Viņa vārds bija Dereks Redmans. Viņš bija Lielbritānijas skrējējs 1992 gada Olimpiskajās spēlēs Barselonā, Spānijā. Viņš centās vinēt jau 1988 gada vasaras Olimpiskajās spēlēs,bet viņš bija guvis traumu, tad viņam nācās izlemt, "Vai man iet cauri visam darbam vēl četrus gadus lai tiktu uz 1992 gada Olimpiskajām spēlēm?". Viņš izlēma skriet vēlreiz cienot savu tēvu, kurš atbalstījis viņu visu mūžu.
Dereks kvalificējās priekš 1992 gada Olimpiskajām spēlēm, kas bija neticami, pēc vairākām kājas operācijām. Viņš kvalificējās pusfināla skrējienam 440 metru skrējienam vīriešiem. Viņš startēja uz vidus līnijas, pistole izšāvās, un Dereks izskrēja izvirzoties vadībā. Pēc noskrietiem 140 metriem viņa kāju cīpslas plīsa, un viņš no sāpēm un nožēlas nokrita uz skrējceļa. Mediķi ātri vien pieskrēja pie viņa lai sniegtu palīdzību, bet Dereks māja ar roku tiem lai pametot viņu. Viņš bija nolēmis pabeigt skrējienu, un klibodams turpināja skrējienu.
Skatītāju rindās biju liels pūlis, un kāds vīrs skrēja pa trepēm lejā. Viņš pagrūda apsargus, un skrēja pie sava dēla. Tas bija Jims Redmans, Dereka tēvs. Viņš apķēra savu dēlu un teica: "Tev tas nav jādara" Jims teica savam dēlam
"Nē man tas ir jādara" atbildēja Dereks, "Tad mēs noskriesim to kopā" atbildēja viņa tēvs.
Īsi pirms finiša līnijas pūlis kliedza un atbalstot Jimu Redmondu teica lai viņa dēls pats piebeidz trasi.
Pēc sacīkstes Dereks Redmans intervijā atbildēja: "Mans tēvs ir vienīgā persona kas varēja man palīdzēt,jo viņš ir vienīgais kas zin un saprot kam es esmu izgājis cauri"
