Arnolds ALKSNIS - Zinātnieks, kura izgudrojums sekmīgi likts lietā ne tikai uz Zemes, bet arī kosmosā un starpplanētu telpas izpētei. Arnolds Alksnis bija ķīmiķis ar mākslinieka dvēseli, viņa akvareļi tika eksponēti vairākās izstādes un priecēja daudzus jo daudzus, jo tā ir Latvija, mūsu mīļās un krāsainās Latvijas daba.
Dzimis: 1932.gada 30.aprīlī , Talsos zemnieka gimene.
Miris: 2004.gada 2.septembrī, Rīgā. 73. dzives gada pec smagas slimibas.
Valodas: Latviešu, vācu, krievu, angļu.
Izglitiba:
Latvijas universitātes Ķīmijas fakultāte, koksnes ķīmijas inženierspecialitāte, 1956 Dr.chem., LZA Koksnes Ķīmijas institūts, 1964 Dr.habil.chem., Maskavas D.Mendeļejeva Ķīmijas tehnoloģijas institūts, Krievija, 1989
Darba gaitas:
Koksnes ķīmijas institūts:
Vecākais inženieris (1959-1964), vecākais zinātniskais līdzstrādnieks (1964-1972), Polimēru laboratorijas vadītājs (1972-1987), Polimērmateriālu nodaļas vadītājs un direktora vietnieks zinātniskajā darbā (1987-1996), institūta direktors (1996-1998), profesors (1998-2000)
Apbalvijumi:
LZA korespondētājloceklis, 1992 LZA īstenais loceklis, 1996 Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, 1992 Latvijas PSR Ministru Padomes prēmija par hidroksilsaturošu taleļļas savienojumu un ripora tipa putupoliuretāna ražošanas teorijas, tehnoloģijas un iekārtu izstrādni, 1987 Jurija Gagarina PSRS Kosmonautikas federācijas diploms (Federation of cosmonautics of the USSR. Diploma pilot – cosmonaut of the USSR J.A.Gagarin), 1988 PSRS Tautsaimniecības sasniegumu izstādes zelta, sudraba un bronzas medaļas (Maskava, Krievija), PSRS Darba Sarkanā Karoga ordenis, 1990 Latvijas Valsts emeritus zinātnieks, 2000
Intereses izgudrošanas jomā: putupoliuretāni, biodestruktīvi poliuretāni.
Galvenais izgudrojums: Putupoliuretānu ieguves paņēmieni: putupoliuretānus izmanto celtniecībā un kosmosa tehnoloģijās kā siltumizolācijas materiālus.
Izgudrojuma galvenā ideja un realizācija
Cietie putupoliuretāni ir visefektīvākie no pašreiz pazīstamajiem siltumizolācijas materiāliem. Putupoliuretānu veidošanās ir ļoti ātrs process–sajaucot divas komponentes jau pēc dažām sekundēm rodas ciets putuplasts. Putuplastu ieguves viena no galvenēm komponentēm ir polioli, kurus galvenokārt ražo no naftas ķīmijas izejvielām, taču pasaules naftas resursi gandrīz pilnībā izsīks jau šajā gadsimtā un to cenas pakāpeniski kāpj. Alternatīva naftai kā ķīmiskās rūpniecības pamatam ir atjaunojamās izejvielas. Pagājušā gadsimta 80-jos gados plašu pielietojumu visā bijušas Padomju Savienības dažādos tās reģionos ieguva materiāls ar nosaukumu Ripors 6T. Ripors 6T ir cietais putupoliuretāns, kura ieguvei saskaņā ar izgudrojumu izmantoja taleļļu - celulozes un papīra rūpniecības blakus produktu. Šis izgudrojums deva lielu ekonomisko efektivitāti dažādās tautsaimniecības nozarēs, jo poliolu sintēzei nepieciešamā taļļu eļļa ir lēts produkts. Apsekojot celtniecības objektus Latvijā, kur Ripors 6T ir uzklāts uz dažādu būvkonstrukciju elementiem, tika konstatēts, ka šis putuplasts labi spēj pretoties apkārtējās vides iedarbībai: - labi atgrūž ūdeni, un tāpēc tas saglabā labas siltumizolācijas spējas uz celtniecības konstrukcijām zem atklātas debess pat pēc 20 gadiem; - labi pretojas ultravioletā starojuma un gaisa skābekļa noārdošai darbībai. Vēl tagad daudzi celtnieki gan Latvijā, gan Krievijā atceras šo lielisko siltumizolācijas materiālu. Otrs virziens izgudrojumu jomā ir saistīts ar tādu putupoliuretānu izstrādni, kuri būtu noderīgi sašķidrināta ūdeņraža uzglabāšanai specialos tankos, vai nesējraķetēs, kuras izvada orbītā ap Zemi kosmosa kuģus vai satelītus. Šīs zinātniski tehniskās problēmas sarežģītā būtība slēpjas apstāklī, ka iepildot sašķidrinātu ūdeņradi specialos tankos kriogēnās izolācijas materiālā rodas lieli termiskie spriegumi, kuri var to sagraut. Komerciālie putupoliuretāni šiem mērķiem izrādījās nederīgi. Izgudrojums šajā gadījumā tapa izpildot prasības, kuras izvirzītas konstruktoru tehniskajā uzdevumā.. Kriogēnā izolācijas materiālu izstrādāšana nav iedomājama bez lieliskām zināšanām par polimēru materiālu īpašībām pie temperatūrām zemākām par –200 0C. Šādu materiālu izstrādāšana ir daudzu gadu pētījumu gala rezultāts. Šādi materiāli pirms tiem ieslēdz “zaļo gaismu” daudzas, jo daudzas reizes tiek testēti eksperimentālās tvertnēs, kurās modelē reālos ekspluatācijas apstākļus.. Tādā veidā tapa kriogēnās izolācijas materiāls Ripors 2H, kuru izmantoja ar sašķidrinātu ūdeņradi pildītai nesējraķetei “Enerģija” daudzkārt izmantojamā kosmosa kuģa “Burāns” ievadīšanai orbītā ap Zemi 1988. gadā. Poliolus putuplasta Ripors ieguvei pēc Latvijā radītās tehnoloģijas kopš 1983. g.ražoja Čeboksaru uzņēmums „Himprom” (Krievija).
