10 labākie vīriešu monologi kino vēsturē13

8. VIETA, KLINTS ĪSTVUDS, 79 gadi. “Netīrais harrijs” (1971.): Es zinu, par ko tu domā: esi izšāvis piecas reizes vai sešas. Godīgi sakot, šajā juceklī es pats nevarēju sarēķināt. Tas ir Magnums-44, visjaudīgākais revolveris pasaulē. Viņš var tev nocirst galvu, tev tikai ir jāpajautā, veiksies vai nē. Nu kā, kropļi?

7. VIETA, EVANS MAKGREGORS, 39 gadi. “Uz adatas” (1996.): Izvēlies dzīvi. Izvēlies darbu. Izvēlies karjeru. Izvēlies ģimeni. Izvēlies lielus televizorus, veļasmašīnas, automašīnas, CD disku atskaņotājus, elektrisku konservu nažus. Izvēlies labu veselību, zemo holesterīna līmeni un stomatoloģisko apdrošināšanu. Izvēlies stabilus kredīta procentus. Izvēlies savu pirmo māju. Izvēlies savus draugus. Izvēlies nākotni. Izvēlies dzīvi...

6. VIETA, PĪTERS FINČŠ, miris 60 gados. “Tīkls” (1976.): Man nevajag tev stāstīt, ka lietas iet slikti. To tāpat visi zina. Tagad katrs ir vai nu bez darba vai arī bailēs to pazaudēt. Dolārs šodien maksā piecus centus, bankas bankrotē, katrā veikalā pie kases glabā stroķi, uz ielām ir pilns ar trakiem idiotiem, un neviens nezin, ko darīt un nav zinām, vai tas viss kādreiz beigsies.

5. VIETA, MAIKLS DUGLASS, 65 gadi. Voll Strita” (1976.): Lieta ir tāda, dāmas un kungi, ka alkatība, ja neteikt citādāk, ir lieliska. Alkatībai ir taisnība. Alkatība dod rezultātus. Alkatība izskaidro, izstumj jūs un palīdz izjust pašu evolūcijas garšu. Alkatība kā alkas visā to formā – dzīvības, naudas, mīlestības, zināšanu alkas – arī kļuva par cilvēces dzinēju. Un Alkatība – atcerieties manus vārdus – ne tikai izglābs Telderi Paiperi, bet arī visu klibojošu korporāciju ar nosaukumu ASV.

4. VIETA, SEMUĒLS EL DŽEKSONS,61 gads . «Lubeneо» (1994): Dievticīga cilvēka ceļš no visām pusēm ir ierobežots ar cilvēka dzimtas grēcīgo pārstāvju netaisnīgumu, cietsirdību un egoismu. Svētīts ir tas, kas žēlsirdības un dievticības vārdā ved vāju caur tumsu, jo viņš patiešām palīdz savam brālim un meklē nobendētus dēlus. Es būšu pārpildīts ar dusmām un atriebības uguni attiecībā pret tiem, kuri grasās noindēt un iznīcināt manus brāļus. Un tu uzzināsi, ka mans vārds ir Dievs, kad es tev atriebšos.

3. VIETA, MARLONS BRANDO, nomira 80 gados. “Ostā” (1954.): Atceries to nakti Dārzā? Tu nokāpi pie manis uz ģērbtuvi un teici: “Puis’, šodien nav tava nakts. Mēs braucam apvaicāties par Vilsona cenu”... Tu biji man brālis, Čarlijs. Tev būtu mani jāpieskata, ja man nevajadzētu pelnīt šīs nolādētās kapeikas. Man bija dotības. Es varēju pacelties, bet nokļuvu dibenā. Un tas dibens es tagad arī esmu. Paskaties taču!

2. VIETA, DŽEKS NIKOLSONS, 73 gadi. Dažie labie puiši” (1992.): Tu nevari pieņemt patiesību! Dēliņ, mēs dzīvojam pasaulē, kurai apkārt ir sienas. Un šīs sienas apsargā cilvēki ar ieročiem. Kas to darīs? Tu? Leitnant Vaibergs? Uz manis ir vairāk atbildības, nekā tu vispār vari iedomāties. Tu raudāsi par Santjago, nolādēsi Marinesu. Tu vari to atļauties. Atļauties nezināt to, ko zinu es – Santjāgo nāve, lai cik tā nebūtu traģiska, varbūt saglabāja nevienu vien dzīvību. Un tas, ka es dzīvoju arī glābj dzīvības, lai kāds nesaprotams un absurds es tev neliktos.

1. VIETA, ROBERTS DIVĀLS, 79 gadi. “Apokalipse šodien” (1979.): Jūti šo smaržu? Tu to jūti? Tas ir napalms, dēliņ. Kā man patīk napalma smarža no rītiem. Zini, kaut kādu pauguru bombardēja divpadsmit stundas pēc kārtas, kad viss beidzās, es uz tā uzkāpu. Tur neviena jau nebija, neviena smirdīga ar šaurām acīm. Un smaka...benzīna smaka pa visu pauguru. Smaržoja pēc uzvaras. Kādreiz šīs karš beigsies...