20. Par Albertiņu precizēšu. Ir tāda kondīcija, ko psihiatrijā raksturo kā Aspergera sindroms. Tas ir viens no diviem autisma paveidiem, tikai galvenā atšķirība paveidos ir tāda, ka tā ir vieglākā formā. Cilvēkiem, kas cieš no šī sindroma ir grūtības nodibināt sociālus kontaktus (uzturēt draudzību, attiecības), tiem gluži vienkārši nav izprotama socializēšanās koncepcija tā, kā tā ir izprotama "normāliem cilvēkiem." Papildus tam visam nāk nianses, kas ir raksturīgas kognitīvo funkciju traucējumi (grūtības lasīt, rakstīt, izprast un redzēt pasauli tā, kā to redzam mēs) Bet šis skaidrojums ir kā no grāmatas. No sevis vēlos pievienot (un arī izskaidrot, kāpēc es "Normāli cilvēki" ieliku pēdiņās) - Alberta gadījumā viņa traucējumi bija tieši tas, kas padarīja viņu par to, kas viņš bija. Viņa Aspergera radītais "ļoti racionāls" skatījums uz lietām + ļoti laba iztēle arī bija viņa ģenialitātes kombinācija. Ja daba kaut ko atņem, tad kaut ko arī iedod. Standarti, kas mūsdienu sabiedrībā nosaka "normālu" cilvēku ir pārāk izstaipīti un izkropļoti. Mēs lielākoties atraidam, norakstam, ignorējam vai vēl visādā mērā necienam cilvēkus, kas ir citādi, nekonvencionāli domājoši, bet nereti ir tā, ka tādos slēpjas spējas, kuras ir retajā.