Andergraunda dīva-Niko2

16 gados viņu atklāja fotogrāfs Herberts Tobiass, kurš iesauca meiteni par Niko, kas arī palika par viņas pseidonīmu uz visu mūžu.Leģenda kā radās šis vārds- Tobiass viņu tās iesauca par godu savam draugam režisoram Nikos Papatakis, kurš  kādu laiku bija kopā ar Niko. Drīz meitene pārvācās uz Parīzi, kur pozēja Vogue, Tempo, Elle un citiem modes žurnāliem. 17 gados viņa noslēdza līgumu ar Coco Channel, lai reklamētu viņu preci, taču viņa pameta darbu un devās uz Ņujorku.

Neskatoties uz to, ka meitene tika izmesta no skolas, ceļojot viņa iemācījās runāt - angļu, itāļu, spāņu un franču valodā.

Ņujorkā Niko sāka filmēties mazās lomās reklāmās un filmās. Viņa sāka mācīties aktiermākslas kursos, tajos pašos, kuros savlaik aktiermākslu apguva Merilina Monro. 1963. gadā viņa filmējās Parīzē Jacques Poitrenaud's Strip-Tease, kurā bija galvenajā lomā. 1962. gadā viņai piedzima dēls, kura tēvs bija neviens cits, kā slavenais aktieris Alens Delons, kurš visu dzīvi noliedza, ka tas ir viņa dēls.

Kristānu Āronu Pefgenu, sauktu par Ari, lielākoties uzaudzināja Delona māte kopā ar savu vīru, vēlāk viņi mazdēlu adoptēja un deva savu uzvārdu Boulogne.

1965. gadā viņa iepazinās ar Rolling Stones Braienu Džounsu, ar kuru kopā ierakstīja savu pirmo singlu I'm Not Sayin' un Last Mile, ko producēja pats Džimmijs Peidžs. Tajā pašā vasarā viņa Parīzē iepazinās ar Bobu Dilanu. 1967. gadā viņa ieraksta dziesmu, kuru viņai uzraksta Dilans - I'll Keep It With Mine.

Brains Džounss(ar kuru viņai bija attiecības) iepazīstināja Niko ar Endiju Vorholu un Polu Moriseju. Viņi sāka sadarboties un Niko piedalījās viņa filmās-The Closet, Sunset , bet visslavenākā filma bija Chelsea girls, kurā Niko bija tikai episodiska loma(redams attēlā).

Filma bija par Hotel Chelsea - vienu no slavenākajām tā laika viesnīcām, kurā dzīvoja daudzas tā laika slavenības. Bet pašā filmā triju stundu garumā bija nofilmētas vairākas slavenības, arī daudzas Vorhola superzvaigzenes. Tā ir pirmā filma, kas Vorholam deva kaut kādus ieņēmumus. (Vairāk par Vorholu un Fabriku var uzzināt manā profilā ,atrodot rakstu par Ediju Sedžviku).

Bet atgriezīsimies pie Niko.

Kad Vorhols nolēma kļūt par menedžeri grupai The Velvet Underground, viņš lika puišiem pieņemt Niko savā grupā par dziedātāju. Viņi piekrita negribīgi personisku un muzikālu iemeslu dēļ. Grupa bija galvenais notikums Vorhola izstādē Exploding Plastic Inevitable(Pievienoju pasākuma video). Tā bija gaismu, filmu un mūzikas izstāde- pirmā šāda veida performance.

Niko no albuma izpildīja tikai 3 dziesmas - slavenākā no tām Femme Fatale. Tas bija viņas vienīgais albums kopā ar The Velvet Underground. Viņai bija nesaskaņas ar visiem grupas dalībniekiem. Basģitārists Džons Keils stāstīja, ka neesot varējis izturēt viņas ilgo gatavošanos ģērbtuvē, un pirms uzstāšanās viņa esot dedzinājusi sveces(tas bija kā rituāls), bet tas mēdza ievilkties tā, ka viņi kavēja paši savus koncertus. Īpaši tas traucēja grupas solistam Lū Rīdam. Tāpat neizturami arī esot bijis tas, ka Niko varēja sākt dziedāt šķībi, jo bija kurla ar vienu ausi.

Viņai bija arvien spēcīgāka tas, ko viņas draugi sauca par Niko tumšo pusi - viņa bija izteikta naciste un neslēpa naidu pret ebrejiem pat tad, ja tie bija kompānijā. Ja viņas draugi atgādināja, ka viņi ir ebreji - Niko esot teikusi, ka viņa neesot to teikusi pret viņiem. Bet sajūta, ka viņa ir āriete, Niko nepameta nevienu brīdi. Draugi stāsta, ka viņai esot bijusi tā sajūta, ka viņa ir visīpašākā no visiem. Bet pats sliktākais, ka rasu naids viņai "izlēca no mutes" pavisam negaidīti. Viņa varēja pateikt acīs Džimmijam Hendriksam pateikt, ka viņai nepatīk melnie cilvēki. Viņa esot dusmās sašķaidījusi glāzi un sadūrusi kādas meitenes aci. Runā, ka no nepatikšanām viņu izpestīja Vorhols, cietušajai samaksājot kompensāciju.

Viņai arī bija bijušas īslaicīgas romantiskas attiecības ar šiem diviem.

Lai nu kā, Niko sāka savu solo karjeru, un ar albumu veidošanu viņai palīdzēja gan Lū Rīds, gan(jo īpaši) Džons Keils.

Niko izveidoja savu grupu un ierakstīja savu debijas albumu Chelsea Girl jau 1967. gadā. Dziesmas palīdēja rakstīt viņas grupas biedri un arī Bobs Dilans. Producēja Rīds un Keils. Šo albumu par savu galveno iedvesmu sauc Leonards Konens. Taču pašai Niko albums nepatika, jo producenti viņu neklausījās un aranžēja dziesmas pa savam.

Otrajā albumā Marble Sound puiši jau paklausījās arī viņas viedoklī un domās, kuras ieguva no Džima Morisona. Bet albums izgāzās. Tas bija tik depresīvs, ka Džons Keils esot teicis - Mēs nevaram pārdot pašnāvību. Tam tematikā tai laikā atbilda tikai Joy Division Closer.

Šajā laikā viņa tikās ar slaveno grupas The Doors solistu Džimu Morisonu, kurš bija tas, kurš iedvesmoja viņu rakstīt pašai savas dziesmas. Viņa sauca Džimu par savu spoguli un dvēseles radinieku.

Viņa rakstīja dziesmas, guļot stundām tumsā vannā ar degošām svecēm. Tā viņa esot ieguvusi iedvesmu.

Nico izraisīja skandālu dziedot Vācijas himnu koncerta laikā Berlīnē, kurā iekļāva Nacistiskās Vācijas pantus, kuri bija aizliegti, viņai hipiji meta ar plastmasas krēsliem.

70tajos gados viņa bija grupas Pink Floyd iesildītāja, viņa filmējās septiņās franču režisora Filipa Garela filmās, kļūdama par viņa filmu zvaigzni un mīļāko desmit gadu garumā un vairs nerakstīja mūziku.

Tāpat viņa iesildīja slavenās un skandalozās vācu elektroniskās mūzikas grupu Tangarine Dreams koncertu Reimsas katedrālē. Katedrāle bija parpildīta, pie durvīm drūzmējās fanu pūļi, Bija pārdotas pārāk daudzas biļetes, ar ko nebija rēķinājušies organizētāji, jo cilvēki nespēja pat no katedrāles iziet, lai nokārtotu dabiskās vajadzības, tādēļ daži fani nokārtojās tur pat. Tas, protams, bija milzu skandāls, un Vatikāns aizliedza rīkot nākamos koncertus.

Niko šajā laikā nokrāsoja savus matus brūnus un turpmāk nēsāja melnas drēbes.