Aleksandrs Čaks
Aleksandrs Čaks (īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis (1901-1950) bija latviešu dzejnieks un rakstnieks.
Čaks ir dzimis Rīgā, drēbnieka ģimenē, un, turpinot dzīvot pilsētā, viņa dzejā galvenā tēma bija pilsēta. Čaks bija pirmais latviešu rakstnieks, kura darbos tik izteikti jūtama pilsētas tēma, salīdzinot ar agrāko latviešu literatūru, kurā vairāk aprakstīti lauki vai mazi ciemati. Savu pirmo dzejas krājumu Čaks izdeva 1925. gadā, kas bija veltīts Rīgai un tās dzīvei. Šī dzeja aizskāra tēmas un tēlus, kas iepriekš nebija attēloti latviešu dzejā - pilsētas nakts dzīvi, bezpajumtniekus, prostitūtas, nabadzību un pat ūdens noteku cauruli. Savos darbos Čaks parāda savu dziļo mīlestību uz Rīgu tādu, kāda tā ir, kas ir īpaši parādīts tituldzejolī no krājuma "Sirds uz trotuāra". Rīga gan nav vienīgā tēma Čaka dzejā - viņš ir rakstījis arī romantisku dzeju, kas veltīta 1. pasaules kara latviešu strēlniekiem. Čaks ir sarakstījis arī vairākus īsos stāstus, taču tie neizpelnījās tik lielu popularitāti kā viņa dzeja.
Pēc 2. pasaules kara, kad PSRS okupēja Latviju, Čaks rakstīja sociālismu slavinošu dzeju. Čaks nomira 1950. gadā, 48 gadu vecumā. Šobrīd viena no centrālajām Rīgas ielām ir nosaukta Čaka vārdā, šajā ielā atrodas arī viņam veltīts muzejs un piemineklis Ziedoņdārzā.
Kur dienā putni ...
Kur dienā putni
un bērni tekā,
viss
tukšs, kā klāts ar vēsu alvu.
Virs galva zilgme
kā marga
tur
milzu ripu zelta siera,
kur dienā bērnu
un putnu klaigā, tur klāts
ir viss ar zilu mieru.
Šķūnī, kur agrāk ...
Šķūnī,
kur agrāk
stāvēja zirgi,
tagad rūc kino.
Uz ekrāna krīta
smej Čaplins.
Un strādnieces
jaunas
lakotiem pirkstiem
kā lieldienu olām,
pūdera maskā,
dreb jūsmā.
Blusas,
spīdīgi brūnas
ka sveķi,
es jūtu,
lien
pa stilbiem
kā Eifeļa tornī
uz augšu.
Un žurkas, vecas un
baltas
kā pilnas ar salnu,
lec pāri par kājām.
Astes
tām garas un sīkstas
kā striķi,
ar kuriem var pakārties.
Ielās,
kur kūpēja agrāk
līdzīgi garaiņiem
smiltis,
dzeltenas, mīkstas un sausas
kā sutnes,
tagad,
tagad zviedru akmeņi
guļ rindās un klausās.
Bet
strādnieku meitenes
jūsmo un skumst,
strādnieces jau
lakotas.
Sienās un griestos
slēpjas vēl
zirgu
asā un lipīgā smaka,
smaka,
kas jaucas
ar pūdera tvanu
un cilvēku elpu —
lakstīgalu atvērtie
knābji pa pilei norij
visu pasaules telpu . ..
Uz tilta ...
Uz tilta bulvāros, kur auto smakām svaidās
Un asfalts nobrauktais kā veci svārki spīd,
Zēns puķes piedāvā un kārtībnieka baidās,
Un, viņu pamanot, kā mirklis projām slīd.
Un, tikko izdodas tam dažus ziedus pārdot,
Prieks acīs iegailas kā spuldzes atspīdums.
Viņš brūnos santīmus sāk lielā steigā
kārtot, Jo tuvā kioskā to gaida saldējums.
http://http://labsa.awardspace.info/gram_plaukts/katalogs.php?f=35
Tiešām jums visiem iesaku aiziet uz bibliotēku un sameklēt un palasīt A.Čaka darbus
