es nācu mājās. es katru dienu nāku mājās. kārtējā diena. pelēkums. un šādā pelēki slapjā dienā Minkāns bija izdomājis atnākt. biju trešajā ar pusi stāvā, es jau biju novilkusi miklo dūraini un sniedzos pēc pelēki drēgnām atslēgām kreisajā kabatā, kad uz sienas ieraudzīju ēnu uz bēniņu trepēm. tā nebija katrdienas ēna, tā bija kaķveidīgas galvas ēna. kāds kamoliņš gulēja, iespiedies starp trešo un ceturto bēniņu trepju pakāpienu, un divas acis skatījās uz mani, apaļākas par pogām. es stāvēju. viņš sarāvies tupēja. sastinguši skatījāmies viens uz otru, tas klusums bija pat dzirdams, tāds klusums ir tikai puspamestās mājās kā manējā. tāds klusums, kad var dzirdēt, ka putekļi virmo. bet pelēkās dienās dzird pelēku smilšu skrapstēšanu zem apaviem, un, it kā ar to vēl nebūtu gana, tās dobji atbalsojas pelēkā tukšumā, tām šķiet, ka dvēselē spēs iecirst rūgtenu pelēkumu kā pelašķu kafija. tā mēs sastinguši vērāmies viens otrā, tam šķita neesam ne gala, ne malas.
un tad Minkāns ierunājās.
''Mau'', viņš teica. ''Es pie tevis palikšu.''
Un pelēkajā dienā ienāca balta doma.
