Alfrēds Šnitke0

Komponista sieva, pianiste Irina Katajeva-Šnitke atceras :”Mēs iepazināmies ar Alfrēdu 60.gadu sākumā. Es atbraucu uz Ļeņingradu, kur pabeidzu mūzikas skolu. Mūzika mūs satuvināja un savienoja. Man vajadzēja turpināt izglītību un par manu repetitoru kļuva Alfrēds Šnitke. Tad viņš bija precējies, un es gāju pie viņa mācīties uz mājām. Kādā jaukā dienā viņš teica, ka vairāk ar mani strādāt nevar, jo attiecās pret mani ne tikai kā pret skolnieci, bet daudz vairāk. Es vispār nevēlējos iziet pie vīra, un tādā veidā mēs tikāmies vairākus mēnešus, līdz galu galā nolēmu pārtraukt attiecības. Alfrēds apvainojās un pazuda, bet pēc pusgada mēs satikāmies no jauna. Es jau mācījos Gņesina instutūtā un man bija nepieciešamas mūzikas vēstures grāmata. Viņš palūdza atbraukt pie sevis tai pakaļ, bet es mājās atgriezos vien vēlu vakarā. Mēs sapratām, ka mums tomēr ir jābūt kopā, un kāzas svinējām 1961. gada februārī.”

60.gadu vidū izveidojās Alfrēda Šnitkes individuālais stils mūzikā. Kritiķi atzīmēja viņa lielo talantu visos žanros un ārkārtīgi lielo darbaspēju. Viņš izveidoja katalogu ar aptuveni 70 mūzikas sacerējumiem. Starp viņa darbiem ir opera – „Vienpadsmitais bauslis” un „Dzīve ar idiotu” ,balets „Labirinti” ,oratorija „Nagasaki” , prelūdija, kas veltīta D. Šostakoviča piemiņai ,kantāte „Doktora Fausta vēsture” u.c. Viņš ir daudz rakstījis kino mūziku, vismaz 10 dažādām filmām, to vidū „Tu un es” , „Augšāmcelšanās” , „Komisārs” , „Ekipāža” , „Ceļojumu pasaka” , „ Rudens” , „Vienalga, es tomēr ticu” , „ Agonija” , „Sports” un citas.

Šnitke izpelnījās lielu pasaules atzinību. Viņa darbu pirmizrādes bija visas pasaules kultūras notikums. Viņa skaņdarbus izpildīja gan Eiropā, gan Amerikā slavenu diriģentu vadībā. Viņš bija Berlīnes akadēmijas korespondents. Tāpat arī Zviedru mūzikas akadēmijas, Bavārijas akadēmijas loceklis un bijis izvēlēts kā goda biedrs Hamburgas mākslas akadēmijā. Viņam piešķirta „Triumfa” prēmija.

Tajā pašā laikā mūziķu aprindās pastāvēja arī stingra opozīcija Šnitkem. Šie ļaudis uzskatīja viņu par „neīstu komponistu, uzpūstu slavenību, kuru saules saulītē bija cēlis skandālu mīlošā rietumu pasaule.” Šnitkes nebeidzamā radošā aktivitāte negatīvi ietekmēja viņa veselību, bez tam viņš stipri pārdzīvoja par savu dēlu Andreju ,kurš slimoja ar iedzimtu sirds kaiti , kas no vecāku puses prasīja īpašu uzmanību. A.Šnitke dažu labu reizi gulēja vien dažas reizes diennaktī. 1985.gadā viņš aizbrauca atpūsties uz Picundu, un tieši tur viņu ķēra pirmais insults.

Nākas atzīt, ka liktenis izrādījās labvēlīgs pret dižo komponistu. Ja viņu būtu ķēris labās puses insults, tad viņš uz visu mūžu būtu pazaudējis muzikālo apdāvinātību. Pie kreisās puses insulta viņš varēja zaudēt runas spējas, bet arī tas nenotika. 1986.gadā viņam piešķīra Krievijas Valsts prēmiju. Gadu vēlāk viņam piešķīra nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukumu. 1990.gadā Alfrēds Šnitke aizbrauca strādāt uz Berlīni, bet drīz vien viņam piedāvāja darbu Hamburgā un viņa radošais komandējums ieilga. Pēc tam viņa liktenī iejaucās neparedzami apstākļi. Viņš Vācijā pārcieta otro insultu un ilgi ārstēja turienes ārsti. Iespējams, ka katra diena varēta būt viņam pēdējā , Šnitke nolēma pieņemt Vācijas pilsonību.

Ar katru dienu komponista veselība pasliktinājās. 1994.gadā viņam iestājās trešais insults. Tikai sievas mīlestība, kas bija viņam līdzās un mūsdienu medicīna palīdzēja viņam izbēgt no smagās slimības, bet situācija vienalga bija nopietna. Viņš bija paralizēts un par viņa otrajām mājām kļuva Hamburgas slimnīca. Mediķi izgudroja aparātu, ar kura palīdzību Šnitkes paralizētā roka fiksēja skaņas, ko radīja viņa apziņa un muzikālā dzirde. Pēc tam šos ierakstus pabeidza Sikorska muzikālās izdevniecības darbinieki. Šādā stāvoklī Šnitke uzrakstīja savus pēdējo skaņdarbu 9. simfoniju ,kura veltīta G. Roždestvenskim. Tūlīt pēc iznākšanas Šnitkes 9. simfonijai tikai piešķirta starptautiskā prēmija „Glorija.”

1998.gada vasaras sākumā viņa stāvoklis pasliktinājās. Ārstiem bija aizdomas, ka viņam ir plaušu karsonis un viņš tika pārvests uz citu slimnīcu, tomēr tur diagnoze neapstiprinājās un komponistu nosūtīja atpakaļ uz Hamburgu. Tas bija pēdējais Šnitkes brauciens. 3.augustā plkst. 8 no rīta viņš nomira. A.Šnitkes bēres notika 10.augustā Maskavā Novodevičjes kapsētā.