Nē, es brīnos, kas to uzrakstīja, ka esmu no kaut kurienes atgriezies. Kamēr kārtoju lietas Ķīnā, es šad tad uz Latviju atbraucu. Tagad arī esmu Latvijā. Tas, ka es nelīdu presē un neapmeklēju kaut kādus vājprātīgus pasākumus vai neļāvu sevi fotografēt, nenozīmē, ka manis šeit nav. Es vienkārši negribēju nekur publiski rādīties. Kāpēc man būtu jāsniedz intervijas, ja es neko nedaru, vai jāapmeklē stulbas ballītes ar Sončiku un jāpublicējas kopā ar citām lielu pupu īpašniecēm? Ja tie ir vienīgie viņu sasniegumi – uz priekšu! Man publicitāti nevajadzēja, un es nerunāju. Ir zināms, ka tu esi uzsācis apģērbu ražošanu Ķīnā. Kāpēc izvēlējies tieši šo valsti?
Ķīnā es jau biju strādājis pirms vairākiem gadiem. Taisīju apģērbu Aerodium, pastrādāju fabrikā, redzēju, kā tur viss notiek un ka nav tik traki. Galvenais, tur strādāt ir daudz vieglāk nekā Latvijā, tāpēc arī izvēlējos Ķīnu, un kur gan citur varētu būt labāk? Bet Ķīna ražošanas ziņā it nemaz vairs nav lēta.
Kāpēc vispār izdomāji atvērt veikalu Latvijā?
Tāpēc, ka ir jāpalaiž pilotveikals. Tūlīt tiks atvērts arī veikals Krievijā, bet Latvijā pirmo veikalu atvērt tomēr ir lētāk. Esmu jau saklausījies dažādus spriedelējumus par šo tēmu un arī lasījis, ko par mani domā. Godīgi sakot, mani aizskar to cilvēku viedoklis, kuri mani nepazīst, nezina, ar ko es nodarbojos, un vispār vēl neko nav redzējuši. Varu saderēt, ka viņi nav apmeklējuši arī nevienu manu modes skati, bet viņiem jau ir viedoklis, ka es ražoju sūdus un parpalas. Tas, ka es nestāstu, kas ir mani klienti, nenozīmē, ka nekvalitatīvi strādāju. Vai tiešām tās astoņas starptautiskās godalgas 45 un vairāk dizaineru konkurencē, starp tām pat Grand Prix, esmu dabūjis par skaistām acīm? Un tās ir citas valstis, kur mani neviens nepazīst kaut vai kā televīzijas cilvēku – Dāvidšova vadītāju. Es domāju, ka nievājoši izteikties var tikai tumsoņi. Darba viņiem nav, ir dusmas uz visu pasauli un tad vajag izlādēties. Man, atšķirībā no viņiem, viss ir kārtībā. Man ir arī pārmests – kāpēc es slēdzu savu modes namu, bet, ja uzņēmums nav rentabls, to slēdz. Un no tā nevajag pūst ziloni, gribu – slēdzu, gribu – veru vaļā. Un tie bļāvēji – ko viņi paši ir atvēruši un kam darbu iedevuši? Ģērbieties savās itāļu lupatās un nepērciet pie manis, ja nepatīk. Starp citu, pasaulē nekur tā neģērbjas kā Latvijā. Sievietes izskatās pēc ielas meitām, tāpēc arī ārzemnieki uz šejieni brauc un domā, ka katrs skuķis ir pērkams. Tādās spīguļiem apšūtās lupatās tiešām staigā tikai pērkamās sievietes un totāli provinciāļi. Latvija šajā ziņā ir ļoti provinciāla valsts. Ja kāds ir izdomājis, ka mēs esam mazā Parīze, tad jāsaka krieviski – maļinkij Pariž un maļinkiji parižaņi.
Spriežot pēc taviem panākumiem, arī citās zemēs latviešu dizainerim tomēr ir izredzes kaut ko sasniegt.
Valdis Zatlers ir mazas valsts prezidents, bet, kad viņš aizbrauc uz samitu, viņu tik un tā uztver kā prezidentu. Man ir bijis savs televīzijas šovs, Latvijas lielākajā laikrakstā esmu taisījis iknedēļas intervijas, vadījis radio pārraidi kopā ar Egīlu Zariņu, nerunājot jau par modes skatēm un konkursiem, un tad, kad es parādu savu CV, kas it nemaz nav izgudrots, attieksme ir adekvāta. Bet esmu jau teicis, ka pēdējā laikā nesaku, ka esmu no Latvijas, jo mūsu vietējais Borats Slakteris ar savu nothing special ir atstājis diezgan spēcīgu iespaidu uz pasauli. Bet vispār nav nozīmes, no kurienes tu nāc. Vai nu tev ir idejas, vai arī tev to nav, un cauri.
Cilvēkiem vienmēr paticis trīt mēles par tavu seksuālo orientāciju un izteikt minējumus arī par tavu ģimenes dzīvi. Vai šajā ziņā vari iepriecināt lasītājus ar sensacionāliem paziņojumiem?
Ar sievu esam kopā jau divdesmit gadus. No preses uzzināju, ka it kā taisos šķirties. Biju izbrīnīts, no kurienes vispār tādas runas radušās. Jā, un man ir arī bērni. Nāksies apbēdināt tos, kuri domā, ka dzīvoju kopā ar puisi. Tā kā šajā ziņā man nav ar ko iepriecināt. Arī nekādu ilgas kopā būšanas noslēpumu man nav. Es vispār to neanalizēju un par to nedomāju. Esmu laimīgs, ka tā ir mana sieva, un mums kopā ir jauki.
Tu agrāk biji televīzijas, radio un avīzes cilvēks. Vai nagi neniez atkal darīt ko līdzīgu?
Es jau domāju, ka varbūt jāpieķeras Latvijas kultūras dzīvei. Es kā nekā arī esmu skatītājs un uzskatu, ka kultūra jāpasniedz tā, lai es kā parasts skatītājs to saprastu. Jau pirms pāris gadiem 100 grami kultūras man piedāvāja izteikt savu oponenta viedokli par notiekošajām kultūras aktualitātēm, bet tolaik man bija līgums ar TV5. Galu galā, ja izrāde ir sūds, tad tā arī ir. Kādam tas taču ir jāpasaka. Daži labi aktieri un režisori ir iesēdušies savās siltajās vietiņās un sevi atražo. Tie bezgalīgie formas meklējumi jau arī apnikuši. Tādu īstu teātri neviens vairs nevar uztaisīt, visu vajag sapīt tā, ka nekas nav saprotams. Un tikko tu kaut ko nesaproti, tad esi jefiņš, tev taču ir plakana domāšana. Bet es tiešām lasu grāmatas un ar pirkstiem no burciņas neēdu. Vienreiz es varu skatīties „O, nesapratu, bet laikam tur tomēr kaut kas ir”, bet, ja tā ir regulāri? Un vēl – ko var cepties? Es aizeju uz teātri, tur visi cepas, aizeju uz darbu, tur arī cepas, ieslēdzu televizoru, atkal cepas. Nu, cik var! Principā tu nodzīvo savu mūžu cepoties. Es gribu dzīvi baudīt, jo rit mani labākie dzīves gadi.
