Ričards2

Izvēlējāmies ar ģimenē šo vārdu, jo atgādināja Anglijas graciozitāti un smalkas etiķetes izpausmi, protams, kaķim to var piedēvēt uzreiz, ja to novērtē. Ar katru gadu, kuru pavadījām kopā, Ričards bija kļuvis ļoti tuvs ģimenei, katru dienu viņš mani sagaidīja no pārāk nomāktām skolas stundām, nesekmīgajām atzīmēm un nepildītajiem mājasdarbiem, par kuriem, atkal, protams, tika ielikta "smuka" atzīme, bet tādu dienu bija maz, ne jau, ka mani sagaidīja riži-dzeltenais pūkainais radījums, bet gan, par atzīmēm un nesekmīgām skolas gaitām. Viņš juta, ka kādam ir skumji, vienmēr pieglaudīsies, un kad mēs priecājamies, protams, savu prieku viņš neprata noturēt, gluži kā es, skrēja, ķēmojās, skrāpējās, bet tie skrāpējumi nebija "tādi" ar sliktu nodomu, bet gan, tā - "paspēlējies ar mani, es arī esmu laimīgs, ka tu esi laimīgs!!!" Atceros, kad viņš gulēja dīvāna galvgalī un murrāja, ne no šā ne no tā, varbūt vienkārši juta siltumu, dzīvesprieku, kurš ārēji neizpaužas, bet gan atmosfēra, kas valdīja apkārt, ar Ričardu bija tā drošāk, varēja vienmēr uz viņu paļauties, ja nu kādu dienu būs slikts garīgais, vienmēr viņš pienāks un pieglaudīsies, protams, uzreiz var saprast, ka tu neesi viens un tevi arī kāds mīl. Ričards starp mums bija veselus 10 gadus, un, droši varu teikt, ka tie bija laimīgākie gadi manā dzīvē, jo vienmēr bija kāds, kurš sagaida tevi, un apziņa, ka tevi kāds gaida mājās vienmēr paceļ omu par vienu laktiņu augstāk. Nu jau Ričarda nav otro gadu, bet atceros visu gluži kā vakardienu, man tevis pietrūks vecais...