgriezties, labākam būt,
Iz sirds vēl dievības gaišums nav nīcis,
Vēl dvēsele augstākas iegribas jūt.
Ikkatram ir uzdevums grūtības nest:
Tā dieva prāts, mūs radot, spriedis.
Nevienam nav atļauts prom dzīvību mest,
Kaut daudz tas ar dzīvojot raudājis, cietis.
Mums augstāks mērķis aiz zvaigznēm ir sprausts,
Kaut šaubās un šaubīsies cilvēka prāts,
Lai jaunam ar līķa palags tiek austs,
Lai asarās paliekam skumdināti,
Bet tomēr mums jātic, ka nekrīt ne mats,
Ko neredz un nezina dievības acs.
Mums jādzīvo, jātic, ka nemirstīgs gars,
Ka ziedēs pēc nāves vēl pavasars.
Tā raižu un grūtību niknajos karos
Mums debesu līgsmībā dvēseles staros. *** Vēl desmit divdesmit gadus -
Un lugai būs pienācis gals,
Vai slinkojis būtu vai centies,
Reiz trūdēt sauc likteņa balss. Un tomēr te dzīvē sapņots
Par mūžīgām lietām tiek:
Par laimi, par slavu, par godu, -
Uz kapa grib laurus lai liek. Bet lauri un gods, un slava
Līdz iznīkst, kā beidzies tu pats.
Un tāļāk un atkal tāļāk
Rit šausmīgais mūžības rats. *** Nost reiz skumjību sviedīšu tumšo,
Beigšu pēc nāves reiz ilgoties,
Iesākšu ticēt, ka mērķis ir dzīvei,
Gan tad nāks spēks, gan labāki ies. Tumšajā zilumā spīguļo zvaigznes,
Mūžīgā kārtībā kustas to bars.
Cilvēka likteņa drūmajos viļņos
Valda bez rimšanas dievības gars. Īss gan izrādās dzīvības sprīdis,
Tuvu ir kopā šūpulis-kaps.
Tomēr no svara ir katris brīdis,
Dzīve ir laba, kad mērķis tai labs. Tādēļ projām, skumjība, bēdas,
Strādāšu, centīšos, vēl man ir laiks!
Labošu pagātnes riebīgās pēdas,
Laime nāks atpakaļ, priecīgs būs vaigs! *** Mosties, mosties, reiz, svabadais gars,
Celies uz salauzi kalpības spaidus,
Atpestī cietējus, klusini vaidus -
Mosties, brīvības cēlajais gars! Tumšos varmākas zemē triec,
Svētos bizuļus-garīdzniekus,
Kuri melš krāpdami debesu niekus.
Ticības māņus pie malas liec! Zemē kungus, kas lepnībā sēž,
Šķērdīgi putina miljonu sviedrus,
Zemē kundzības draugus un biedrus,
Kas savus brāļus spaida un plēš! *** Kur klusā naktī lakstīgalas dzied,
Tur klausīties man labprāt tīkas iet,
Tur bučoties man labprāt tīkas iet,
Tur bučoties ar daiļām meitenēm
Un izrauties iz dzīves ķibelēm. Bet vairāk tīk man tur, kur lodes dzied,
Kur asins kaujā brīvie vergi iet,
Kur skaņas dziesmas atskan trokšņainas
Un peklē gāžas lepnie varmākas! *** Kas staigājot pa košām puķu lejām,
Tik apskaita, cik siena viņas dos,
Lai mani nelasa. Pie manām dzejām
Tik piktu prātu viņš sev iemantos.
138 21 81 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 81

0/2000
:D :D izlasijis viena dzejnieka dzejas sejumu un tagad uzdodas par ineligjenci: "Tā kā jūs, spoki, skatāties tikai trulas bildes unvideo" :D :D ...skaards
16 1 atbildēt
Dzejnieks jau labs un dzeja arī, bet kad viņi jāzubrī no galvas tad nekas nav labs!
15 2 atbildēt
bangout - zini, neesmu gan. literatūras stundās es negulēju, un kam gan citam ja ne rainim var ticēt - "Ceļos agri. Dibereju par Veidenbaumu. Jāiziet no viņa dzejas. Arējā stalaža — maza, jāņem tik tas, kas dzejai. Jābalstās uz sajūtu un uz pazīstamiem tipiem — students — dzērājs, pesimists. Sentimentalitāti izcelt uz ideju un nākotni, kuru pats vēl nezināja." /raiņa dienasgrāmata - http://www.ailab.lv/TEKSTI/Senie/Rainis/Dienasgr/1921.html/
9 0 atbildēt
vinja dzimtaas majas ir netalu no manas majas, ~1km Tur tagad kaut kads pamests skjuunis emotion Veidenbaums - pretruniga personiba imho.
9 0 atbildēt
Lai gan dzeju nemīlu, Veidenbaums laikam ir vienīgais, kura dzeju tomēr varu lasīt.
9 0 atbildēt
Tad, ko tie mīnusu licēji aizskar manu viedokli, pieņem viņu, kā es pieņemu viņējos. Reti kādam lieku kādu mīnusu, jo cienu cita viedokļus. Smiekli nāk, jo skatoties ārzemju portālus, kur ir līdzīga vērtēšanas sistēma, biežāk redzēsi plusus kā mīnusus. Jo ciena cita viedokļus, un necenšas bāzt to: "Redz, man nepatīk tavs koments, es tev par to likšu mīnusu. Vēl labāk, ja tevi satiktu dzīvē, dotu pa bieti, viepli." Tāda attieksme mums redz. Tad to pasaki, kas nepatīk manā komentārā, nevis liek neobjektīvu mīnusu, par sazin ko. Attieksmīte mums jau normāla, vispār esam nevesela tauta.
9 1 atbildēt
emotionskolai labs
7 0 atbildēt
fossil komentārs 2009-03-11 01:46:25 Es lieku vērtējumu gandrīz katram lietotāju komentāram - ja uzskatu to par stulbu vai nevajadzīgu (piemēram smaidiņs prosta iemests vai kāds bezsakarīgs teksts (shiss rulllz, mjaaa u.t.t.)), tad protams mīnuss. Ja kaut kas pozitīvs, tad plusiņš. Ja koments parasts, tad nemaz netēmēju uz zvaigznītēm. :) ---- Tagad skaidrs, kas Bagmanam mīnusu iekrāva manā rakstā xD Le Bagman - nāc sadod šim pa ķirmi xD
6 0 atbildēt
opis uz goda. lōbs cilvāks, koč i dzārājs :)
7 1 atbildēt
Kā var vispār "shis dzejnieks ir zb"...tu viņu pazīsti, tu ar viņu diendienā tiecies, tev IR JĀLASA viņa dzeja katru dienu visu tavu mūžu? HA! Un tu neesi Rainis, kuram vēl so/so Veidenbaums varētu būt apnicis. Bullshit! :) Man ļoti patīk Veidenbaums...izvēlējos vienu no viņa izlases dzejas krājumu darbu literatūrai. Skaisti! :)
7 1 atbildēt
plus vēl izlasiet revibox pēdējo komentāru, spokos tiešām šad tad netiek cienīts cita viedoklis, tā nevajag ;)
7 1 atbildēt
GERA, tik jāatceras, ka ar savu viedokli nevar aizskārt citus. :)
5 0 atbildēt
E. Veidenbaums ir patiešām labs dzejnieks, man ļoti patīk viņa dzejoļi... Vieīgais dzejnieks, kura dzejoļus esmu izlasījis pilīgi visus! :) Respect Veidenbaumam.!
6 1 atbildēt
a sitas ir labais vectis, patik tas satiras ;)
6 1 atbildēt
Tavs komentārs , revibox, kādu aizskāra... drīzāk kāda pašcieņu xD kā teikt - uzkāpi uz varžacīm. Es šas uz tavām uzkāpšu - Tavs viedoklis te nav neko vērts, tāpeč necepies, ka kāds mīnusu ielika xD Es redzu, ka tevi vairāk satrauc fakts, ka tavu viedokli apstrīdēja vispār (Tur vairs neiet runa par cienīšanu) Tu pašlaik necieni tā cilvēka viedokli (viņa viedoklis = necienīt tavējo) xD Un tu nespēj ar to samierināties... xD
5 0 atbildēt
Mans mīļakais LV dzejnieks :) žēl, ka viņš sevi neuzskatija par dzejnieku un lielu daļu dzejoļu pirms nāves sadedzināja.. :(
5 0 atbildēt
nu es Rainja dzeju kraajumu "Gals un Saakums" izlasiiju :D es ar baigais inteligjents :D :D
6 1 atbildēt
vajadzeja shito atrak ielikt, kad man bija referaats literatūrā ;) izmantotaa literatuura: spoki.lv :P
5 0 atbildēt
pagājušogad mācījāmies,jā. bet tas vēstules citāts par to pesimismu ir vnk perfekts
6 1 atbildēt
Tiešām labs rakstnieks cepuri nost es šodien mācos vinja dzejoli "Domāju es domas dziļas, Kādēļ laime mani nīd;" nespēju neapbrīnot šo icilo rakstnieku
5 0 atbildēt
« 1  2  3  4 »